Kristus gaismas lokā - 3. nodaļa

Dievs darbojas caur cilvēku / Lūgšana pēc pilnības/ Slava Dievam

Dievs darbojas caur cilvēku

1. — 13. pantam: „Tāpēc es, Pāvils, nesdams Kristus Jēzus važas par jums, pagāniem, griežos pie jums: jūs jau esat dzirdējuši par uzticēto Dieva žēlastības amatu,darboties jūsu labā. Ar atklāsmi man darīts zināms Dieva noslēpums, par ko iepriekš īsumā esmu rakstījis. To lasot, jūs varat nojaust manu Kristus noslēpuma izpratni, kas agrākām cilvēku bērnu paaudzēm tādā veidā vēl nebija darīts zināms, kā tas tagad garā ticis atklāts Viņa svētajiem apustuļiem un praviešiem, proti, ka, evaņģelijam nākot, pagāni Jēzū Kristū līdzi kļuvuši par apsolījuma mantiniekiem, par vienas miesas locekļiem un dalībniekiem. Par šī evaņģelija kalpu es esmu kļuvis, saņemdams Dieva žēlastības dāvanu, ko Viņš savā lielajā spēkā man piešķīris Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagānu tautām pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību un rādīt, kā ir piepildījies lielākais noslēpums, kas no laiku laikiem bija apslēpts visu lietu radītājā Dievā, lai tagad ar draudzes starpniecību visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzkārtīgā gudrība kļūtu zināma. Jo tā tam bija jānotiek pēc Viņa mūžīgā nodoma, ko Viņš piepildījis mūsu Kungā Kristū Jēzū, kurā mums, kas Viņam ticam, dota iespēja tuvoties Dievam bez bailēm un ar paļāvību. Tāpēc es lūdzu: nezaudējiet drosmi, kad es ciešu jūsu dēļ: manas ciešanas ir jūsu gods.”

1. — 2. pantam: Apustulis uzrunā draudzi, bet vispirms grib kaut ko pateikt par sevi pašu, pareizāk — par Dieva darbu ar sevi. Draudze, kurai viņš raksta, ir par viņu dzirdējusi, bet personiski laikam viņu nepazīst. Pāvils apzīmē sevi par Kristus gūstekni. To var saprast divkāršā nozīmē: tādēļ, ka viņš ir sludinājis Jēzu Kristu, viņš ir cietumā; vai arī: viņš ir paša Jēzus sagūstīts, satverts no tā, kas uz viņu katrā ziņā attiecas. Tā ir iekšēja norise, bet tik spēcīga, ka to nekādi nevar nolikt pie malas. Ir jārīkojas Jēzus uzdevumā. Parasti mēs domājam: darbinieks var rīkoties, ja ir brīvība, ja var būt draudzēs klāt, ja var ceļot. ja ir līdzekļi. Pāvils neatzīst šķēršļus. Viņš nekad nenogrimst čīkstēšanā: „Nu ir beigas!" Var gan būt dažādi darbības veidi. Ir ārējā aktīvitāte, tad vēl kāda vēstule no cietuma, ja tas nav iespējams — saruna ar Dievu par draudzi. Notiek Kristus darbs. Ja pie krusta ar Viņu nebija beigas, tad Viņa darbs neizbeidzas arī tad, ja darbinieks ir cietumā. Kristus spēku nevar ielikt važās. Pāvils ir gūsteknis nevis tādēļ, ka ir kāda bezdievīga vara, kas dara netaisnību. Apustulis raugās uz priekšu, uz mērķi. „_Nesdams Kristus Jēzus važas par jums, pagāniem.” Pār uzdevumu un pār važām ir Dieva noslēpums, kurā Pāvils — bet ne tikai viņš ieskatās. Arī cietums nav ļauns gadījums, arī tas ir Dieva plānā. Pāvils ir saņēmis Dieva žēlastību, tā nekad nav privāta lieta. Nav tā: „Nu tu esi īsti ticīgs, svēts, sēdi un priecājies!" Viņš ir saņēmis Dieva žēlastības amatu darboties draudzes labā. Saņemtajai žēlastības straumei ir jāplūst tālāk. Tādēļ ir jāsludina. Tas visos laikos pieder pie ticības. Luters ir uzsvēris vispārējo priesterību: tas nozīmē, ka ikviens kristietis īstenībā ir priesteris, ikvienam ir uzdevums, kas nebeidzas. Ar to saistās kopība ar Dievu un ar cilvēkiem. Darbības veidi var būt ļoti dažādi. Nav katrreiz jābūt mācītājam, kas sadala uzdevumus. Mēs esam atkarīgi no. Kristus, no mūsu Kunga. Viņš noteic arī to, kas ir darāms.

3. — 5. pantam: Pāvilam ir atklājies Dieva noslēpums. Bija laiki, kad tas bija aizklāts. Daudzi arī tagad viņam nav tikuši klāt. Ka noslēpums atklājas, tas nav pats par sevi saprotams. Tas nav vispārējs cilvēces īpašums. Dievs nav mūsu rīcībā tādā veidā, ka mēs varētu Viņu izpētīt, kad un kā mums patīk. Ka Viņš atklājas, tā ir Viņa mīlestības izpausme. Vispirms to piedzīvo maza cilvēku grupa — apustuļi un pravieši. Pāvils te domā par Jaunās Derības praviešiem, kas pasludina Kristu, uzsverot nākotni. Vārds “svētie” nav morālisks jēdziens. Svētie ir cilvēki, kas ir Dieva gaismas, Viņa mīlestības lokā. Tie ir Viņa atklāsmes saņēmēji un reizē Viņa uzdevumu pildītāji. Iesākums ir vēsturē. Apustuļi ir kā pirmie, viņiem ir sava vienreizējā vieta. Sākas darbība: sludinājums, uguns aizdegas, deg aizvien tālāk. Cilvēkiem ir ne tikai zināšana par garīgo uguni, viņi deg līdz. Tas notiek ar evaņģelija — ar priecīgās vēsts — starpniecību. 6. pants: Priecīgā vēsts ir, ka Dievs savā mīlestībā ar Jēzu ir ienācis mūsu cilvēciskajā plāksnē, ka Viņš ir pavisam tuvu. Šī vēsts nav tikai vārdi — tā notiek. Nav vairs tādu, kas principā ir izstumti: „Tas neticīgs, tas ateists, gar to ne Dievam, ne kristiešiem vairs nav daļas.” Ir Dievam, ir mums, ir gar viņiem daļa. Dieva apslēptā bagātība ir domāta mums visiem. Tā nenāk automatiski. Notiek tā kā līdzībā par apslēpto mantu. Šī manta ir, bet tā ir kaut kur aprakta, viņa nav visiem redzama. Kāds viņu atrod, un nu viņam ir jādara viss, lai mantu iegūtu. Viss pārējais ir mazvērtīgs, jo atrastajam ir bezgalīga vērtība. Ir jāatbrīvojas, lai to saņemtu. No daudz kā var atteikties bez zūdīšanās, ar lielu prieku. Neticīgie kļūst par līdzmantiniekiem, līdzdalībniekiem. Dieva gaismas loks aug. Mēs viņam nedrīkstam novilkt robežas. Toreiz tas auga pāri jūdu tautas robežām. Ja tas nebūtu tā noticis, tad kristietība būtu jūdu sekta. Tagadnē mēs apzināmies, ka mums ir neizsmeļams mantojums. Tālāk dodot, tas tikai pieaug. Draudze nevar sevī noslēgties. Ūdens straumē plūst, tad tas ir tīrs. To var saglabāt dīķī, bet tad tas var sākt smakot.

7. — 10. pantam: Tālāk Pāvils atgriežas no lielās svēto kopības pie daļas — pie sevis paša. Apustulim ir neizdibināma garīga bagātība, to viņš ir saņēmis. Aiz tās ir Dieva žēlastība un Viņa spēks. Pats Pāvils nav lielais, cienījamais — Dieva priekšā viņš ir necienīgs un vismazākais. Tā, laikam, pats sevi skatījis ikviens, kas ir Dieva darbā: nav cienīguma, nav piemērotības. Un tomēr Pāvils ir svētais. Un tas, kas tagad ir Dieva darbā, arī ir svētais, Viņa satverts, Viņa gaismā. Būtu nepareiza pazemība to noliegt.Ne mums, bet Dievam te pienākas gods. Dievs mani tur. Tādēļ es runāju, tādēļ es darbojos. Ja Viņš neturēs, es nebūšu nekas. Tas attiecas uz visiem garīgiem amatiem. Mazais cilvēks ir saņēmis Dieva žēlastību un līdz ar to lielu uzdevumu. Pāvilam ir jānes ticības uguns pagāniem, Dieva labais nodoms īstenojies. Tas notiek ar draudzes starpniecību. Nevar atšķirt, cik tālu Dievs darbojas caur vienu cilvēku vai caur draudzi. Mācītājs ir draudzes daļa.

Ir nenormāli gaidīt, lai tikai mācītājs kaut ko dara. Dievs izvēl savus darba rikus, un viņi visi ir tikai darba rīki, nevis kungi. Īstais darītājs ir Viņš pats. Mācītājam paliek sevišķa loma, tomēr arī viņš ir tikai viens loceklis miesā, kuras galva ir Kristus. Ar draudzes starpniecību top zināma Dieva daudzveidīgā gudrība. Aug Viņa slava un cilvēku ticība.Garīgajā procesā ir iesaistīta arī neredzamā pasaule. Toreiz cilvēkiem par to bija savs priekšstats. Tagad parasti priekšstata nav, bet nojēga, ka ir varas, kuras nepazīstam,paliek.

11. — 12. pantam: Dievs darbojas draudzē. Tā nav kaut kāda blakuslieta. Visa pasaule, redzamā un neredzamā, vēro ar aizturētu elpu, ko Dievs dara. Ir mūžīgs Dieva nodoms. Tas mums nav jāsaplucina ar mūsu prātojumiem, tas ir piepildīts mūsu Kungā Jēzū Kristū. Meklējot Dieva plānu, ir jāraugās uz Kristu. Tur mēs neesam tikai skatītāju lomā. Viņš ir Kungs, kas mūs ir satvēris, kas atjauno, vada, gādā, atpestī. Viņš ir ceļš uz Dievu. Viņš ir viens no mums, cilvēks, pilnīgi mūsu plāksnē. Bet Viņš ir arī Dievs, kas fascinē un. kura priekšā reizē ir jātrīc. Bībele nekad nerunā par Dievu kā par veco vīru ar bārdu, Viņš ir nepieejamais, ko nevar un nedrīkst attēlot. Tas, kas ap Viņu, pat fantazijai nav pieejams. Un nu mums ir iespējams tuvoties Viņam bez bailēm un ar paļāvību. Jēzus saka: „mans Tēvs”, un mēs varam teikt līdz: „mūsu Tēvs debesīs”. Svētais ir pavisam tuvu, tādēļ draudzei ir prieks, arī tad, ja ārēji ir grūti.

13. pants: Apustulis raksta: „Tāpēc es lūdzu: nezaudējiet drosmi, kad es ciešu jūsu dēļ. Manas ciešanas ir jūsu gods.” Drošina tas, kas pats ir cietumā. Ar lielajiem vīriem, kas ir gājuši bojā, neaiziet bojā ticība. Dieva mīlestība sniedzas arī cietumā. Arī ciešanas ir draudzei par svētību. Tā tas laikam arī vienmēr ir bijis. Ja draudze pastāv tad, kād to no visām pusēm balsta, tad ir viegli teikt: „Mēs viņu noturējām.” Kad viņa pastāv vajāšanās un apspiestībā, tad skaidrāka kļūst Dieva žēlastība.

Lūgšana pēc pilnības

14. — 20. pantam: „Tādēļ es loku savus ceļus tā Tēva priekšā, no kā ikviena cilts debesīs un virs zemes dabū savu vārdu, lai Viņš savā bagātībā un varenībā jums dotu savu garu un liktu pieaugt jūsu iekšējam cilvēkam, un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā, ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu visu Dieva pilnību.”

14. — 15. pantam: Apustulis aizlūdz par draudzi. Viņš ir nometies ceļos, rokas paceltas uz augšu, lai rādītu gatavību saņemt. Viņš runā ar Tēvu. Labi, ka mums ir Tēvs (ko mēs rakstām ar lielo burtu). No Viņa ikviena cilts, ikviena tēvišķība dabū savu vārdu. Jaunās Derības oriģinālvalodā kā vārdā „cilts”, tā vārdā „tauta” skan līdz jēdziens "tēvs”. Kopējai izcelsmei ir nozīme, bet visnozīmīgākā ir izcelsme no Dieva. Dievs ir Tēva vārds pilnā nozīmē, ne tikai kā radītājs, bet arī kā tas, uz kura var paļauties. Ar Viņu var runāt, Viņš ir īstā autoritāte. Pamatjautājums katrai lūgšanai ir, vai mēs sagaidām, ka Tēvs dos, kā bērns sagaida, lūdzot savu miesīgo tēvu un saņemot. Nevajaga bezgala garu lūgšanu. Es pasaku, kas sakāms, un ar to pietiek. Gaidu — Viņam ir bagātība un varenība.

16. — 17. pantam: Ko lūdz apustulis? Kas draudzei vajadzīgs? „... dotu savu garu.” Jēzus saka: „Cik daudz vairāk Dievs nedos savu garu tiem, kas pēc tā lūdz.” Vai ar to būtu izteikts ierobežojums? Dievs mums dod tikai savu garu? Man tā neliekas. Dieva gars ir svarīgākais, kas mums ir vajadzīgs. Daudzas citas lietas tad nokārtojas pašas, arī materiālās. Ar Dieva garu saistās pirmkārt iekšējā cilvēka pieaugšana — garīgais spēks. Ir garīgs iesākums un augšana. Mēs to nedrīkstam sajaukt ar vispārējo psīchisko attīstību. Pieaug tas, kam sakars ar neredzamo Dieva pasauli, ar ticību. Otrkārt, „lai Kristus, ticību turot, mājotu jūsu sirdīs...” Mēs Viņā, un Viņš mūsos. Mums ir pastāvīga saskare ar Viņu. Nav tikai svēti brīži. Ir garīgs process. Centrā nav vairs mans ES, bet Viņš. Ir grūti, ja jāriņķo pašam ap savu ES, kā sunim ķerot savu asti. Tur nekas neiznāk. Tā mēs garantēti paliekam nelaimīgi. ES saduras ar ES, iznāk cīņa. Otrs mani apdraud. Brīvība sākas ar centra maiņu. Smagākais izspiež vieglāko. Jūsos un manī ir ļoti cienīgs iemītnieks — Jēzus Kristus. Tā ir mūsu īstā cieņa. Dzīvoklis Viņam ir nepiemērots, bet mēs tomēr drīkstam Viņu aicināt, un Viņš nāk mūsu sirdī un dzīvē.

