Bībeles darbs par 4. Mozus grāmatas nodaļu, 21. — 35. pantam no Pauļa Urdzes grāmatas “Dievs dara – Bībeles darbs par Vecās derības tekstiem”, kas izdota 1984. gadā LELBA apgādā.
21 Tad Bileāms piecēlās agri no rīta un apsedloja savu ēzeleni un devās līdzi moābiešu virsaišiem.
22 Bet Dieva dusmas pret to iedegās, tāpēc ka tas gāja, un tā Kunga eņģelis nostājās viņam ceļā, lai būtu viņam par naidīgu pretinieku; un viņš jāja uz savas ēzelenes, un divi tā puiši bija viņam līdz.
23 Un ēzelene ieraudzīja tā Kunga eņģeli uz ceļa stāvam ar atvēztu zobenu rokā, un ēzelene nogriezās no ceļa un gāja pa lauku; tad Bileāms sita ēzeleni, lai to uzgrieztu uz ceļa.
24 Bet tā Kunga eņģelis nostājās ceļa šaurumā starp vīna kalniem, kur abās pusēs bija mūris.
25 Kad nu ēzelene ieraudzīja tā Kunga eņģeli, tad viņa spiedās gar mūri un saspieda pie mūra Bileāmam kāju; tāpēc viņš to atkal sita.
26 Un tā Kunga eņģelis virzījās joprojām uz priekšu un nostājās kādā šaurā spraugā, kur nebija vietas, lai atkāptos nedz pa labi, nedz pa kreisi.
27 Un kad ēzelene ieraudzīja tā Kunga eņģeli stāvam, tad viņa pakrita ceļos zem Bileāma. Un Bileāms saskaitās un sita ēzeleni ar rīksti.
28 Un tad tas Kungs atvēra ēzelenes muti, un tā sacīja Bileāmam: „Ko es esmu tev darījusi, ka tu mani esi trīs reizes sitis?”
29 Un Bileāms sacīja ēzelenei: „Tāpēc ka tu mani esi kaitinājusi! Ja man būtu bijis zobens rokā, es tevi nokautu!”
30 Tad ēzelene sacīja Bileāmam: „Vai es neesmu tava ēzelene, uz kuras tu esi jājis savu laiciņu līdz šai dienai? Vai tas ir bijis mans ieradums tev tā darīt?” Viņš teica: „Nē.”
31 Tad tas Kungs atsedza Bileāmam acis, un viņš ieraudzīja tā Kunga eņģeli stāvam uz ceļa ar atvēztu zobenu rokā. Un viņš palocījās un nometās pie zemes Uz sava vaiga.
32 Un tā Kunga eņģelis viņam sacīja: „Kāpēc tu savu ēzeleni esi tā trīs reizes sitis? Redzi, es tev nostājos par pretinieku, lai tevi atturētu, jo tavs ceļš ir ļauns un pret manu gribu.
33 Bet pat ēzelene mani bija ieraudzījusi, un tā trīs reizes ir šeit no manis nost virzījusies, un ja viņa nebūtu varējusi nost novirzīties, tad es tiešām tevi būtu nositis un viņu būtu atstājis dzīvu.”
34 Tad Bileāms sacīja tā Kunga eņģelim: „Es esmu grēkojis, jo es nezināju, ka tu esi pret mani nostājies uz ceļa, bet ja tas tavās acīs ir nepatīkami, tad es griezīšos atpakaļ!”
35 Tad tā Kunga eņģelis sacīja Bileāmam: „Ej līdzi tiem vīriem, bet tikai ar noteikumu, ka tikai to, ko es teikšu, tu runāsi.” Un Bileāms gāja Balaka virsaišiem līdz.
Ceturtā Mozus grāmata nepieder pie tām Bībeles daļām, ko daudz lasa. Visumā tā liekas garlaicīga. Tur ir aprakstīta tautas skaitīšana, ir minēti daudzi skaitļi, ir aprādīts, kādā kārtībā israēlieši iet caur tuksnesi, tur ir baigas cīņu ainas; bet tur ir atrodami arī svētīšanas vārdi, ko saka katrā dievkalpojumā: „Tas Kungs lai tevi svētī un tevi pasargā…” (6, 24 — 26)
Tur ir arī stāsts par Bileāmu.
Notikuma laiks: 13. gadu simtenis pirms Kristus.
Vieta: Austrumos no Jordānas un Nāves jūras ziemeļu gala.
Sakarība: Mozus, sekojot Dieva pavēlei, ir izvedis israēliešus no Ēģiptes. Viņi ir ilgi gājuši caur tuksnesi. Nu apsolītā zeme ir tuvu. Israēliešu ciltis ir nonākušas moābiešu apdzīvotā apgabalā. Tie ir israēliešiem rada. Pēc tradicijas Abrahāma brāļadēla Lata dēls Moābs ir to ciltstēvs.
Bet — radi vai neradi — ja saduras intereses, tad rodas grūtības. Israēlieši nogana auglīgākās ganības un apdraud apdzīvotos centrus. Saprotams, ka moābieši grib aizstāvēties. Bet viņu cīnītāju pulks ir pārāk mazs. Viņi griežas pie kaimiņiem, midiāniešiem, bet arī tad spēku nepietiek, lai padzītu ienācējus.
Paliek viena cerība — Bileāms. Tam esot spēja svētīt un nolādēt. Viņš dzīvo tālu, pie Eifratas, apmēram 20 dienu gājumā.
Moābieši nebaidās no pūlēm un sūta pie Bileāma savus pārstāvjus. Ja viņš israēliešus nolādētu, tad zeme būtu glābta.
Vai var svētīt un nolādēt?
Toreiz sabiedrība domāja, ka Bileāms to var. Laikam viņiem šinī ziņā bija kāda pieredze. Ap to tad savijās brīnumu stāsti: Bileāms var! Ja kāds viņam pašam būtu jautājis, viņš laikam nebūtu tik droši teicis: „Es to varu!” Bileāms, nebūdams israēlietis, tomēr pazina Jahvi, pazina Dievu un apzinājās, ka viņš var būt tikai Dieva darba rīks. Brīžam tas varbūt piemirsās. Tad likās, ka viņš pats ir darītājs. Citiem nebija skaidrs, ko dara Bileāms un ko dara Dievs. Viņiem likās: „Šim vīram ir sevišķas spējas.”
Arī mūsu laikā ir cilvēki, kas dara neparasti lielas lietas, — kas dziedina, kas ved pie ticības.
Katrīna Kūlmane neteica, ka viņa var dziedināt. Billijs Grehams neteiktu, ka viņš var atgriezt. Bet, raugoties no ārpuses, Dieva spēks un cilvēka spējas saplūst. Tas mācītājs, tas sludinātājs var… Mēs varam…
Vai negadās, ka mēs draudzes sapulci iesākam ar lūgšanu, lai Dievs darbojas Svētā Gara spēkā, un tad vadāmies no financiāliem un sabiedriskiem apsvērumiem, no baznīcas polītikas, no cilvēku spējām un viņu stāvokļa, no…
Vai svētībai un lāstam tagad ir kāda nozīme?
Pret svētību vairumam ir respekts, kaut arī tieši nesagaida, ka tā īstenosies.
Lāsts? — Lādēt ir nesmuki!
Izejas punkts lāstam ir: pašu spēku nepietiek. Ir jāiesaista kāds lielāks spēks.
Kā sevišķi liels spēks ir parādījusies zinātne un technika. Akcents ir pārbīdījies no ticības svētībai un lāstam uz ticību zinātnei. Tagad nemeklētu nolādētāju, bet meklētu speciālistu.
Ciktāl zinātnes spēks ir cilvēka paša rīcībā un ciktāl tas ir atkarīgs no Dieva — par to derētu padomāt.
Bet mums pašreiz jādomā, kā pieiet mūsu tekstam. Ir vismaz trīs iespējas:
- Moderni — zinātniskā pieeja. Mēraukla: dabaszinātniskā atziņa. Pēc tās lāsta iedarbība nav zinātniski pierādāma; eņģeļu esamība vēl mazāk pierādāma. Ka ēzelene runā — tas ir neiespējami. Secinājums: šis stāsts neatbilst modernam cilvēkam.
- Stingri tradicionāli — bibliskā pieeja. Kas Bībelē rakstīts, tas ir jāpieņem burtiski, bez kritikas un bez grozījumiem. Eņģelis tiešām bija. Ēzelene tiešām runāja. Bileāms varēja nolādēt.
- Narratīvās teoloģijas pieeja. (Narratīvs — no latīņu vārda narro — es stāstu.) Stāstā ir jāieklausās, meklējot kopsakarību un neļaujot to sapulcināt. Tas viss kopā runā par Dievu un par cilvēku. Dievs vēl arvienu ir tas pats, un cilvēki esam arī mēs.
Nu pie paša stāsta:
21 Bileāms dodas ceļā, kaut arī viņš nav pārliecināts, ka tas ir saskaņā ar Dieva gribu. Tā laika apstākļos viņš ceļo lepni, jādams uz ēzelenes. Blakus iet divi puiši un moābiešu virsaiši. Tagad tas atbilstu ievērojama speciālista ceļošanas veidam — lidojums 1. klasē vai brauciens ļoti ērtā automašīnā. Pagrūti pieņemt, ka viņš domātu:„Kas no visa iznāks, to zina tikai Dievs.” Viņš iet pats savu ceļu.
22 Tad, ar atvēztu zobenu rokā, ceļā stāv eņģelis — Dieva sūtnis. Bībele eņģeli parasti rāda ļoti cilvēciskā veidā. Viņš vienmēr nāk Dieva uzdevumā. Pamatjautājums nav, cik reāls ir eņģelis, bet cik reāls ir Dievs. Vai Viņš var iejaukties vai arī Viņš ir tikai principā?
23 Bileāms eņģeli neredz. Ēzelene redz vairāk kā viņas sevišķi apdāvinātais kungs. Viņa izvairās, nogriežas uz lauka.
Vai Bileāms bija stulbāks par ēzeli?
“Tā to nevar teikt. Bet acis, lai tās var saredzēt dievišķo īstenību, gan atdara tikai pats Dievs. Labi, ka tās dažreiz ēzelenei vispirms ir atdarītas. Tā mums nav iemesla pārāk paļauties uz savu gudrību.
Bileāma ceļojums nenorit pēc plāna. Gadās, ka Dievā plānā ir, lai mūsu plāni ķeras. Vai mums ir antena Dieva plāna uztveršanai?
Bileāms griež savu ēzeleni uz ceļa, sit viņu. Tas ir normāli: viņa taču ir vainīga, ka neiet gludi.
Ja mūsu draudzē kaut kas ķeras, vai ir kāds, kas pavēros, vai Dieva eņģelis nestāv ceļā?
24 un 25 Dieva zīme kļūst aizvien jūtamāka. Eņģelis stāv ceļa šaurumā. Ēzelene spiežas pie klints. Bileāmam ir saspiesta kāja.
Vai ir tik jūtama Dieva darbība?
Es pazīstu cilvēkus, kas pastāvīgi piedzīvo vienu Dieva zīmi pēc otras. Man tā nav, manam kaimiņam arī ne. Es tomēr nekad neapgalvošu: „Tādu zīmju nav.” Ir drošivairāk, kā es apjēdzu. Ir cilvēki, kas spēj daudz uztvert. Bileāms tikai, ka kāja sāp.
26 un 27 Un tad viņš ir strupceļā. Viņš pūlas ar varu tikt uz priekšu. Ēzelene paklūp. Ļoti nepatīkami! Vainīgais ir skaidrs — ēzelene. Bet atrast vainīgo, kā parasts, neko daudz nelīdz. Uz to var izgāst savas dusmas, bet uz priekšu neiet. Bileāms spraucas. Kaut kā taču jātiek uz priekšu!
28 Tad ēzelene runā. Tas izklausās pasakaini. Bet kaut kā Dievam ir jāatklāj Viņa ceļš, kaut vai pasakainā veidā, kaut vai caur ēzeleni. Man ir jāpasmaida: ja Dievs runāja caur ēzeleni, vai Viņš to nevar arī caur mani? Varbūt es esmu, par gudru? Es pats varu izgudrot ceļu.
Vai nav jāpārbauda ceļš? Vai Dievam ir jāsvētī katrs ceļš tikai tādēļ, ka mēs to esam iesākuši?
29 un 30 Bileāmam ar ēzeleni izveidojas kārtīga saruna. Ēzelene mēģina pārliecināt savu kungu, ka viņa nerīkojas aiz skaidras ļaunprātības, ka viņai ir iemesls pretoties, ka tieši tādēļ ir jāpretojas, ka kungs viņai nav vienaldzīgs.
31 — 33 Tas Kungs atsedz Bileāma acis. Līdzīga norise ir rādīta Jaunā Derībā — stāstā par Emmaus mācekļiem. (Lūk. 24, 18 — 35)
Nu Bileāms uztver to, ko iepriekš nevarēja uztvert. Neredzamā īstenība viņam kļūst reāla. Notiek liels pagrieziens. Tas nav tikai domāšanas plāksnē, bet skar visu dzīvi. Atsegtās acis redz, ka arī šķietami nejēdzīgais šķērslis, ka arī strupceļš ir Dieva plānā. Šķērslis ir, lai atturētu no rīcības pret Dieva gribu.
Neprātīgās ēzelenes rīcība ir bijusi prātīga tikai tādēļ, ka viņa Dieva sūtni, Viņa īstenību ir saskatījusi, Dieva vadību nevar otram iestāstīt ne ēzelene, ne mācītājs. Kad Gars atdara acis, tad viss kļūst skaidrs.
Bileāms nometas pie zemes, viņš pielūdz. Dievišķās īstenības priekšā citādi nevar.
34 Skaidra kļūst paša vaina. Bileāms saka: „Es esmu grēkojis.” Viņš atzīst, ka nav rīkojies saskaņā ar Dieva gribu. Viņam rodas arī doma, kā Dieva gribu varētu pildīt: „Es griezīšos atpakaļ.” Visā šinī lietā starp moābie šiem un israēliešiem viņš vienkārši vairs neiejauksies. Viņš liksies mierā.
35 Eņģelis domā citādi: „Ej līdz tiem vīriem!”
Ir jāiejaucas, bet ne uz savu roku. „To, ko es teikšu, tu runāsi.” Klausīties uz Dievu un tad runāt — tas ir sludinājums. Tam ir vieta ne tikai baznīcā, bet arī sabiedrībā, cilvēku un tautu sadzīve, visur, kur Dievs mūs noliek.
Bileāms var?
Uz savu roku viņš nevar neko. Dievs var — arī caur cilvēku.
