Bībeles darbs par 103. psalmu no Pauļa Urdzes grāmatas “Dievs dara – Bībeles darbs par Vecās derības tekstiem”, kas izdota 1984. gadā LELBA apgādā.
Psalmi ir Vecās Derības dziesmu grāmata. Tos dziedāja draudzē, ar viņu vārdiem atsevišķais ticīgais izteica arī savu lūgšanu. Apskatāmais slavas un pateicības psalms ir radies pēc Bābeles trimdas, bet arī pēc 2500 gadiem viņš nav zaudējis savu nozīmi. Kā dziesmu, tā lūgšanu nevar lāga izskaidrot, tādēļ ierobežosimies ar nedaudzām piezīmēm teksta izpratnei. Mēģināsim vairāk paši skanēt līdz vecajai slavas dziesmai.
1 Teici to Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto vārdu!
Teikt nozīmē arī godbijībā pielūgt. Slavēt, pielūgt — tā ir īstā cilvēka atbilde Dieva darbam.
Vārds „dvēsele” nenozīmē kādu daļu no manis, kas pēc nāves atraisās un dzīvo tālāk. Dvēsele esmu es pats — cilvēks, kas dzīvoju.
Vārds reprezentē visu Dieva personu. Tas, ko saucu vārdā, nav svešs, vispārīgs dievs, bet tas, ko es varu piesaukt, pie kā man ir pieeja.
Ir tā, it kā lūdzējs pats sev piebikstītu pie sāniem: „Ei, nesnaud! Nenokar degunu! Teici to Kungu!”
„Un viss, kas manī…” Kas tad ir manī? — Viss, kas šinī dienā sirdī ir salasījies, un šis tas nāk līdz arī no vakardienas, varbūt pat no pagājušā gada. Tur ir prieks, ko atstājusi sastapšanās ar kādu jauku cilvēku; tur ir rūpes, kā tikšu galā ar to, kas jāpadara; kaut kur ir arī vainas apziņa, kaut kur skumjas.
Un nu es saucu visu, kas ir manī: „Nāciet šurp! Tu prieks, skumjas, rūpes, nemiers — nāciet visi! Teiciet to Kungu!”
Prieks nāk labprāt, rūpes turas pretī, bet es mēģinu visu, kas manī, savākt kopā pateicībai Dievam.
2 „Teici to Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!
Es raugos atpakaļ pavadītā dienā, nodzīvotā mūža posmā un redzu, Dievs mani ir vadījis. Viņa labestība nav tikai lielās lietās, bet arī sīkumos, arī grūtībās. Es gribu to skaidrāk saskatīt. Jo vairāk man būs par ko pateikties, jo bagātāka būs mana dzīve.
Mana pagātne iegūst vērtību, jo es tur redzu Dieva pēdas. Ne tas ir nozīmīgākais, ko es pats esmu paveicis, — Viņš man ir labu darījis.
3 Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas;
Tā ir pamatlieta — Viņš piedod. Grēks mani šķir no Viņa. Cik liels ir grēka spēks un cik liela Viņa piedošana?
Morālists spriež: „Man ir jābūt labam! Kaut kā es to paveikšu, vismaz vairumu. Kāds stūris varbūt paliks, kur vajadzīga Dieva piedošana. Es esmu puslīdz taisns. Mazliet gan arī vajag, lai Dievs mani taisno.”
Ieklausoties Bībelē, mēs manām, ka neesam „ļoti cienījamie”. Es un jūs — mēs esam diezgan riebīgi grēcinieki. Mums vajag īstas, pilnīgas piedošanas, ne tikai kādu gabaliņu no tās.
Mūsu baznīcā ir laba mācība par piedošanu un taisnošanu.
Man ir jāuzmanās, lai nesajaucu mācību ar pašu piedošanu.
Pamācība, kā mazgāties, vēl nedara tīru.
„Viņš piedod visus tavus grēkus…” — to saka cilvēks, kas vēl nepazina Kristu. Cik daudz vairāk mums tas būtu jāsaka.
„… dziedē visas tavas vainas.” — Vai Viņš to tiešām dara? Būtu nejēdzīgi pieņemt, ka Dievs pārvalda tikai mūsu dvēseli. Dievs dziedina arī miesu — bet kad un kā Viņam patīk.
