Sūtība

Matēja ev. 28, 16 - 20.
16. Bet viņa vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur Jēzus tiem bija pavēlējis.
17. Un kad tie viņu redzēja, tie nokrita viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās.
18. Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.
19. Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.
20. Tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis. Un redzi, es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.

Darbība norisinās Galilejā,uz kāda kalna, ko Jēzus iepriekš ir izvēlējies. Lūkas evaņģelija beigās ir Jēzus debesbraukšanasstāsts. Tur darbības vieta ir Jeruzālemes tuvumā. Mēs varētu mēģināt atbildēt uz jautājumu, kur Jēzus tiešām pēc savas augšāmcelšanās bija kopā ar saviem mācekļiem.

Īsas atbildes man nav. Ilgi gudrot mums nav laika. Nozīmīgi, man liekas, ir neaizmirst, kad darbība notiek. Tur nav domstarpību - pēc Lieldienām, pēc Jēzus augšāmcelšanās. Jēzus dzīvo. Ar Viņa dzīvi un ar Viņa augšāmcelšanos šinī pasaulē ienāk jaunā īstenība. Cilvēka prāts tai netiek lāga līdz. Notikumi ir šeit virs zemes, bet laiks un telpa tos vairs nespēj ierobežot. Darbojas dzīvais Kungs dažas dienas, dažas nedēļas vai - dažus gadu tūkstošus pēc savas augšāmcelšanās. Viņš darbojas Galilejā, Jeruzālemē, "Saulainē”, citur. Mums pašreiz nozīmīgi ir, ka Viņš ir klāt, arī šeit. Mēs dzīvojam laikā pēc Lieldienām, laikā, kad Kristus ir klāt un darbojas,ne tikai kādā vienā noteiktā vietā pasaulē, bet neierobežoti.

Līdzdarbojas Jēzus sekotāji, Viņa mācekli. Viņiem ir pieredze ar Jēzu un pieredze pašiem ar sevi. Viņi ir piedzīvojuši Jēzus spēku,bet arī to, ka Viņš brīžiem ir grūti saprotams. Viņi ir arī piedzīvojuši, kā viņš iet bojā. Uzvar cilvēku spēks, intrigas, polītika, militārā vara, netaisnība. Jēzus mirst kā noziedznieks. Un tad ziņa - Viņš esot augšāmcēlies. Ziņa par ļoti neiespējamu notikumu, jeb, varbūt, tikai baumas? Kādi Viņu ir redzējuši ar kādiem Viņš ir runājis. Bet arvien vēl ir grūti ticēt, ka Viņš tiešām dzīvo.

Viņiem ir pavēle aiziet uz noteikto kalnu Galilejā. Tā ir vienkārša izpildāma - tas ir sīkums. Bet Jēzus to ir teicis. Un ar šo ārējo sīkumu viss sākas, ar pavisam mazo paklausību. Uz to mums evaņģeliji vairākkārt norāda. Uz to norāda arī garīgā pieredze tagad. Mums nav viss uzreiz jāizdomā un jāaptver, nav uzreiz visam jātic, bet kaut kad ir, kaut arī kādā šķietami nenozīmīgā jautājumā, Kristum jāpaklausa. Mācekļi aiziet uz noteikto kalnu. Viņi varēja arī neiet. Viņi varēja spriest: "Mēs paši noteiksim vietu, kur Jēzum ir jāparādās, kur Viņam ir jāatklājas.” Cilvēkiem arvien ir gribējies noteikt arī pār Dievu: "Tagad es gribu, tagad Tev ir jāatklājas, un esi tādā veidā, kā es to vēlos!” Un ja Viņš neatklājas? Tad secina, ka Viņa nav. Ja es, atstājot kādu telpu, ietu pret sienu, atdurtos un netiktu tālāk. Bet ir taču durvis, tās ir ierīkotas, tur es varu iziet. Dievs nosaka arī iespējas Viņu sastapt.Noteikti mēs zinām divus ļoti nozīmīgus punktus - Viņa vārdu un sakramentu. Tur Viņš grib mums atklāties. Mums atliek klausīties un paklausīt. Tad mēs manām, ka nav tikai mācība par Jēzu, bet ka ir arī pieredze ar Viņu, ka ir dzīve ar Viņu. Mācekļi redzēja Jēzu. Mēs pārliecināmies par Viņu. Pārliecinoties līdzi skan ne tikai mūsu jūtas,bet arī prāts, iesaistās viss cilvēks. Ja mēs katrs aprakstītu savu pieredzi ar Jēzu, apraksti būtu ļoti dažādi. Tas ir labi tā. Ticīgo starpā var būt lielas atšķirības, bet viņus vieno viens Kungs.