Trešais, ko apustulis lūdz, ir, lai mēs iesakņojamies un stipri stāvam mīlestībā. Kur ir Kristus, tur ir mīlestība. Vispirms mēs esam mīlestības saņēmēji. Mīlestība, ko Kristus dod, ir kā zeme, kā pamats. Uz tās var stāvēt. Runāt par stāju, nedomājot par to, uz kā stāvēt, ir nejēdzība. Ja mums kā pamats nav mūžīgais Tēvs, tad, pūloties ap stāju, no mums iznāk komiskas figūras. Ja pamats šķobās, tad: jo tu staltāk gribi nostāvēt, jo jocīgāks tu esi. Saņemt mīlestību ir nepieciešamība. Bērns bez tās panīkst uz visu mūžu, pieaugušais arī. Dzīvojot ar Kristu, mēs varam iesakņoties Viņa mīlestībā kā zemē: no tās var dzīvot; ar to var saaugt; no tās izaug arī spēja pašam mīlēt. To nevar iemācīt, tā izaug kā auglis. Auglis nav domājams bez saknes. No mīlestības izaug atziņa. 18. pants: Tā mums ir kopīga līdz ar visiem svētajiem. Kas ir Dieva gaismas lokā, tiem ir kopējs skatījums. Garīgā atziņa nav mācīšanās produkts. Dievu nevar izstudēt. No Dieva var dzīvot, Viņa tuvumā mēs varam aptvert dimensijas, sakarības, citus un sevi. Ir labi visu redzēt mīlestības saulē, bez tās mēs grābstāmies pa tumsu. Paskals saka: ,Cilvēciskais ir jāpazīst, lai to mīlētu; dievišķīgais ir jāmīl, lai to pazītu.” Mīlestība izprot mīlestību. 19. pants: "Tā arī mēs mīlestībā izprotam Kristus mīlestību. Tas ir personiski zīmīgi. Izprast ir reizē saņemt un ar to dzīvot. Mīlestība ir pārāka par katru atziņu. Sevišķi nozīmīgi tas ir mūsu laikā, kad prāts ir visu lietu centrā. Nav ko iebilst pret prātu, bet viņš nevar būt visa pamats, viņš ir mūsu daļa. Ja nu prāts kļūst par pamatu, tad mēs stāvam uz. savas daļas. Tā būtu pārāk liela akrobātika. Sasniegumi techniskā un dabzinātniskā nozarē ir milzīgi. Tiem ir psīcholoģiskas pavadparādības. Viena no tām ir prāta pārvērtēšana. Ir nozīmīgi ar prātu atrast prāta robežas. Lielais mērķis, ar apustuļa vārdiem runājot, ir iegūt visu. Dieva pilnību. Tai nav robežu. Mēs esam tikai pārāk niecīgs trauks, lai to spētu saņemt, bet Dieva pilnība mūs piepilda aizvien no jauna — Dievs ir neizsmeļams.

Slava Dievam

20. — 21. pantam: „Bet Viņam, kas, darbodamies mūsos ar Savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam vai saprotam, lai ir gods draudzē un Kristū Jēzū uz audžu audzēm mūžu mūžos.”

Ka Dievs darbojas mūsos, tā ir brīnišķīga īstenība. To piedzīvojot, paliek apbrīna un pateicība. Ar savu saprātu mēs netiekam Viņam līdz. Viņš spēj darīt daudz vairāk par to, ko lūdzam vai saprotam. Lūgšanai ir robežas, tā bieži vien liekas nepilnīga. Prātam ir robežas. Mums jāmācās arī teikt: „Es nezinu.” Bet ja mēs sākam Dieva darbus manīt, tad nav vairs gala. Mēs varam gan būt arī kā akli un vienmēr no jauna tikai pasvītrot: „Mēs darām.”

„Gods draudzē un Kristū Jēzū.” Tur ir Dievs uz audžu audzēm. Pirmā draudze slavēja un priecājās; mūsu senči, dziedādami Fīrekera dziesmas, Viņu slavēja; jaunieši Draudžu dienās Viņu slavēja. Mēs esam lielā kopībā. Priekšā ir nākotne ar savām problēmām. Varbūt, ka pasaule šķobīsies. Bet Dieva gods skanēs vienmēr visam cauri, mūžu mūžos, no laikmeta uz laikmetu. Dievu slavējot, mēs esam savā īstajā vietā. Tad arī paša dzīvi piepilda prieks.

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang