Kristū izglābti / Kristū vienoti: 2. nodaļa no Pauļa Urdzes grāmatas “Kristus gaismas lokā – Bībeles darbs par Pāvila vēstuli efeziešiem”, ko izdeva LELBA 1978. gadā.
Kristū izglābti
1. — 10. pantam: „Arī jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros reiz dzīvojāt, pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad ir spēcīgs nepaklausības bērnos. Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, izpildīdami miesas un miesas prāta iegribas, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni, kā visi pārējie. Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darīja dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti! Viņš iekš Kristus Jēzus, un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesis, lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu savas žēlastības un laipnības pāri plūstošo bagātību. Jo žēlastībā jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos, jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.”
1. pants: Vēstule efeziešiem ir rakstīta draudzei, kurā ir jūdi un grieķi. Draudze nav tikai organizācija, kurā samaksā nodokli un ar to viss ir kārtībā, bet ir cilvēku kopība, kurā mainījies centrs. Notikusi būtiska pārmaiņa. “Tas, kas uz viņiem tiešām attiecas — kas liek un sola, atbild uz dzīves un sirds jautājumiem — ir reāls. Viņš ir paņēmis viņus savā rīcībā, Viņš viņus aizgrābis. Pirmajā pantā mēs lasām: „Jūs bijāt miruši savos pārkāpumos un grēkos, kuros dzīvojāt.” Dzīve bez Kristus un dzīve ar Kristu ir tādā attiecībā kā nāve un dzīvība. Katram ir jautājumi: „Kā varu dzīvot īstu dzīvi? Kā varu būt iekšēji tiešām tīrs? ” Sirdsapziņa saka: „Tu uzlieci savai netīrajai sejai tikai pūdera kārtu, savai sirdij arī.” Kā varu būt brīvs no tiem spēkiem, kas ir ārpus manis un kas mani kalpina? Man jābaidās no sabiedrības, no priekšniecības. Kā varu būt brīvs no tiem spēkiem, kas ir manī? Kā varu būt brīvs no sava nespēka? Vai nav jāsaka līdz ar Frici Bārdu: „Iesāku labi, bet necik tālu jau lemesis ārda zeltaino mālu. Bendēju kumeļu, bendēju sevi. Tēvs, kam tik smagu arklu man devi? ” Es nevaru kā gribu — vēlos labo, padaru ļauno. Kā tikt pie lielās saskaņas dzīvē un dvēselē? Kā tikt pie drošas nākotnes? Ja arī šo nākotni saimnieciski un polītiski pilnīgi nodrošinātu, paliek nāve. Kā tikt pie kopības? Ne tikai pie sabiedrības, bet tiešām pie kopības, kur neesmu viens, kur nav jānēsā pieklājības maska. Tā jautā dzīve, jautā sirds. Cilvēkiem toreiz nebija atbildes, un nav arī tagad bez Kristus aicinājuma. Bet nu Viņš ir aicinājis. Jūs, draudze, to neizgudrojāt, bet piedzīvojāt. „Jūs bijāt miruši.” Bet viņi toreiz strādāja. Citi bija bagāti, varēja sev šo to atļauties. Tomēr, atpakaļ raugoties, tā nebija dzīve. Tie bija „miruši pārkāpumos un grēkos”. Varētu domāt, ka nu nāks morāles sprediķis. Nē! Kurš gan grib pārkāpumus? Ir jāsamierinās, jo nevar izlēkt no savas ādas.
2. pants: Tālāk apustulis raksta: „Pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, garam, kas vēl tagad ir spēcīgs nepaklausības bērnos.” Ir saskare ar spēkiem, ne tikai ar savu gribu vai savas gribas vājumu. Pilnīgā cilvēka brīvība ir iedoma. Jūs teiksit, ka tas, ko es saku, ir nemoderni. „Viņš sāks vēl runāt par velnu…”Un kāpēc ne, ja viņš ir? Ne jau ar ragiem un asti kā pasakās, bet atmosfairas, gaisotnes valdnieks. Vai jūs neesat manījuši dažādu gaisotni ideoloģiskā sapulcē, pie mantraušiem, krogū, baznīcā, kādā lūgšanas brīdī? Gaisotni ienes cilvēki, un tomēr ir kaut kas aiz cilvēka, ir kāds gars, kas valda.
Trešajā pantā Pāvils raksta: „Kopā ar tiem arī mēs visi reiz dzīvojām savas miesas kārībās, izpildīdami miesas un miesas prāta iegribas, pēc savas dabas būdami Dieva dusmības bērni kā visi pārējie.” Dieva dusmības bērni, nesaskaņā ar Viņu. Ja to kādam pateiktu, varbūt viņš apvainotos. Tur ir piezīme: „kā visi pārējie”. Nesaskaņa ar Dievu ir parastais, vispārējais. Miesas kārība nav tikai seksuālā dziņa. Nebūtu pareizi nostādīt pretstatā dvēselīgo un miesīgo. Visās lietās parasti mēģina noteikt mūsu pašu ES.
Pretstatā tam ir ceturtā un piektā pantā teiktais: „Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, Viņš ir darījis dzīvus līdz ar Kristu. Žēlastībā jūs esat izglābti.” Nevis mūsu ES, bet Dievs izglābj. Ir cits spēks, bagāts žēlastībā. Viņš neprasa priekšnoteikumus: „Tev jābūt labam, tad …’” Ja jau es pats būtu kārtībā, es varētu iztikt arī bez pestīšanas. Viņš mūs vienkārši mīl tādus, kādi mēs esam. To cilvēks piedzīvo un atzīst, ka Dievs ir mīlestība. Iepriekš bijām dzīvi miroņi. Viņš darījis mūs dzīvus līdz ar Kristu. Atbilde uz dzīves jautājumiem nav mūsu prātā, tā ir Kristū Jēzū. Dzīvojot Viņā, mums ir cits skatījums, cits vērtējums. Ir cits spēks, no kā dzīvot. Viņā pazūd grēks, jo tas ir piedots, izdzēsts: ir dzīvība. Ir jauns stāvoklis, īsta dzīve. Mēs esam neredzamās Dieva pasaules pilsoņi.
6. pants: „Viņš Kristū Jēzū, un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs.” Debesis ir neredzamā īstenība — tur, kur ir Dievs. Ne jau kaut kur pasaules telpā,bet tomēr īstenība. Lielais piepildījums šinī dzīvē nav, tas vēl ir priekšā.
7. pants: „Lai nākamajos laikmetos Kristū Jēzū mums parādītu savas žēlastības un laipnības pārplūstošo bagātību.” Mēs nezinām, kad tas būs, bet tas būs Kristū Jēzū. Lai nerastos pārpratumi, apustulis astotajā pantā saka: „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums — tā ir Dieva dāvana.” Ticību nevar ne uztaisīt, ne iestāstīt. Mēs nekad nevaram būt Dieva mīlestības cienīgi, bet Dievs to dod. Viņš mūs tur, mēs esam ielikti jaunā īstenībā. Bez Kristus, bez_ticības dzīve ir kā gājiens bez mērķa, kā klaiņošana. Gribas miera, bet viņa nav. Un tad: esam kā mājās, esam pie vietas, mīlēti, pieņemti; ir patvērums, esam patiesi brīvi. Nesāciet tikai domāt, ka jūs to uztaisījāt. Nav no jums, tā ir Dieva dāvana, ļoti konkrēta dāvana, ne teorija vai sapnis. Kā šī jaunā īstenība rodas?
9. — 10. pantam: „Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos. Jo mēs esam Viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” Nevienam pašam nav ko lielīties, arī viskrietnākajam cilvēkam ne. Mēs visi atrodamies lielā kopībā — vainas kopībā. Mēs esam bez izņēmuma kollēgas / grēcinieki. Labie darbi nav priekšnoteikums, lai Dievs mūs pieņemtu. Pāvils raksta: „Sagatavoti labiem darbiem.” Bez labiem darbiem kristīgā dzīve nav domājama, bet arī tur Dievs mūs ieliek. Ar mums ir sācies jauns process: Dievs mūs mīl, un Viņa mīlestība mūs atkausē un pārvērš. Izraisās mūsos atbilde,varbūt pateicība lūgšanā, bet ne tikai vārdos.
Kristū vienoti
11. — 22. pantam: „Tāpēc pieminiet, ka jūs, kas citkārt pēc miesas bijāt pagāni, tādi, kurus tā saucamie rokām, miesīgi apgraizītie sauc par neapgraizītiem, reiz, senajos laikos, bijāt bez Kristus, šķirti no Israēļa draudzes un izslēgti no apsolītiem iestādījumiem, bez cerības un bez Dieva šinī pasaulē. Bet tagad jūs esat Kristū Jēzū; jūs, kas kādreiz bijāt tālu, Kristus asinīs esat kļuvuši tuvi. Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti — ienaidu, atceldams pats savā miesā bauslību ar viņas daudzajiem priekšrakstiem, lai savā personā abus pārradītu par vienu, jaunu cilvēku un nodibinātu mieru, lai nonāvējot ienaidu pie krusta, salīdzinātu vienā miesā ir vienus, ir otrus ar Dievu. Tā Viņš nākdams (pasaulē) ir pasludinājis mieru jums, kas bijāt tālu, un tiem, kas bija tuvu, jo caur Viņu ir mums, ir viņiem, ir dota pieeja pie Tēva vienā garā. Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūrakmens ir Kristus Jēzus. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi tam Kungam. Un Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli garā.”
11. – 12. pantam: Dieva darbā ir dažādi cilvēki. Piemēram, toreiz grieķi un jūdi. Ir svarīga starpība: ticības piederība, tautība, kultūra. Viens no otra norobežojas, bet Pāvilam šīs robežas nebija galvenais. Tā arī tagad ir dažādas tautības, ir cilvēki ar dažādiem uzskatiem. Ja Kristus nevieno, tad šīs robežas var būt ļoti asas, būtiskas. Apustulis saka: „Jūs bijāt bez Kristus.” Nu ir citādi – jaunais ir daudz nozīmīgāks. „Jūs bijāt bez apsolījumiem.” Nebija īsti uz ko paļauties. Varbūt likās: „Dzīvē ir daudz ceļu, katrs ceļš ir labs, ej pa kuru iedams, visur priekšā kaps!” „Jūs bijāt bez Dieva” — dziļā pamestībā. Tas attiecas ne tikai uz senajiem laikiem, arī tagad ir vienaldzība, cilvēki nīkst. 13. pants: „Bet tagad jūs esat Kristū Jēzū.” Atkal šī glezna: Viņš ir visapkārt; nav novada, uz ko Viņš neattiektos. Tā ir priecīga īstenība. „Jūs bijāt tālu, nu tuvi Kristus asinīs.” Tas norāda uz Svēto vakarēdienu. Tur mums ir sevišķa Kristus tuvība. Protams, ka tur vīns paliek vīns, maize paliek maize. Un tomēr ir nesaprotamā Kristus klātiene pēc Viņa apsolījuma. Vai mēs, kristīgā draudze, pietiekami apzināmies savu sevišķo stāvokli? Mums nav tikai kāda mācība, ir Kristus klātiene. 14. pants: Viņš ir mūsu miers jau tagadnē, ne tikai pēc nāves. Tagadne kļūst citāda, ilgas pēc miera atrod savu piepildījumu. Miers nav šeit vai tur, šādos vai tādos apstākļos — Viņš ir mūsu miers. Miers nav vispirms horizontāli: starp pagāniem un jūdiem; starp cilvēkiem ar dažādiem uzskatiem; starp veciem un jauniem; starp latviešiem dzimtenē un svešumā. Vispirms miers ir vertikāli: Viņš ir mūsu miers. Tad arī horizontāli: „Viņš abus darījis par vienu.” Noārdīta ir starpsiena, ir jauna plāksne — Kristū. Mēs esam kopīgi zem Dieva. Bijušais ir pārvarēts. Tas, ko Kristus dod, ir lielāks. 15. pants: „Atceldams pats Savā miesā bauslību ar viņas daudzajiem priekšrakstiem.” Jūdi bija lepni ar savu bauslību: „Tev būs…” Arī tagad bieži vien morāliski krietnie ar to lepojas un saka citiem: „„Velc, cilvēk!” Bet ja nu nav spēka? Viegli rodas divējādas mērauklas, viena sev, viena citam. Es, protams, esmu vienmēr par taisnību, otrs — ne. Tāda nostāja neved tālāk, tā ir šķērslis pestīšanai.
Grieķi lepojās ar savu gudrību, ar savu domāšanu, bet apustulis saka: „Lai abus pārradītu par vienu, jaunu cilvēku.” Ikvienam nepieciešama pārradīšana, ne tikai aplāpīšana. Abus Dievs pieved sev, dara par saviem bērniem, lai tie savā starpā būtu brāļi. 16. pants: Ienaids pazūd pie krusta. Ejot nāves ceļu, Jēzum visapkārt ir naids. Parasti mums gribas to mest pretī: ja mani ienīst, arī es ienīdīšu. Jēzus nemet pretī, bet visu naidu savāc uz sevi. Tā Viņš mirst. Ir stāsts par kādu cīņu senos laikos. Pretiniekam ir pārspēks. Pretī raugās vesels šķēpu mežs. Tad kāds karavīrs nomet savu vairogu, satver savām rokām tik daudz ienaidnieku šķēpu, cik viņš vien var. Tie ieurbjas viņa krūti, bet līdz ar to ienaidnieku rindā rodas plaisa. Tā ar to, ka Jēzus uz naidu neatbild ar naidu, naida mūrī rodas plaisa — ienaids tiek nonāvēts. Kristus darba turpinājums notiek Viņa draudzē. Šinī perspektīvā mums būtu jāskata mūsu savstarpējie jautājumi, nemeklējot savu taisnību. Likums ir atcelts pie krusta. Jautāsim: „Parādi mums, Kungs, šodien, ko Tu gribi!” Vai tas ir naīvi? Pāvils saka, ka tā cilvēki sanāk kopā.
17. — 18. pantam: „Tā Viņš, nākdams pasaulē, ir pasludinājis mieru jums, kas bijāt tālu, un tiem, kas bija tuvu, jo caur Viņu ir mums, ir viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā garā.’” Miers ir abām pusēm ne tikai pasludināts, bet dots. Radīšanas stāsts mums rāda, ka Dievs saka: „Lai top!” un pasaule top. Tāds spēks ir Dieva teiktajam vārdam. Kristus dēļ mums ir pieeja pie Tēva, no turienes izaug miers un kopība, ir viens gars visā dažādībā. 19. pants: Pāvils konstatē pašreizējo stāvokli: „Tātad jūs tagad neesat vairs svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem un Dieva saime.” Īstenībā mums visiem vajadzēja būt Dieva pavalstniekiem, mēs piederam pie Viņa. Nav tāda, kas nedzīvotu no Viņa mīlestības. Paliek tomēr nenormālais stāvoklis, ka mēs, cilvēki, dzīvojam Dieva paspārnē, savās Tēva mājās, kā svešinieki, kā piedzīvotāji, līdz Kristus mūs dara par vienas valsts pilsoņiem ar svētajiem. To starpā, kas ir Dieva gaismas lokā, pat starp mirušajiem un dzīvajiem, ir dziļa kopība. Tā ir pāri visām robežām. Mēs esam Dieva saime, kas pieder pie Viņa mājas. Kļūt kristietim nozīmē pārnākt mājās, tur, kur piederam. — 20. pants rāda to pašu no citas puses: „Nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūrakmens ir Kristus Jēzus.” Pamatā ir paveiktais Dieva darbs. Ir darbojušies apustuļi un pravieši. Tie nav nākuši savā uzdevumā, bet kā Kristus sūtītie. Kristus ir stūrakmens, pamatakmens tur, kur divas sienas sastopas. 21. pants: Viņš visu satur kopā, bez Viņa draudze neiznāk. Kā māju veido daudzi ķieģeļi, tā draudzi daudzi cilvēki. „Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi tam Kungam.” Neviens piemērs nav pilnīgi precīzs, tā arī piemērs par draudzi kā par ēku. Draudze ir dzīva, tā aug. “Tādēļ Pāvils arī saka, ka celtne aug par svētu templi tam. Kungam. Baznīca nekad nav pašmērķis. Dievs viņu dod, un Dieva godam viņa aug. To apzinoties, mums nav jānogrozās ap sevi. 22. pants: „Viņā arī jūs līdzi tiekat uzcelti par Dieva mājokli garā.” Mēs esam ieņemti lielajā kopībā. Bērnībā mēs, varbūt, mācijāmies lūgt: „Ak saldais, mīļais Jēzuliņ, nāc taisies mīkstu spilventiņ’ un dusi manā sirsniņā!” Ir labi, ka Viņš ir mūsu sirdī, bet tas ir par maz. Mēs esam Kristū. Jēzū. Ar Kristu — kopība kā Dieva mājoklis. Pāvils saka: „Arī jūs tiekat līdz uzcelti.” Kas ir šie „jūs”? Tie, kuru dzīvi Kristus ir darījis jaunu. Nozīmīgākās lietas draudzē dara Dievs. Viņa tuvumā nekad nav pasvītrots mans ES. Mēs tur esam — Viņa godam. Bet arī draudzē paliek cilvēciskais, nepilnīgais. Ja iedomājamies sevi kā akmeņus celtnē, tad dažreiz gribas jautāt: „Kāpēc tu esi tik stūrains un spiedies taisni man sānos? Kāpēc tu esi tik liels un smags, kāpēc gulsties man virsū?” Vai arī: „Kāpēc tu esi tāds sīks? “
Nemeklējot to, ko Dievs Kristū Jēzū pie mums ir darīji un negaidot, lai Viņš tagad dara, mēs paliksim arī ar visu baznīcas organizāciju akmeņu kaudze, kurā var mājot peles un krupji, bet ne Dievs.