Uz kalnu Galilejā dodas vienpadsmit mācekļi. Tas nav daudz. Mums dažreiz gribas draudzē zūdīties: ”Nu, cik tad mēs esam?”Bet Dievs allaž ir darbojies arī caur mazu cilvēku skaitu. Tie, kas tur sanāk kopā, nekādā veidā nav ideālfigūras: ne viņi ir augsti skoloti, ne viņiem kāda vara. Nevar arī teikt, ka viņiem būtu pilnīga ticība. Kad tie redz Jēzu, citi nokrīt Viņa priekšā ceļos, citi šaubās. "Jēzus nesaka vieniem:  “Jūs esat īsti ticīgi, jūs nāciet šurp!” un nesāka otriem: "Jūs paejiet pie malas!” Viņš runā uz visiem. Cik labi, ka mums mūsu ticība nav pastāvīgi jāsver kā uz svariem! Vai nu jau pietiek? Vai nu es būšu derīgs garīgam darbam? Jēzus saka: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” Viņš pats ir centrā. Viņš neiesāk ar mudinājumu mācekļiem, bet ar konstatējumu, ka viņš ir saņēmis visu varu. Arī Viņš ir saņēmējs. Vara pieder Tēvam. Visu Viņš ir nodevis Jēzus rokā. Nav novada, kur Viņa nebūtu. Viņš ir dvēseles dzīvē, Viņš ir praktiskā dzīvē, Viņš ir dzimtenē, Viņš ir svešumā. Viņš bija pagātnē, viņš būs nākotnē. Viņš ir šeit, Viņš ir mūžībā. Viņa tuvums dod mieru. Baltvācu teologs Herberts Girgensons saka 1944. gadā kādā sprediķī: "Pasaules vēsture nav baigu, tumšu varu rokās, bet Jēzus Kristus rokā. Viņa glābēja mīlestība apņem arī to pasauli, kurā mēs šodien dzīvojam. Tur mēs varam nojaust, ko nozīmē svētība. Ka mēs, dzīvojot baigā īstenībā, varam rēķināties ar to, ka tā tomēr ir Jēzus rokā, tā ir svētība. "Tev ir dota visa vara debesīs un virs zemes.' Bez šīs ticības mēs nemaz nevarētu pasaulē dzīvot, nekrītot izmisumā par sevi un par visu citu.”

1944.gadā pasaule bija citāda. Mums ir savs smagums, savs juceklis, savas bailes, dažreiz arī iemesls izmisumam. Cilvēks ir pārņēmis saimnieka lomu šinī pasaulē. Kādu laiku likās, ka izsaimniekosim labi. Tagad uznāk bažas un bailes. Sapnis par cilvēka celto paradīzi izkūp austrumos un rietumos. Mums ir ļoti lielas iespējas. Kas no visa tā iznāks, tas paliek nepārredzams. Ar iespējām saistās atbildība. Vai spēsim to nest? Varenais, modernais cilvēks brīžam liekas ļoti vientuļš un vājš. Bet Jēzum ir vara arī modernajā pasaulē. Viņš grib darboties caur cilvēkiem. Vispirms Viņš aicina: "Tu seko man!” arī tagad. Un tad pienāk brīdis, kad Viņš saka: "Man ir dota visā vara. Tādēļ eita!” Brīžam liekas, ir labi palikt ticīgo pulciņā, manīt mīlestības siltumu, aizvēju. Bet tad Jēzus sūta pasaulē, dod uzdevumu: "Tu seko man! Un eita!” Tas sader kopā. Mācekļiem ir jāaiziet arī Vienam no otra. Pēc pirmā Pasaules kara Padomju Savienībā bija kāda ticīgo grupa. Viņu starpā bija liela kopība, arī kopēja manta. Komūnisti sākumā viņus uzskatīja par saviem domu biedriem un atstāja mierā. Ticīgie, dabiski, nevarēja pakļauties ateismam. Sekas bija tās, ka šo grupu izklīdināja pa dažādām koncentrācijas nometnēm un dažādiem nometināšanas punktiem Sibirijā. Likās: nu visam ir beigas. Kopība ir izputināta... Bet tad pierādījās,ka Kristum ir dota visa vara. Šie cilvēki aizdedzināja ticības uguni tur, kur viņi bija – savā jaunajā vidē. Dievam ir dažreiz īpatnēji ceļi misionēt pasauli, bet pamatlīnija ir skaidra: Dievs dod savu varu Jēzum; Jēzus pilnvaro un izsūta mācekļus; mācekļi dod tālāk, ko viņi ir saņēmuši, kristīgajai draudzei. Tā tas turpinās līdz mūsu dienām. Jēzus saka: "Kā Tēvs mani ir sūtījis, tā Es jūs sūtu.” Ir kustība, kas nāk no Dieva un kas notiek Dieva spēkā. Šinī kustībā esam arī mēs.

Pirms apmēram 20 gadiem mirušais vācu misijas direktors Freitāgs raksta: "Mēs runājam par misiju tā, it kā mēs varētu noteikt, vai viņa tagad notiks vai ne. Tā domādami, mēs esam tikpat muļķi kā cilvēki, kas sāk spriedelēt, vai viņi rītu saulei liks uzlēkt vai ne.” Misija notiek arī tur, kur mēs to neredzam. Darbojas Dieva spēks. Tādēļ, ka tas tā ir, mums atkrīt nemiera pilna pārstrādāšanās, bezcerīga slaistīšanās un arī katra zūdīšanās par to, ka baznīcai un ticībai būs beigas. Mums nav jādomā, kad draudžu un pasaules postu paši spēsim novērst. Dievs darbojas. Tādēļ mums nav jāsaliek rokas klēpī, bet mēs varam gan visu darīt vienā mierā. Dievs darbojās un darbojas caur mazu cilvēku skaitu. Mācekļi saņem neiespējamu uzdevumu: darīt par mācekļiem visas tautas. Šī sūtība ir arī tagad. Jēzus saka: "Jūs esat pasaules gaisma” nevis: ”jums jābūt”, bet - ”jūs esat”. Ne imperātīvs, bet indikātīvs. Mēs esam kā spuldze. Bez kontakta ar strāvu mēs nevaram spīdēt. Bez kontakta lampa ir lieka mēbele. Citas vēl kaut kā var lietot, bet lampa kļūst nevajadzīga. Tur sakrājas putekļi. Gluži tāpat ir ar kristīgo draudzi. Bezkontakta ar Kristu mēs nederam nekam. Nav nozīmīgs baznīcas lielums, bet tās spējas saņemt un vadīt tālāk Dieva spēku. Mūsu uzdevums, mūsu sūtība nav pašiem kļūt ļoti spīdīgiem, bet ļaut, lai Kristus gaisma spīd caur mums. Apliecinot, pasludinot Jēzu, mēs varam darīt citus par Viņa mācekļiem. Mums nav jāmeklē, lai citi pievienotos mums, lai viņi visās lietās būtu ar mums vienās domās. Nozīmīga ir viņu saistība ar Jēzu. Apustulis Pāvils raksta: "Visi ir grēkojuši,un visiem trūkst goda Dieva priekšā. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū.” Mums katram ir sava vaina. Tādēļ nevienam nav ko lielīties. Dievs pārvelk pāri svītru mūsu lielajam ES un apņem mūs ar savu mīlestību. Ikvienam no mums ir vajadzīgs palīgs, glābējs, pestītājs. Un Dievs dod mums pestīšanu Jēzū Kristū. Tad mēs mācāmies pieņemt viens otru, cits citu. Katram ir sava pagātne, katram ir savs raksturs, un tomēr mēs kļūstam par vienu saimi. To mēs piedzīvojām arī Draudžu dienās.

Jēzus aicina, un Jēzus izsūta. Izsūtītajiem nav jāizpilda priekšnoteikumu rinda; viņi nav studējuši, nav ievesti amatā, bet Jēzus viņiem dod uzdevumu. Katrs kristietis daudz saņem no Jēzus, bet šīs saņemtās garīgās vērtības nav domātas tikai viņam vienam pašam - tās ir dodamas tālāk. ”Eita un darait par mācekļiem visas tautas!” Nevar saņemt un palikt uz vietas. Mēs,kristieši, esam kā riteņbraucēji. Riteņbraucējs līdzsvaru var noturēt, tikai braucot uz priekšu. Mēģinot palikt uz vietas, ir jāžonglē, un tas visai ilgi neveicas, var nokrist. Tas attiecas arī uz ticības dzīvi. Virzoties uz priekšu, liecinot citiem, mēs paliekam garīgā līdzsvarā. Tiklīdz mēs apstājamies un sākam domāt tikai par savu dvēseli, garīgais līdzsvars zūd.

Darīt par mācekli nenozīmē kaut ko iestāstīt. Mums ir jāsludina, ir jānorāda uz Kristu, bet ka otrs Viņam tiešām sāk ticēt, tas ir brīnums. Bet - brīnumi notiek, arī tagad. Ne tādēļ, ka mēs būtu burvju mākslinieki, bet tādēļ, ka Kristum ir visa vara debesīs un virs zemes. Laikam ikviens, kas Kristu apliecina, zina, cik viņš ir šim uzdevumam nepiemērots. Lielākais pārsteigums ir tas, ka Viņš darbojas arī caur mani.

Ar šinī tekstā minēto Jēzus pavēli - iet un kristīt - mums ir zināmas grūtības. Laikam arī Kanādā, tāpat kā Eiropā, lielumlielā daļa ir kristīti. Šo faktu mēs nevaram vienkārši ignorēt. Kristība nav nekāds māģisks akts, bet ar to saistās Dieva apsolījums. Vienmēr vispirms runā Dievs;  vispirms ir Viņa mīlestība. “Krustā sistais Pestītājs arī par Tevi ir miris.” Šos vārdus saka visās kristībās. Ir saprotams, ka mēs vēlamies, ka Kristus pieņem arī mūsu bērniņus un ka arī tie tiek nodoti Viņa ziņā. Kristība ir sakraments. Tā ir durvis Uz Jēzu. Tā nav tikai formas lieta - tur darbojas Dievs. Luters lielā kārdinājumu un garīgas pārbaudes laikā ir turējies vienkārši pie šī fakta: “Es esmu kristīts.” Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā” arī nav tikai kāda svēta formula. Dieva Gars ir kā gaisma, kas mums ļauj īsti ieraudzīt Jēzu Kristu, kas padara mūs Viņam tuvus. Un Jēzus Kristus ir nācis šinī pasaulē, lai mēs Viņā varētu ieraudzīt mūžīgo, visuvareno Dievu, Tēvu. Sīkāk pie Trīsvienības jautājuma mēs šeit nevaram pakavēties.

Būtu ļoti vienkārši, ja ar kristību viss būtu nokārtots. Bet ir taču kristīti cilvēki, kas Jēzu Kristu noliedz, kas Viņu pilnīgi aizmirsuši. Ir fakts, ka misijas lauks ir arī Āfrikā, arī Indijā, bet arī šeit, kristīto starpā. Kristus rīkojums ir arī, ka mēs mācām turēt visu, ko Viņš ir pavēlējis. Ko Viņš ir pavēlējis? Man šķiet, ka nebūtu pareizi noskaitīt garu morālisku pamācību rindu. Vispirms Viņš ir pavēlējis, lai mēs Viņam ticam, lai mēs uz Viņu paļaujamies. "Tu seko man!” Mēs sekojam tam, kam ir dota visa vara debesīs un virs zemes. Nozīmīgākais ir Viņš pats. Tad mums ir Viņa bauslis mīlēt Dievu un mīlēt tuvāku. Esmu dzirdējis cilvēkus sakām: ”To es nevaru.” Protams, ka paši no sevis mēs to nevaram. Bet ja mēs ļaujam, lai Kristus mūs mīl, ja mēs ļaujam Viņa mīlestības straumei plūst, tad tā taču nepaliek tikai mūsu mazajā sirdī. Tā aizskalo mūsu maziskumu un plūst, tālāk uz cilvēku un uz Dievu. Īstenībā Dievu un cilvēku mīlēt - arī to dara pats Kungs, caur mums.

"Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas, līdz pasaules galam.” Ar šiem prieka pilnajiem vārdiem beidzas Matejā evaņģelijs. Šie Kristus vārdi ir kā rokas, kas mūs tur. Viņas mūs tur arī tad, kad mēs to neizjūtam, nemanām. Viņš ir pie mums ne tikai šad un tad, bet ik dienas un visās lietās, un līdz pasaules galam. Ir vērts arvien no jauna atcerēties, ka Viņam pieder nākotne. Tā mēs tiekam pasargāti no sapņojumiem, ka paši uzcelsim vai nu paradīzi, vai varenu baznīcu, un arī no paguruma, kad liekas, visam nav nekādas jēgas.

Viņš ir teicis: "Tu seko Mani” Viņš ir mūs savedis kopā arī Draudžu dienās. Viņš ir vienojis. No Viņa esam saņēmuši svētību.Kas ir izmanījis Viņa tuvumu, ir izmanījis kopību, tam, varbūt, liekas, ka to vajadzētu paturēt. Mācekļi kādreiz, kad Jēzus tika apskaidrots un viņiem parādījās lielie pagātnes tēli - Mozus un Elija - kad pār viņiem bija Dieva svētums, teica: ”Celsim būdas!” Viņi gribēja paturēt, saglabāt to, ko Dievs dod. Saglabāt nevarēja. Viņi palika vieni ar Jēzu, lai tūliņ dotos pasaules juceklī. Nesaglabāsim arī mēs. Dievs ved tālāk; būs ikdiena; paliek uzdevums: ”Darait par mācekļiem visus ļaudis!” Un visā nespēkā un visās grūtībās paliek Jēzus tuvums: "Es esmu pie jums ikdienas, līdz pasaules galam.”

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang