Miera vizija

Bībeles darbs par pravieša Jesajas grāmatas nodaļu no 1. — 9. pantam.

1 Zars riesīsies no Isaja celma, un atvase no viņa saknēm nesīs augļus.
2 Un pār to klāsies un to sargās tā Kunga Gars, gudrības un saprāta Gars, padoma un spēka Gars, atziņas un tā Kunga bijības Gars.
3 Bijība tā Kunga priekšā būs viņam salda smarža, un viņš netiesās pēc tā, ko viņa acs redz, un nespriedīs pēc tā, ko viņa ausis dzird,
4 Bet viņš tiesās nabagus pēc taisnības un cietējiem virs zemes spriedīs godā pilnu tiesu un pēc patiesības. Bet varmācīgos viņš sitīs ar savas mutes zizli un bezdievjus nokaus ar savu lāpu dvašu.
5 Taisnība būs viņa gumu josta, un uzticība viņa lielu aptinamā aukla.
6 Tad vilks mājos pie jēra, un panteris apgulsies pie kazlēna; teļš un jauns lauva un trekni lopi būs kopā, un mazs zēns tos ganīs.
7 Govs un lāču māte ganīsies kopā, un viņu bērni gulēs kopā, un lauvg ēdīs salmus kā vērsis.
8 Zīdainis bērns rotaļāsies pie odzes alas, un nupat no krūts atšķirtais bērns izstieps savu roku pēc odzes spīdošām acīm.
9 Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos visā manā svētajā kalnā, jo zeme būs tā Kunga at ziņas pilna kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni.

Mēs esam paradīzes meklētāji, varbūt gan katrs citā veidā. Aleksandram Čakam paradīze ir viņa priekšpilsēta:

„Tikai tad, kad nomalē es tieku,kur no dārziem vēji smaržas nes,priecīgs pieri es pie smiltīm lieku un zem rokas ņemu ābeles.”

Tad viņš stāsta, kā kaza pieliek savu purnu pie viņa sejas, un viņš to noskūpsta.

Bet īstenībā laikam kaza smird. Sapnis nesedzas ar |. Kārlis Skalbe savā pasakā stāsta, kā meitene, iepazīstina puisi, Ziemeļmeitas meklētāju, ar paradīzi. Viņa paraugās pa kādu durvju spraugu un redz gultu, kur apkampušies vīrietis un sieviete. Vabulīte čukst: „Paradīze!” Puisis jūtas vīlies — „Tā taču ir guļamistaba.”

Ir meklēta gan nacionāla, gan sociālistiska paradīze, bet atrasts ir maz.

Dažreiz liekas, ka paradīze būtu, ja mēs varētu atgriezties brīvā dzimtenē. Būtu skaisti!

Bet vai nebūtu arī gandrīz nepārvaramas grūtības? Varbūt savstarpējas cīņas?

Arī Bībele mums nesaka, ka lielais mērķis ir tepat aiz stūra, bet viņa māca mūs gaidīt uz kaut ko pavisam lielu. Pravietis Jesaja skata gaišu ainu: Būs neparasts valdnieks. Viņš atnesīs taisnību.

Jesajas laikā ir maz miera un arī maz taisnības. Uzmācas lielie kaimiņi — asīrieši. Tie ieņem vienu vietu pēc otras, posta un laupa tā, kā iztukšo putna ligzdu: „un neviens neiedrošinājās nedz spārnus kustināt, nedz muti atplēst, vai arī tikai iepīkstēties”. (10, 14) Bet nenospiež tikai ārējais ienaidnieks. Arī paša tautā viens uzkundzējas pār otru, kaut arī visiem kopā draud iznīcība.

Miera vizija ir uz drūma, draudīga fona. Liekas, ka viņa tur neiederas. Daži izskaidrotāji domā, ka tā būtu liekama pavisam citā Jesajas grāmatas vietā, kur nav tāda pretstata.

Bet atstāsim viņu tur, kur viņa mūsu Bībelē ir.

Vecajai Derībai ir zīmīgi, ka miers ir iznīcībā, nemierā. Ne „uz skaidu spilventiņa”, arī ne tikai dvēselē. Ir liels miers, kas apņem visu cilvēku.

Jesaja nenolien klusā stūrī. Viņš maisās pa iekš- un ārpolītiku. Viņš saka, ka arī polītikā ir Dievam vieta.

1 Vai var būt kāds cits darītājs?

Pravietis raksta: „Zars riesīsies no Isaja celma.”

Isaja ir senā jūdu ķēniņa Dāvida tēvs. Dāvida valsts ir izbeigusies. Tā ir nocirsta kā koks. Palicis ir tikai celms. Un tomēr būs jauns iesākums, maza, bet dzīva atvase.

Mēs to attiecinām uz Jēzu. Lūkas evaņģelijā ir teikts, ka viņš bija no Dāvida nama un cilts. Īpatnēji, ka pravietis runā par Isaju. Dāvids taču bija daudz pazīstamāks. Kādēļ runāt par tēvu, ja ir tik slavens dēls? Varbūt, ka Dāvids bija pārāk slavens. Jēzum nav jāatsaucas uz slavenu senci. Viņš negrib būt arī pats no sevis liels. Ar visu savu dzīvi Viņš gan apliecina Dieva lielumu.

Mūsu baznīcā šī Bībeles vieta ir viens no Ziemsvētku tekstiem. Mazā atvase — Kristus bērns. Dziesmā gan no atvases, no zariņa ir iznākusi rozīte: „Es skaistu rozīt. zinu... no Jeses cēlusies." Jese ir tas pats Isaja. Bet kādēļ rozīte? Varbūt, ka mazā atvasīte likās par niecīgu, lai ar to apzīmētu Kristu. Roze ir skaistāka, cēlāka. Vācu valodā arī abi vārdi skan līdzīgi: Reis — zariņš, un Rose — roze. Pamatā laikam tomēr ir mūsu grūtība atzīt, cik zemu Dievs ir noliecies. Kristus piedzimšanas vieta nav pat kārtīga kūts, un krusts, pie kura viņš mirst, atbilst karātavām. Zemāk vairs nevar! Dievs izvēlas zemību.

2 No Jēzus ķēniņš neiznāk, bet pār viņu ir Dieva Gars. "Tam ir trīs apzīmētāju pāri:

  1. Gudrības un saprāta Gars. Tas ļauj redzēt lielās sakarības starp Dievu, pasauli un cilvēku.
  2. Padoma un spēka Gars. Gudrība nepaliek teorijā. Padoms attiecas uz īstenošanu, un spēks dod iespēju īstenot.
  3. Atziņa un Dieva bijības Gars. Kam tas ir, tas ir pilnīgi atkarīgs no Dieva, bet arī pilnīgā kopībā ar Viņu.

Vai varenā vizija ir ar Jēzus nākšanu pasaulē īstenoju sies?

Mēs varētu meklēt pierādījumus: verdzība ir zudusi, nevienu nenomētā akmeņiem, nesit krustā.

Vai varbūt tomēr?

Cilvēku soda viņu pārliecības dēļ, viņus spīdzina un nobendē.

Lielais miers ir tālu. Un tomēr mums jau ir pieredze ar viņu, kaut arī uz nemiera fona.

Paraugs tam, kā rīkojas Dievs, ir Jēzus pie krusta. Redzama ir pamestība, sāpes, nāve. Liekas, ka tas, kas uz Dievu ir paļāvies, pilnīgi bankrotē. Ka noziedznieks, kuram Jēzus saka: „Šodien tu būsi ar mani paradīzē,” tiešām paradīzē ieiet, tas paliek neredzams. Arī Jēzus augšāmcelšanās nav publisks notikums. To piedzīvo nedaudzi, ļoti personīgi.Tiem tad gan arī krusts iegūst lielu jēgu.

Ir Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, kas pasargā sirdis un domas. (Filip. 4, 7) Mēs mācāmies ticēt miera devējam. Bet vienmēr paliek spriegums: Ticēt Viņam,vai ticēt nāvei; ticēt Viņam — vai varai.

Ir lielais miera apsolījums. Ne sapnis, bet apsolījums. Aiz, sapņa ir mūsu zemapziņa, aiz apsolījuma — Dievs. Ir labi, ka ir solīts tik liels, tik neiespējams miers. To nevar meklēt ne sevī, ne citos, arī ne kādā valdībā vai idejā. Lielā miera devējs ir vienīgi Dievs. Cik daudz mēs varam uz Viņu paļauties, to nevar iepriekš izdomāt. Paļaujoties atklājas, ka Viņš dod vairāk un vairāk.

3 Kā miers var īstenoties?

Kā toreiz, tā tagad atrisinājumu sagaida no valdības. Bet valdības mainās, un problēmas paliek.

Jesajas laikā ķēniņš ir arī augstākais tiesnesis. Pravietis runā par tādu valdnieku, kas būs atkarīgs tikai no Dieva. Viņš neļausies iespaidoties no pavalstnieku sabiedriskā stāvokļa. Intrigas viņam būs svešas. Pie viņa neviens nevarēs savu pretinieku nosūdzēt. Viņš pats zinās, kas ir cilvēkā.

