Gudrība un muļķība

Bībeles darbs par Salamana pamācībām, 9,1.— 6. un 13.—18.

1 Īstenā atziņa darīja sev namu un uzcirta septiņus stabus,
2 Tā nokāva savus kaujamos lopus, sajauca savu vīnu un saklājā galdu;
3 Tā izsūtīja savas kalpones, lai viņas pilsētas augstienēs skaļā balsī liktu atskanēt aicinājumam;
4 „Kas ir vientiesīgs nesapraša, lai pošas šurp!” Un tieši neprātīgam muļķim viņa liek sacīt:
5 „Nāciet, ēdiet no manas maizes un dzeriet vīnu, ko es esmu ielējusi!
6 Atmetiet neprāta rīcību, tad jūs dzīvosit, un ejiet pa atziņas un prāta ceļu!”
13 Bet neprātība ir muļķīga, trakulīga sieviete, kas ārkārtīgi naska uz tērzēšanu un tomēr neko nezina.
14 Tā sēd goda krēslā sava nama durvīs augšā pilsētā,
15 Lai aicinātu pie sevis visus, kas iet garām un kuri būtībā pareizi savu ceļu staigā
16 „Kas ir neprātīgs, lai nāk šurp! Un īstam nejēgam tā saka:
17 „Zagts ūdens ir salds, un slepenībā ēsta maize garšo lieliski!"
18 Bet viņš nezina, ka tur patiesība mājo mirušie un viņu viesi tumšajā bedrē.

Salamana pamācību pirmās deviņas nodaļas ir ievads sakāmvārdu krājumam. Pašas pamācības ir radušās ļoti senos laikos. Daļu no tām varbūt tiešām ir teicis pats Salamans. Ievads ir uzrakstīts daudz vēlāk, apmēram pirms 2300 gadiem. Bet arī tas ir diezgan sen atpakaļ.

Mēs Vecās Derības tekstu lasām kā kristieši, kas zina, ka „Kristū apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības” (Kol. 2, 3). Tīrs, sterīls dalījums starp Veco un Jauno Derību būtu, kā viss, kas ir sterīls, neauglīgs. Apskatīsim tuvāk Vecās Derības rādītās gleznas.

Tur ir rādīta gudrība un muļķība, abas personificētas. Ir dāma, kundze vai pilsone Gudrība, un ir dāma, kundze vai pilsone Muļķība.

Sekojot mūsu tekstam, gudrība nav mūsu smadzeņu produkts. Tā nav arī mūsu īpašība. „Gudrības sākums ir tā Kungs bijāšana” (Sal. pam. 9, 10). Tā nav neatkarīgs lielums, kas vērtējams pats par sevi. Sākot ar franču revolūciju ir mēģināts Dievu aizstāt ar prātu. Bet prātam šī loma ir izrādījusies par lielu.

Gudrība, mūsu teksta uztverē, ir pilnīgi atkarīga no Dieva.

Dievbijība ir gudrības pamatā. Ja pamats šķobās, viss pārējais šķobās līdz.

Dievs ir kā gaisma. Viņa gaismā mēs redzam cilvēkus, lietas, kopsakarības, Bez tās mēs varam tikai taustīties.

1 — 3 Bībeles glezna rāda, ka gudrība ceļ sev namu. Tas ir liels un pilnīgs. Viņa rīko svētkus: cepetis ir gatavs, vīns nolikts, galdi klāti. Tad tiek izsūtītas kalpones, laiaicinātu viesus. Tie netiek dzīti darbos, bet aicināti uz svētkiem. Viss ir gatavs. Viņiem tikai atliek sekot ielūgumam, iet un svinēt.

Atšķirībā no tagadnes, toreiz, senos laikos, ikdiena bija nabadzīga. Katru dienu nebija cepetis un, vīns. Uz nabadzības fona ir piedāvājums saņemt kaut ko lielisku,kaut ko pilnīgu.

4 Priekšnoteikums, lai tiktu gudrības namā, ir: būt neprašam. Tas pārsteidz. Gudrība uzrunā tos, kam gudrības nav.

Man ir jādomā par Jēzus Kalna runu: „Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība” (Mat. 5, 3).

Šķērslis ceļā uz gudrību un arī uz debesu valstību ir doma, ka man jau viss ir, ka es jau esmu gudrs.

Cilvēka saprātam, protams, ir sava vieta. Bībele neprasa, lai mēs kļūstam muļķi, lai likvidējam skolas un padzenam profesorus. Bet cilvēciskā nepietiek. Dievs mumsgrib dot jaunu gudrību.

5 Tikai tukšu trauku var piepildīt. Piepildījums mums tiek piedāvāts. Sekot aicinājumiem un ieiet gudrības namā neprasa milzīgu piepūli. Īr mazs solis: drusku paļāvība, drusku paklausība. Bet, lai šo soli spertu, tomēr ir vajadzīga izšķiršanās. Gudrības namā ir jāieiet. Gudrībā var dzīvot. Tas attiecas tad uz visu cilvēku, uz viņa rīcību, viņa spriedumiem, viņa domām, viņa jūtām.

Mūsu laikā ir uzsvērta zināšana. Viņa ir mūsu rīcībā un noder kā līdzeklis tikt pie varas. Pie dievišķās gudrības ir otrādi — mēs esam viņas rīcībā, viņa nosaka.

6 Dzīve iegūst jēdzīgu virzienu. Rodas atziņa; vispirms Dieva atziņa. Tā nav tikai teorētiska. Atziņa nozīmē dziļu kopību, savienošanos. Bībelē to pašu vārdu lieto, runājot par dzimumkopību starp vīrieti un sievieti. Atzīt Dievu nozīmē — ar Viņu ielaisties, Viņu mīlēt. Šī pamatatziņa tad iespiežas mūsu ikdienā, izpaužas arī dzīves sīkumos.

Mūsu tekstā ir teikts: „Atmetiet neprāta rīcību, tad jūs dzīvosit!” Virziens tātad ir īstena, pilnīga dzīve. Jaunā Derība saka vairāk: Viņa runā par mūžīgo dzīvi. Viņa ir tik liela, tik pilnīgi citāda, ka viņu pat nāve nevar iznīcināt.

Jau Salamana pamācībās ir runāts par virzienu uz nāvi un virzienu uz dzīvību. Gudrība neatklāj kādu jaunu mācību, bet jaunu dzīves virzienu.

Būtu aplami, ja mēs, kristieši, apgalvotu, ka mēs esam sakrājuši visas gudrības un ka pēc vajadzības mēs kādu daļu varam izvilkt no kabatas. Arī mums ir jāatzīst, ka esam lieli muļķi. Bet ka Dievā ir neizmērojama gudrība, tas ir piedzīvojams. Ja Viņš ir mūsu pamats, tad mēs priecīgi varam lietot arī visas savas zināšanas, visu, ko mums var dot skolas, visu dzīves pieredzi. Dievu neatatdzīstot pašā dzīves pamatā kaut kas ir greizs, un tad greizas kļūst arī mūsu gudrības. Bet dievišķā gudrība pastāvēs arī bez mums.

Tālāk ir runa par gudrības pretstatu — par muļķību.

13 Muļķība tāpat kā gudrība ir personificēta, rādīta kā kādas sievietes tēls. Viņa ir nekaunīga, viņa ļoti daudz runā, kaut arī īstenībā nav ko teikt. Gudrība ir atturīga. Viņa izsūta gan savas kalpones. Tās aicina, bet tas arī ir viss. Bet viņai ir daudz ko piedāvāt. Muļķība ir uzbāzīga, viņa pārvalda reklāmu, propagandu. Protams, viņa nav sev uzkārusi kaklā uzrakstu ar vārdu Muļķība.

14 — 16 Viņai ir ievērojama vieta pilsētā. Viņa sēž krēslā, kas atgādina troni un aicina pati. Viņas aicinājums ļoti līdzinās gudrības aicinājumam. Arī viņa pievēršas tiem, kam dzīvē ir tukšums, kaut arī viņi būtībā pareizi savu ceļu staigā. Bet viņas aicinājums ir skaļš. Ir veca patiesība, ka cilvēkam ir divas ausis un tikai viena mute. Tas nozīmē, ka viņam būtu divreiz vairāk jāklausās kā jārunā.

Ja kaut kur ir ļoti lieli vārdu plūdi, tur ir jauzmanās, ka neiekļūstam „muļķības namā”.

Kādreiz, senākos laikos, Rīgā, Marijas ielā, bija veikali, kuros tirgotāji pircējus gandrīz ar varu rāva iekšā. Tie mēģināja katram iestāstīt, cik viņu prece ir laba, cik tā lēta, cik pirkums būtu izdevīgs.

Ja nu tur kāds nopirka, piemēram, uzvalku, tad dažreiz atklājās ēnas puses: vai nu bikses sarāvās īsākas, vai svārkiem pleci nošļuka. Bet tirgotājs turpināja pircējus pārliecināt par preces vienreizējību. Man liekas, ka kristīgajā baznīcā un arī citādi, runājot Kristus vārdā, mēs nedrīkstam mēģināt cilvēkiem kaut ko iestāstīt. Tas, ko Kristus mums piedāvā, ir tik liels, ka tur vārdu plūdi ir lieki.

Mūsu laikā ļoti daudz runā. Vai tā varētu būt zīme, ka muļķība ir tikusi pie vārda? Reklāmā, polītikā, ideoloģiskās cīņās — visur ir neskaitāmas runas. Ar preses, radiofona un televīzijas palīdzību vārdi aizsniedz ļoti daudzus. Dažreiz gan ir tā, ka aparāts ir ieslēgts, bet mēs īsti nedzirdam, ko tur stāsta. Bet kaut kas varbūt tomēr aizķeras.\

Arī baznīcai ir jautājums, vai viņai nav jāmēģina pastāvēt runāšanas konkurencē. Man šķiet, ka neizšķip vārdu kvantitāte, bet kvalitāte. Mums ir ļoti noteikti jāturas pie patiesības. Tas nekas, ka citi mūs pārkliedz! Mums ir jāizturas ar vislielāko godbijību pret to, kā vārdā mēs runājam, kā uzdevumā mēs aicinām. Mums ir Kungs. Mēs esam Kristus vēstneši. Mums ir godīgi un pazemīgi jāsaka Viņa patiesība. Varētu būt, ka Dievam nevajag lielākā skaļuma vai lielākā vārdu daudzuma, lai ievestu cilvēkus savā gudrībā.

17 Ko muļķība var piedāvāt? Mūsu tekstā ir teikts: zagtu ūdeni un maizi; ko var ēst tikai slepenībā. Ūdens un maize — tas nav daudz. Un tas pats viņai nepieder, ir zagts. Bez tam šis ļoti pieticīgais piedāvājums saistās ar krāpšanu. Muļķība liela savu preci: tā ir salda, tā garšo lieliski. Īstenais devums ir citāds. Neizbēgami nāk vilšanās. Muļķība to negrib atzīt, mēģina to aizsegt ar vēl skaļākiem vārdiem. Bet vilšanās paliek.

Ārī muļķība nav tikai mūsu domāšanas vai mūsu nedomāšanas rezultāts. Visa dzīve var būt muļķībā. Nav tikai muļķīgas domas, muļķīgi vārdi, muļķīgi darbi — viss kopā var būt muļķīgs. Muļķība var būt pamatvirziens. Citā vietā Bībele runā par dzīvi tumsā. Liekas, ka abi salīdzinājumi ir lietoti tā paša stāvokļa aprakstīšanai.

18 Muļķības mājā dzīvo ēnas, tas, kas nav īstens, kas nav būtisks. Tur ieejot, mēs ienākam ēnu, ilūziju valstī. Īr darbība. Tur kaut kas notiek, varbūt pat daudz. Bet viss rit nāves virzienā. Un nāve nav tikai nebūtība, nav tikai lielais nulles punkts — viņa ir ar mīnuss zīmi.

Jau pirms gadu tūkstošiem, Vecās Derības laikā, cilvēks zināja, ka ir divi dzīves pamatvirzieni: gudrība — muļķība; gaisma — tumsa; dzīvība — nāve. Kaut ko no tā mēs  zinām arī tagad. Ikdienišķie jautājumi var uz kādu laiku aizraut, var likties, ka tikai tie ir nozīmīgi, bet kaut kad ir jādomā arī par jēgu, par dzīves virzienu. Tad ir jāmeklē gudrības nams. Vēl muļķība kliedz un aicina, un sola, sola, sola...

Kristus saka: „Ja kas man grib nākt pakaļ, tas lai ņem savu krustu un seko man! (Mat. 16, 24). Ceļā uz gaismu ir jārēķinās arī ar krustu. Un tomēr tur ir gudrība, tur ir atziņa, tur ir prieks, ir miers. Ja mēs esam visa tā līdzdalībnieki, tad vēl arvienu nav iemesla lielīties. Tas ir brīnums, ka tāda gaiša īstenība ir, un ka mēs drīkstam viņā ieiet. Paldies Dievam par to!

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang