Rakstītājs un saņēmēji / Vēlējums / Slava Dievam par Viņa svētību / Aizlūgums, lai draudze saskata savu cerību: 1. nodaļa no Pauļa Urdzes grāmatas “Kristus gaismas lokā – Bībeles darbs par Pāvila vēstuli efeziešiem”, ko izdeva LELBA 1978. gadā.
Rakstītājs un saņēmēji
„Pāvils, pēc Dieva prāta Jēzus Kristus apustulis, svētajiem un Kristū Jēzū ticīgajiem (kas ir Efezā).”
Pārdomās par Bībeli parasti nav nekā sensācionāli jauna. Jāpārdomā gan, ja Bībeles autori būtu centušies pateikt to, kas toreiz bija jauns, kas gan par to tagad interesētos? — Vēstule efeziešiem ir īsta vēstule. Tā ir uzrakstīta pirms vairāk nekā 1900 gadiem. Daudzi blakus apstākļi ir pazuduši laika tumsā. Vēsturnieki un teologi mēģina to noskaidrot. Vēstules pirmajā pantā ir teikts, ka to ir rakstījis apustulis Pāvils. Viņš cietumā, važās saslēgts, raksta draudzei. Daži izskaidrotāji domā, ka vēstules autors ir kāds cits. Paliek tomēr liela varbūtība, ka rakstītājs tiešām ir Pāvils. Un ja tas tā nebūtu, vai ar to mainītos vēstules saturs? — Kam autors raksta? „Svētajiem un Kristū Jēzū ticīgajiem (kas ir Efezā).” Tā mēs lasām mūsu Bībelē. Vārdi „kas ir Efezā” ir likti iekavās. Tas ir pamatoti. Grieķu valodā rakstītais oriģināls mums nav saglabājies, bet ir vairāki ļoti veci noraksti, vecākie no trešā un ceturtā gadu simteņa. Dažos no tiem Efeza kā saņemšanas vieta nav minēta. Domājams,ka vēstule rakstīta kādai draudzei Mazāzijā, mēs īsti nezinām, kurai. To ir lasījušas arī citas draudzes. Kāda tur, kur ir iekavas, ielika savu vārdu. Tā lasītais attiecas arī uz viņu. Varbūt mēs varētu ielikt arī savas draudzes vārdu. Dažādās pasaules malās, dažādos laikos, draudzes šo vēstuli lasījušas kā viņām rakstītu. Kādēļ lai mēs nepiebiedrotos?
Mēs zinām, kas vēstuli ir nodevis. Tas ir Pāvila līdzstrādnieks Tichiks (6, 21). Viņš ir aiznesis arī vēstuli kolosiešiem (Kol. 4, 7). — Vēstules pirmajā pantā divas reizes ir minēts vārds „Jēzus Kristus”. Vai tas nav par daudz? Man ir kāds draugs, ticīgs cilvēks. Paziņas par viņu saka: „Prātīgs vīrs, bet ko viņš tik daudz runā par Jēzu Kristu? ” Varbūt, ka mans draugs zina, kādēļ viņš tā dara. Un Pāvils arī to zina.
Kas ir Pāvils? Iespējamie tuvākie apzīmējumi varētu būt: mācītājs, teologs. Viņš ir studējis, tādēļ viņš pārzina ticības lietas. Senāk viņš to būtu uzsvēris. Šeit viņš raksta tikai:„Pēc Dieva prāta Jēzus Kristus apustulis.” Apustulis nozīmē „sūtītais”. Viņš nav iemācīts: „Tas un tas tev jāuzskata par pareizu”. Tikai iemācītajam trūkst spara. Sākumā Pāvils ir pret Jēzu. Viņš apkaro pirmo kristīgo draudzi, grib to iznīcināt. Bet tad viņa dzīvē notiek liela. pārvērtība. Par to mums stāsta Apustuļu darbu devītā nodaļa. Pāvils (viņš toreiz vēl saucās Sauls) ir ceļā uz Damasku, lai tur apcietinātu kristīgos un tos vestu uz. Jeruzālemi. Tad viņš piedzīvo kaut ko tādu, kas nav īsti aprakstāms: Damaskas tuvumā viņu apspīd liela gaisma. Viņš nokrīt zemē. Kāda balss saka: „Kādēļ tu mani vajā? ” Pāvils izbijies jautā: „Kas tu esi, Kungs? ” Atbilde ir: „Es esmu Jēzus, ko tu vajā.” Pēc šī notikuma Pāvils trīs dienas nevar redzēt, viņu ieved Damaskā. Viņa dzīvē sākas jauns ceļš, jauna, ļoti nozīmīga īstenība. Ka ir cilvēks, Jēzus no Nacaretes, kuram viegli nevar paiet garām, to Pāvils zināja arī pirms Damaskas notikuma. Nu viņš ierauga, ka šis Jēzus ir Kristus. Tauta gaidīja uz piepildītāju, atbrīvotāju — uz mesiju. Vārds Kristus” ir tā paša mesijas jēdziena grieķiskais apzīmējums. Ir cilvēku grupa, kas dzīvo ar šo atbrīvotāju tagad, šeit. Viņus nenodarbina kāds teorētisks jautājums, ko var pieņemt par pareizu vai atmest. Jēzus Kristus attiecas uz viņiem — viņi tic. Pazīstamais teologs Pauls Tillichs saka: „Ticēt nozīmē būt no tā satvertam, kas uz mums katrā ziņā attiecas.” Ticība tātad ir kaut kas ļoti spēcīgs, dzīvs, personiski nozīmīgs. Ticība notiek. Ar to saistās: būt patiesi brīvam, laimīgam, saņemt prieku, ko bēdas nevar izdzēst; saņemt dzīvu mieru, ne tādu, kas visu noslāpē, bet kas ir dziļāks par katru nemieru; saņemt un dot īstu mīlestību. Viss tas saistījās un saistās ar Kristus personu. Pēc tā tiecas katra cilvēka ilgas. Kristus dzīvo. Viņš ir tagadnē, Viņš uzrunā cilvēku, aicina un ieved to savā gaismas lokā. Cilvēki to piedzīvo. Ne jau katrreiz tā, kā Pāvils pie Damaskas: ne katrreiz notiek kaut kas tāds, ko varētu apzīmēt par pārdabisku. Tomēr arī tagad Jēzus kļūst par nesalīdzināmi nozīmīgāko cilvēka dzīvē. Visa persona ir sasaistīta ar Viņu. Tādu apgalvojumu dzirdot, dažam, varbūt, liksies: tas nevar būt. Tam var turēties pretī tik ilgi, kamēr pašam rodas garīga pieredze — ticība. Ticības jēdzienu nevajadzētu ierobežot, sašaurināt. Tas bieži vien ir pārprasts. Minēšu dažus pārpratumu veidus: Ticēt nozīmē uzskatīt kaut ko par pareizu — es lāgā nezinu, bettomēr pieņemu to, t.i. ticu. Vai arī — ja kāda autoritāte kaut ko saka, es tam ticu, to sevišķi nepārbaudīdams. Ārī — ticība ir tur, kur ir svinīga sajūta. Tā Bībele par ticību nerunā. Kur ticība ir, tā attiecas uz mani visu — uz prātu, jūtām, gribu. Ir jauna īstenība. Pāvils ir viņā iegājis un ir kļuvis par šīs īstenības tālākdevēju, par Jēzus Kristus sūtni.Tas nav gadījums. Mūsu tekstā teikts: „pēc Dieva prāta”. Viņa prāts nav tikai mūžīgo likumu devējs. Tas attiecas arī uz mums personiski, arī uz mūsu ticību.
Pāvils raksta tiem, kas arī ir jaunajā īstenībā. Viņš raksta Kristū Jēzū ticīgajiem. „Kristū Jēzū” — ko tas nozīmē? Viņš nav tikai kaut kur manī, Viņš ir visapkārt. Viņā mēs dzīvojam. Viņš ir aicinājis, satvēris arī vēstules saņēmēju. Kad Viņš aicina, tad nevar ilgi gudrot. Pirmajiem mācekļiem Viņš saka: „Nāciet man pakaļ!” Un viņi iet, pamezdami visu savu veco dzīvi.
Pāvils un draudze ir tanī pašā gaismas lokā. Viņu starpā ir dziļa kopība — abām pusēm ir kopējs gaismas avots. Pāvils raksta svētajiem. Kas tie tādi ir? Vai cilvēki bez kļūdām?Par svēto nevar uzstrādāties. Arī vislabāko cilvēku mēs nevaram apzīmēt par svētu. Nav arī pirmās vai otrās pakāpes svēto. Vienīgi pats Dievs ir svēts. Cilvēki ir ievesti Viņa svētuma lokā. Kur mēs esam manījuši, ka Jēzus ir kļuvis no pagātnes tēla par Kristu, mūsu atbrīvotāju, ka Viņš pie mums darbojas, tur arī mēs piederam pie tās pašas dziļās kopības, kur ir Pāvils, vēstules saņēmēja draudze, draudze visos laikos. Mēs runājam par Jēzu Kristu, jo mēs esam Viņā. Viņš nav kā skatlogā aiz stikla, mums ar Viņu ir pastāvīga darīšana. Mums ir kopība ar Viņu un arī savā starpā.
Vēlējums
2. pants: „Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus.” Tas ir sveiciens. Mēs sakām „labdien’” un dažreiz pie tā neko nedomājam. Dažreiz šinī vārdā tiešām ir vēlējums. Man liekas, ka šinī vēstulē ir pat vairāk. nekā vēlējums. Pāvils pazīst avotu, kur var pasmelties žēlastību un mieru un no kura to var arī tālāk dot. Šis avots nav kāds cilvēks, bet Dievs, mūsu Tēvs, un Jēzus Kristus.
Runājot par žēlastību, šim vārdam dažreiz ir tāda žēlīga, varbūt pat pazemojoša pieskaņa. Bībeles oriģināltekstā tas tā nav. Tur vārdam „žēlastība” ir sakars ar prieku. Abiem vārdiem ir kopēja sakne. Mēs esam saņēmēji, mums nav jāuzrāda kāda nopelnu rinda, lai iegūtu žēlastību: Dievs to dod. Ja apžēlotājs būtu kāds cilvēks, tad mums varētu likties: „Paturi tu savu žēlastību, es paturēšu savu lepnumu.” Bet nu devējs ir Dievs, svētais, spēcīgais un reizē tas, kas mūs ļoti mīl. Viņa priekšā nav grūti atzīt mūsu mazumu un necienību. Lielais, mūžīgais Tēvs mūs žēlo, un mēs priecājamies kā bērni. — Otrs vārds, ko Pāvils min savā vēlējumā, ir „miers”. Ne kapa miers, kur nesāp tādēļ.ka visam ir beigas, bet dzīvais, dziļais, svētais miers, kas mūs piepilda un apņem. Ārējās grūtības un bēdas nespēj to pārvarēt, tas paliek katros apstākļos.
Slava Dievam par viņa svētību
3. — 14. pantam: „Lai slavēts mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, kas mūs Kristū ir svētījis ar visāda veida garīgu svētību debesīs! Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā. Pēc savas gribas labā nodoma Viņš mīlestībā jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai, caur ko Tas mūs apveltījis savā mīļotajā Dēlā. Viņā mums dota pestīšana. Viņa asinīs — grēku piedošana pēc Viņa bagātās žēlastības, kurā Tas pārpilnībā mūs apveltījis ar dziļu gudrību un atziņu, atklādams mums savas gribas noslēpumu, pēc sava labā nodoma, kuru Tas, laikiem piepildoties, bija apņēmies novest līdz galam, visu apvienojot zem vienas galvas — Kristus — ir to, kas debesīs,ir to, kas virs zemes. Viņš ir tas, ar kura gādību arī mēs esam kļuvuši par mantiniekiem, kas pēc Viņa nodoma — Viņš visu vada pēc savas gribas lēmuma — bijām izredzēti jau iepriekš savu cerību likt uz Kristu, tādējādi pagodinot Dieva varenību. Viņā arī jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu, savas pestīšanas evaņģeliju,un, Viņam ticēdami, esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma, kas ir mūsu gaidāmā mantojuma ķīla, ka mēs reiz iegūsim pestīšanas pilnību par slavu Viņa varenībai.”
Pāvils un draudze ir piedzīvojuši Dieva labestību. Sirds ir pilna ar to. Gribas Viņu slavēt, Viņam pateikties. Slavas dziesmu var dziedāt līdz, bet to ir grūti iztirzāt. Tā ir arīšiem pantiem. Jo vairāk mēs viņus lasīsim, jo tuvāki viņi mums kļūs. Pāvila slavas dziesma kļūs par mūsu slavas dziesmu. Garīgā svētība, ko Dievs dod, ir īstenība. Tā ir ļoti liela un dziļa. Dieva labais nodoms aptver visu laiku un visu telpu. Tā mīlestība, kas tagad attiecas uz mums, bija jau pirms pasaules radīšanas, un nu mēs drīkstam viņu piedzīvot. Ar Jēzus Kristus nāvi pie krusta mēs esam darīti brīvi, esam pestīti; mums ir piedots ne tādēļ, ka mēs būtu sevišķi labi, bet Viņa žēlastības dēļ. Šī žēlastība krīt pār mums kā gaisma, un viņā mēs redzam problēmas, sakarības. Tur ir gudrība un atziņa. Aiz notikumiem mēs varam saskatīt Viņa gribu. Apslēptais, nepieejamais Dievs mums atklājas, mēs esam Dieva mantinieki. Mantojums nav jānopelna, to var saņemt — Dievs to dod. Šis mantojums ir nācis ar priecīgo vēsti par Jēzu Kristu, ar pestīšanas evaņģeliju. Draudze ir sākusi dzīvot ar lielisko, neredzamo Dieva īstenību. Visu, ko Dievs mums dod, mēs, cilvēki, nespējam saņemt, bet saņemta ir rokas nauda, un mēs zinām: būs pilnība. No mūsu puses atliek tikai pateicība, mūsu sirdis var skanēt līdz tam, ko Pāvils saka.
Pie daudziem jautājumiem, kas šinī slavas dziesmā minēti, mēs atgriezīsimies, apskatot citas šīs vēstules vietas. Tie, kam Dieva mīlestība un Jēzus Kristus nav sveši,lai slavē jau tagad līdz. Lai Dievs dod, ka aizvien vairāk cilvēku ieraudzītu, cik labs ir Dievs, atrastu savai dzīvei piepildījumu un varētu priecāties līdz ar apustuli, ar pirmkristīgo draudzi, ar ticīgajiem visā pasaulē!
Aizlūgums, lai draudze saskata savu cerību
5.— 23. pantam: „Tāpēc, dzirdēdams par jūsu ticību uz. Kungu Jēzu un cik ļoti jūs mīlat visus svētos, es arī nebeidzu pateikties Dievam par jums, pieminēdams jūs savās lūgšanās, aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk viņu izprastu, apgaismota gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod viņa aicinājums un kādu godības bagātību viņš savējiem liek iemantot, un cik pārlieku liels ir viņa spēka mērs, kas parādās pie mums ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā, kādu viņš parādījis Kristū, To uzmodinādams no miroņiem un sēdinādams pie savas labās rokas debesīs, augstāk par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību un ikvienu vārdu, kas tiek minēts vai nu šinī laikā vai nākamajā. Un visu Viņš ir nolicis zem Viņa kājām, bet Viņu pašu visās lietās iecēlis par galvu draudzei, kas ir Viņa miesa, pilnība, kas visu visur piepilda.”
15. pants: Pāvils ir dzirdējis par saņēmējas draudzes ticību: Jēzus ir arī viņu dzīvē, ir viņus satvēris, ir kļuvis viņiem par piepildījumu, par to, ko nevar un negrib svītrot no dzīves. No ticības uz Kungu Jēzu izriet mīlestība: „Cik ļoti jūs mīlat visus svētos!” Svētais nav morālisks supercilvēks, bet tas, kas ir Kristus svētuma lokā, pie kura Kristus darbojas. Ticīgo cilvēku starpā ir kopība, ne tikai toreiz, senos laikos, bet arī tagad. Sastopas sveši cilvēki, pietiek tikai īsā sarunā manīt: „Arī tu pazīsti Jēzu Kristu, arī tevi Viņš ir pievācis, tāpat kā mani”, lai būtu kopība, pat brālība. Ja reiz šī kopība ir piedzīvota, tad to vairs nevar izdzēst ne laiks, ne telpa. Nesen sastapu ticīgus cilvēkus, ar kuriem nebiju redzējies 25 gadus, bet mēs jutāmies tā, it kā mēs tikai vakar būtu šķīrušies. 16. pants: Pāvils pateicas Dievam par to, ka ir draudze, ka ticīgais nav viens. Draudze nav tikai organizācija — tie ir cilvēki, ar kuriem Dievs darbojas. Ne jau tādi, kuriem nebūtu nekādas vainas, ne jau pilnīgie, bet tomēr cilvēki Dieva gaismas lokā. Tādēļ ka nav pilnības, ir vajadzīga aizlūgšana.
17. pants: Īr ticīgi cilvēki. Kristus viņiem ir īstenība, un tomēr kaut kā trūkst. Dieva spēks šinī pasaulē vienmēr parādās cilvēku vājumā. Tas ir būtiski tā. Visskaidrāk mēs to redzam, vērojot Jēzu pie krusta. Krusts ir nāves soda izpildījuma rīks, kā mūsu laikā karātavas. Pie krusta, liekas, visam ir beigas, tur triumfē cilvēku ļaunums un vara. Jautājums tikai: kurš noteiks par Jēzu? Augstais priesteris, Romas pārstāvis Poncijs Pilāts, karavīri? Katrā ziņā — nāve. Un tad ir Dieva teiktais „un tomēr”. Dievam nav jākliedz, Viņš darbojas mierā un klusumā. Un tomēr — Kristus dzīvo. Aizlūgšanā apustulis saka: „Mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs.” Ne tūliņ „mans Dievs”, kā Oļiniete „Mērnieku laikos”. Viņas ES ir ļoti liels, Dievam tad jāklausa, ko ES saka. Mēs neesam paši kungi, mums ir Kungs — Jēzus Kristus. Viņš ir pilnīgi pakļāvies Dievam, ir viens ar Dievu. Viņš pats negrib būt nekas. Viņš ir kā logs kādā telpā. Apkārt ir sienas, tās ir kaut kas: tur var būt akmeņi, viens svarīgāks par otru. Bet caur logu telpā ieplūst gaisma un visa īstenība, kas ir ārpus šīs telpas. Caur Jēzu pasaulē ienāk visa Dieva īstenība. Meklējot Viņu, mēs atrodam Dievu. „Mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs” it ir tas Dievs, kas caur Viņu, kā caur logu, spīd šinī pasaulē. Viņš ir godības pilnais Tēvs. Mums ar Viņu liela tuvība, bet reizē Viņu apņem godība, svētums, gaisma.
Ko apustulis lūdz? „Lai dotu jums gudrības un atklāsmes garu.” Lai… Būtu iespējami dažādi turpinājumi. Piemēram: lai jūs būtu lieliski organizēti; lai jūs varētu atspēkot visus pretiniekus; lai jūs varētu visus pārliecināt; lai jūs zinātu smalki, kā būs pēc nāves. Bet Pāvila vēstulē nav nekā no tā. Viņš raksta: „Lai jūs varētu Viņu labāk izprast.”„Tuvāk pie Tevis, Dievs!”. Tas ir gudrības un atklāsmes mērķis. Un tad vēl: „Apgaismota gara acis, lai jūs zinātu…” nevis „lai jūs varētu apmierināt visu savu ziņkāri.” Ārī ne: „lai jūs būtu kā skatītāji, kuriem parāda visus Dieva noslēpumus.” „Lai jūs zinātu to, kas jums personiski, jūsu garīgajā dzīvē ir nozīmīgs.” 18. pants: To Pāvils lūdz. Dievs aicina, Viņš mūs uzrunā. Kurp Viņš aicina? Bieži mēs neredzam to prieku, ko Dievs mums piedāvā. Viņš dod cerību, arī laikā, kad nav vairs viegli ticēt zelta nākotnei. Cerība ir uz pašu Dievu. Nākotnē būs Viņa mīlestība. Varbūt mums būs jāsaka: „Tomēr Viņa mīlestība!” Nekad nebūs bezcerība. Viņš liek iemantot godības bagātību, tā ir mantojums, ne paša ražojums. Viņa ir jau tagadnē. Kur Dievs darbojas, tur tagad sākas Viņa godības bagātība. Tiem, ko Viņš ir pieņēmis, ir cerība, viņiem ir jauna, gaiša dzīve.
19. — 20. pantam: Dieva spēks ir pārlieku liels. Uz tā viss pamatojas. Es to nedomāju kaut kā teorētiski. Kādreiz zēni muļķodamies jautā: „Vai Dievs var radīt tādu akmeni, ko Viņš pats nevar pacelt? ” Tā ir spēlīte. Pāvils runā par to spēku, kas ir piedzīvojams, kas parādās pie mums ticīgajiem. Mēs, ticīgie, neesam labākas šķiras ļaudis. Nav runa par mūsu kvalitāti. Mēs esam necienīgi, bet Dieva pieņemti. Dieva darbs var parādīties kādā sevišķā veidā. Ir dievkalpojumi, kuros slimi cilvēki kļūst veseli tādēļ, ka mācītājs un draudze par viņiem lūdz Dievu. Bet nav labi Dieva darbus padarīt par kādu sensāciju. Tā mēs Viņu izbīdām ārā no tā loka, kas uz mums attiecas mūsu ikdienā. Kādam jaunam cilvēkam Jēzus kļūst nozīmīgs. Tas ir Dieva darbs. Kādai vecai sieviņai ir grūti jācieš, bet viņa pateicas par visu Dievam. Tas ir Dieva darbs. Nav būtiskas starpības starp sensācionālo un šķietami mazo: darbojas tas pats spēks. Šis spēks nāk no ārpuses, no Dieva, un mēs, cilvēki, varam. Viņam atvērties. Pie mums darbojas tas pats spēks, kas uzmodināja Jēzu Kristu no miroņiem. Bija bezcerīga situācija. Mācekļi domāja par to un rezignēdami teica: ,,Mēs ticējām, ka Viņš Israēlu atpestīs.” Likās, ka viss ir izputējis, bet tad Dievs Viņu uzmodināja, ne ar bungām un bazūnēm. Par to, ka Viņš ir dzīvs, vispirms pārliecinājās kādas sievas; tad daži mācekļi; tad 500 cilvēku vienā reizē — mierīgi, bez lieka trokšņa, bet pārliecinājās. Tas pats spēks darbojas tagad. Mēs nevaram teikt: „Toreiz jā, tagad nē.” Mēs tagad esam Kristū.
21. — 23. pantam: Pie Jēzus Dieva darbs ir pabeigts. Viņš ir paaugstināts — „augstāks par ikvienu valdību, varu, spēku, kundzību”. Vienalga, kā mēs šīs varas saprotam, vai kā daimoniskus spēkus, kā politiskas, ideoloģiskas varas, vai arī kā varu, kas saistās ar cilvēka prātu un techniku. Kristus ir nesalīdzināmi augstāks, augstāks par ikvienu vārdu, ar ko apzīmē kādu pagātnē, tagadnē un nākotnē. Acumirklī citi vārdi var likties lielāki. Ķeizars Tiberijs ļaudīm droši likās lielāks par Jēzu nomaļā provincē, bez kādas varas. Mums, varbūt, lielāki šķiet mūsu laika valstsvīri. Bet apustulis saka: „Viss zem Viņa kājām.” Varbūt, ka tā neizskatās. Jēzus Kristus vienmēr vēl ir krustā sistais, kuru šķietami var likvidēt. Viņu apsmej, un nekas nenotiek. Bet tiem, pie kuriem Viņš darbojas, ir cita pieredze. Draudzei Viņš ir galva. Mēs esam atkarīgi no Viņa visās lietās — mēs esam Viņa miesa. Tādēļ mums ir kopība ar Viņu un kopība savā starpā. Draudze ir tā vieta, kur darbojas Kristus pilnībā.