Arī ar brīnumpilnu dziedināšanu nāve tiek tikai pārbīdīta. Pēdējais ir — būt dziedinātam no nāves. Būtiskā atbilde ir Kristus augšāmcelšanās. Mēs esam Viņa. Viņš dzīvo, un mēs dzīvosim ar Viņu. Bez Tā, kas ir augšāmcēlies, paliek dzīve, kas rit nāves virzienā.
4 Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību.
Dievs ļauj mums pieredzēt zīmes. Daudzi, arī es, varētu stāstīt, kā Viņš ir izglābis gan karā, gan slimībās. Bet zīmes nav galējais. Viņš izglābj pilnīgi — no ļaunā, no grēka. Tie vairs nespēj mūs samaitāt. Mazās zīmes norāda uz lielu īstenību, uz Dieva mīlestību.
Dievs mūs „vainago”. Vainags ir godības zīme. To mēs nevaram paši sev uzlikt. Bet mums ir daļa pie Dieva godības, Viņa paša dota. Tā ir Viņa žēlastība un mīlestība.
Brīžam pats liekos varens. Bet paštaisītā godība ir šķobīga. Kad viss šķobās, es esmu mazs un bailīgs. Tad Viņš ieved savā mīlestībā. Tāds ir ceļš uz godību.
5 Viņš bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām, tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis.
Īpatnējs pants. Tas ir dažādi tulkots. Pamatdoma paliek: Viņš dod labo arī vecumā. Ar to nav izslēgtas vecuma grūtības. Bet arī tur vēl ir Viņa labās dāvanas. Viņš dod — es saņemu — priecājos — pateicos.
Jaunība neatgriezīsies. Varenais ērglis un es — ar savu līko muguru, ar acenēm, ar sirdi, kas dauzās, uzkāpjot trešā stāvā. Jocīgi!
Bet ja var piedzimt pa jaunu, tad taču var būt arī otra jaunība. Kāds astoņdesmitgadīgs vīrs, kas tikai šinī vecumā mācījās ticēt Kristum, teica: „Mana dzīve tikai tagad īsti sākas.”
Vecumā būt Dieva tuvumā — tā ir priecīga pieredze. Ar Viņu ir nākotne. Katra diena ir Viņa dāvana, un dāvana būs arī mūžība.
6 Tas Kungs piešķir taisnību un tiesu visiem apbēdinātiem;.
Vai tā ir? Apbēdināto ir pārāk daudz. Ir netaisnība mūsu dzimtenē, un ir netaisnība “Trešā pasaulē. Netaisnība paliek netaisnība, vienalga, kas to dara.
Ir lobi būt Dieva taisnotam, arī tad, ja jācieš netaisnība. Tā rodas brīvība nebrīvībā. Tā nav mūsu īpašums. Mēs to saņemam un pateicamies. Ka Dievs man ir piedevis, ka Dievs mani taisno, šī iekšējā pieredze ir tik nozīmīga, ka tās netaisnības, kas man nodarītas, ir viegli piedot. Bet par citu cilvēku taisnību es gribētu vairāk iestāties.
7 Viņš Mozum atklāja savus ceļus un rādīja Israēla bērniem savus darbus.
Te ir pagrieziens no personiskās dzīves uz vispārīgo, uz tautas vēsturi. Vecā Derība apraksta, kā Mozus drīkstēja noraudzīties no mugurpuses, kad Dievs gāja garām. Dieva pēdas ir droši atrodamas arī mūsu vēsturē. Būtu vērts rakstīt vēsturi pēc Vecās Derības parauga. Dieva darbu tur parasti saskata maz, tādēļ tur nav vietas Dieva slavai. Tās vietā stājas pašu slavināšana. Bet mūsu varenība neiztur pasaules vētrās. Paliek nedrošība un bailes.
8 Žēlīgs un lēnīgs ir tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā.
Vēlreiz ieskanas psalma pamattonis: žēlastība un pa cietība — pret mani, pret mums, pret mūsu tautu, pret baznīcu, pret pasauli. Es apbrīnoju Dieva pacietību. Tā var izlikties kā nevarība. Bet viņas priekšā noliecoties, mani pārņem svētas trīsas. Dievs ir bagāts žēlastībā. Mēs esam raduši nolikt robežas. Pēteris saka: „Vai pietiek septiņas reizes piedot?” Bet Dieva žēlastība plūst tālāk un tālāk.
9 Viņš nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi.
Īr arī Viņa dusmas. Bet ir nākotne Viņa žēlastībā. Esmu baidījies, kā tas būtu, ja Viņš pagrieztu man muguru. Es zinu, ka es to esmu pelnījis. Citi arī to ir pelnījuši. Bet Viņa priekšā man ir jādomā pašam par sevi.
10 Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem,
Dievs nav taisns, Viņš ir žēlīgs. Tādēļ dzīve ir skaista. Mēs, cilvēki, dažreiz prasām, lai Viņš taču rīkojas taisni. Tad mēs iedomājamies, ka mums ir pārskats par debesīmun zemi, kaut arī īstenībā pārredzam tikai mazu daļiņu. Paļaujoties tikai uz Dieva taisnību, man nebūtu cerības.
11 Jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas.
Psalmists zināja, ka debesis ir ļoti augstu. Mēs esam mācījušies domāt tālāk. Mums ir sajēga par bezgalību. Attiecināsim to arī uz Dieva žēlastību. Vai es Viņu bīstos? Vai man būtu jādzīvo bailēs no Viņa?
Bīties nav tikai baidīties. Bijība un godbijība sader kopā.
Mums ir jādzīvo ar svēto Dievu, reizē apzinoties, ka Viņš ir mīlestība. Bet paļāvība uz žēlastību, kas ir augsta kā debesis, ir galvenā.
12 Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums;
Tāda ir piedošana. Dievs nenobīda mūsu pārkāpumus tikai kādus piecus centimetrus prom no mums, bet tik tālu kā rīti no vakariem. Tie ir pilnīgi prom. Mēs esam no viņiem atbrīvoti.
Ir tāda liekulīga pazemība, piemēram, ja es pēc grēku piedošanas pasludinājuma un pēc Svētā vakarēdiena saku: „Es esmu tik grēcīgs!” Ir grēks, jā kristietis netic piedošanai. Viņš apvaino Dievu.
18 Kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.
Svētais Dievs apžēlojas par mums kā tēvs. Viņš ir pavisam tuvu tiem, kas dzīvo ar Viņa svētumu. Viņa svētums dzen mūs Viņa mīlestībā.
14-16 Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi. Cilvēks savā dzīvē ir kā zāle, viņš zied kā puķe laukā, Kad vējš to skar, tad tās vairs nava, un neatrod vairs pat tās vietu.
Dievs mūs pazīst. Viņa mīlestība nav pamatota mūsu lielumā. Mēs esam putekļi. Dzīve ir pakļauta pagājībai. Kapa vietu iepērk 25 vai 30 gadiem. Pār mums, pār šīs pasaules kungiem, pār tiem, kas pārmaina pasauli, drīz. augs zāle. Arī no tiem, kas ieiet vēsturē, īstenībā paliek tikai ēna. Tā tas ir pie mums, cilvēkiem.
Pie Dieva ir pilnīgi citādi.
17 Bet tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi mūžam. dzīva tajos, kas Viņu bīstas, un Viņa taisnība uz bērnu bērniem
Te nav runa par vispārēju nemirstības tikumību.
Dieva žēlastība ir mūžīga, un mēs esam viņā. Arī šeit ir piemetinājums: „tajos, kas Viņu bīstas.” Dieva svētums mūs noliec pie zemes, liek mums trīsēt. Tā ir pareiza stāja. Mēs esam izbijušies un tukši. Un Dievs mūs uzņem savā žēlastībā. Tā neattiecas tikai uz mums, bet arī uz bērnu bērniem.
Desmit baušļu noslēgumā ir teikts: „Es, tas Kungs, tavs Dievs, esmu stiprs un dusmīgs Dievs, kas pie tiem, kas mani ienīst, tēva grēkus piemeklē pie bērniem līdz trešam un ceturtajam augumam; bet tiem, kas mani mīlē un manus baušļus tur, es daru labu līdz tūkstošajam augumam.”
Esmu dzirdējis jautājumu: „Kādēļ Dievs soda bērnus par vecāku grēkiem?” Bet soda un Dieva žēlastības proporcija pēc Bībeles liecības ir 4 pret 1000.
18 Tajos, kas Viņa derību sargā, neaizmirst Viņa baušļus un cenšas tos pildīt.
Mums ir Jauna Derība. Tā ir spēkā ar Jēzus Kristus nāvi pie krusta un ar Viņa augšāmcelšanos. Viņš uzņemas mūsu vainas, mūsu naidu un nogrimst ar to kapā. Un Dievs Viņu ir uzmodinājis. Paļaujoties uz Viņu mums ir piedošana un jauna dzīve.
19 Tas Kungs ir debesīs uzcēlis savu troni, un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu. Vai te ir sen novecojis debesu skatījums?
Arī Vecās Derības cilvēki zināja par Dieva klātieni, zināja, ka Dievs nesēd lepnā krēslā debesīs. Bet tas, „ko acs nav redzējusi, ko auss nav dzirdējusi, kas neviena cilvēka sirdī nav nācis” ir jāmēģina kaut kā izteikt. Tronis ir varas simbols. Bet Dieva vara aptver visumu. Ja Viņš ir galējais noteicējs, tad mūsu un pasaules nākotni izšķirs tas, ko Viņš darīs, nevis pasaules varasvīru rīcība. Vecās Derības cilvēks aizvien no jaunu mēģina saskatīt Dieva darbus. Varbūt, ka arī mums tas ir jāmācās.
20-21 Teiciet to Kungu, Viņa eņģeļi, jūs, Viņa stiprie sargi, kas Viņa pavēles pilda, klausīdami Viņa vārda balsi! Teiciet to Kungu, visi Viņa kara pulki, jūs, Viņa kalpi, kas pildāt Viņa prātu!
Eņģeļi, debesu kara pulki, Viņa kalpi — tā ir neredzama pasaule. Vai tā tiešām eksistē?
Senāk to iedomājās telpiski. Mēs zinām — virs mums ir izplatījums, bet ne debesu telpa. No tā var secināt: „Tātad viss ir iedoma!” Tāds secinājums tomēr būtu pārsteidzīgs. „Ir tikai tas, ko saredz acs,” ko mēs varam izpētīt un aptvert? Vai mēs savu spēju aptvert nenovērtējam pārāk augsti?
Dievišķā pasaule nav izlikta skatu logā, lai mēs to apskatītu.
Dievišķās būtnes iekļaujas Dieva darbā — tās izpilda Viņa pavēles, klausa Viņa balsij. Tie nav patstāvīgi spēki, blakus Dievam. Iespējams, ka debesu galma priekšstats ir radies Israēla tautai saskaroties ar zemes pirmiedzīvotājiem kānaāniešiem. Tiem bija savi dievi. Vispirms likās, ka tie var sajaukt ticību vienīgajam Dievam, ka tie ir jāuzskata par naidīgām varām. Bet Dievs bija tik liels un skaidrs, ka īstu pretinieku Viņam nemaz nevarēja būt. Tad arī svešās dievības bija Viņam pakļautas. Arī viņām radās vieta Dieva kalpu un Viņa slavētāju pulkā.
Ja šis pieņēmums ir pareizs, ka arī elki var kļūt par Dieva slavētājiem, tad ir jājautā, kā ir ar modernajiem elkiem? Kā ir ar mantu, ar ideoloģijām? Ja nu Dievs šīs varas, kas grib valdīt, kas grib mūs pakļaut un kalpināt, ieņem savā gaismas lokā, pārvērš un pakļauj sev? Dievam taču nekas nav neiespējams.
22 Teiciet to Kungu, visi Viņa darbi visās Viņa valstības malās! Teici to Kungu, mana dvēsele!
Asīzas Francis savā lūgšanā aicina visu radību slavēt Dievu. Brālis mēness, māsa saule, brālis vējš — viņi visi iekļaujas slavas dziesmā. Visa radība, vienkārši ar to, ka viņa ir, slavē Dievu. Arī mēs, cilvēki, esam radības daļa, bet mūsu slavas dziesma neskan automatiski. Mēs varam atteikties, mēs varam būt pret Dievu, mēs varam būt vienaldzīgi.
Tikai man, cilvēkam, ir jāizšķiras. Man ir jāpiebiksta sev pie sāniem: Teici to Kungu, mana dvēsele.