4 — 5 Viņš būs taisns pret nabagajiem. Parasti, arī iekārtām mainoties, nabagie paliek. Tie varbūt nav tie paši, kas bija iepriekšējā iekārtā, bet nabagi ir.

Nav viegli atrast mērauklu, lai pateiktu, kam notiek netaisnība un kam ne. Tā, runājot par mūsu vēsturi, mēs sakām: „Muižnieki nodarīja latviešu zemniekam lielu netaisnību.” Tā tasi Bet kā bija ar saimnieku un kalpu? Kalpa alga nebija liela. Bieži vien saimnieks nespēja viņam vairāk maksāt. Bet ka saimnieks ir krietnu gabalu augstāks par kalpu, tas bija pats par sevi saprotams.

Ne tikai atsevišķajam cilvēkam pietrūkst taisnības. Ir arī valstis, kur valda netaisnība. Var mēģināt pārmaiņas panākt ar varu. Rezultāts ir jauna netaisnība, pilni cietumi. Pravietis saka: „Bet varmācīgos viņš sitīs ar savas mutes  zizli.” Vai taisnību var ievest ar vārdiem? Varmācīgais par tiem pasmiesies. Bet bez taisnības dzīvot ir smagi. Briest nemiers.

Ir ilgas, bet trūkst cilvēciska atrisinājuma.

6 — 8 Pravietis skata vēl daudz neiedomājamāku miera ainu. Miers būs ne tikai starp cilvēkiem, bet visā radībā. Viņa vizija pārsniedz vispārdrošāko sapni. Tādu mieru nesagaida pat visradikālākās miera kustības dalībnieks. Īr taču dabīgi, ka vilks nokož jēru, ka leopards notiesā kazlēnu, lauva teļu, lāču māte govi. Tas viņiem ir nepieciešams, lai dzīvotu.

Un māte nelaidīs savu bērnu pie odzes. Tas ir bīstami. No odzes ir bailes, un odze var baidīties no bērna rokas, arī, ja tas negrib ļaunu. Bet pravieša skatītajā ainā nav baiļu. Viss tur liekas nereāls. Lauva nevar pārtikt no salmiem. Dabā stiprākais pakļauj sev vājāko. Arī cilvēks pieder pie dabas. Ja kādam ir vara, to respektē pat tad, ja viņš dara netaisnību. Citādi nevar. Sākumā respektē aiz bailēm, bet tad aprod, pielāgojas.

Bet Jesajam ir šī trakā vizija, kas visu apgriež otrādi. Pie katras atsevišķās daļas mēs varētu pielikt pirkstu un teikt: „Tā nav! Tas šinī pasaulē nav īstenojams.”

Vai visam jāpaliek pa vecam? Vai varam tikai mēģināt nodrošināties, lai stāvoklis nekļūst vēl ļaunāks? Arī lai nodrošinātos ir vajadzīga vara. Lai varu nodrošinātu, ir vajadzīgi ieroči. Pašreiz uz ikvienu Varšavas pakta un NATO valstu iedzīvotāju iznākot ap 60 tonnas sprāgstvielas. Sēdēt uz tādas pulvera mucas arī nav visai droši. Bailes pieaug.

Cilvēkiem vajadzētu panākt mieru pasaulē. Bet kādu? Un kā? Kas iznāk? Vai paliek tikai iespēja dzīvot bailēs?

Cilvēkam nav izdevies uzcelt paradīzi un liekas, ka arī neizdosies. Pravietis arī nesaka, ka mums tā ir jāuzceļ.

9 Vēl pietrūkst: „Ļaunu neviens vairs nedarīs un ne grēkos visā manā svētajā kalnā.” Zeme vēl nav tā Kunga atziņas pilna.

Vēl spēkā ir apustuļa Pāvila vārdi: „Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu mācība. Bet kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs.

„Tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā pats esmu atzīts” (1. kor. 13, 9. 10. 12).

Mēs esam Dieva atzīti, satverti, mīlēti. Tas ir no Viņa puses. No mūsu puses: gaidām, novirzāmies no ceļa, dzenamies — bet ne kā tādi, kam nav mērķa. Ir miers, kas pamatojas tikai Dievā.

Vai gaidīt nozīmē, salikt rokas klēpī?

Drīzāk viņas noslīd klēpī, ja nav uz ko gaidīt.

Darīt var tas, kas pazīst lielo Darītāju.

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang