Dzimšanas dienas var būt tā reize, kad pārdomāt cilvēka dzīves gaitas. Sevišķi, ja ir lielāks gadu skaits, mēdz atskatīties uz īpašiem notikumiem un meklēt saiti ar šodienu. Arī es to daru.
Geburtstage können dazu einladen, Lebenswege zu bedenken. An großen runden Geburtstagen erinnert man sich an besondere Ereignisse und sucht die Verbindung zur Gegenwart. -Auch ich möchte dies tun.
Mīļā Gita!
Sirsnīgi sveicinu Tevi Tava vīra jubilejā! Tas ir brīnišķīgi, ka atgādini par viņu.
Mācoties MLĢ, Pauli atkārtoti piedzīvoju kā miera un izlīdzinājuma cilvēku. Piemēram, reiz bija situācija, ka skolēni dumpojās pret Endzelīna pareizrakstības “uzspiešanu” skolā. Paulis prata paskaidrot lietas tā, ka pēc tam situācija nomierinājās, neviens nejutās zaudētājs, visi samierinājās. Par to viņu ļoti apbrīnoju – gan toreiz, gan tagad joprojām! Tā ir Dieva dāvana, ja cilvēks kaut ko tādu spēj panākt.
Mīļā Gita!
Jauki, ka Tev un bērniem izdevās Paulim atstāt piemiņu!
Arī man viņš bija nozīmīgs cilvēks !
Man ļoti palīdzēja viņa pozitīvā nostāja man grūtos brīžos, vienmēr priecājos, kad tikāmies Oldenburgā jeb Annabergā !
Kad OLEE – mašīna ieripoja pagalmā radās prieks!
Padomāšu vēl, kā viņu atcerēties – tad uzrakstīšu!
Pagaidām iededzināsim svecīti Paulim!
Sirsnīgi
Lauma
Sveiki!
Šajā dienā, kad māc. Paulim Urdzem būtu 100. dzimšanas diena, domāju par to, cik liktenīgi, ka ievadot vakardienas LELB Pasaulē Prezidija sēdi, citēju toreizējā stud. theol. Pauļa Urdzes vārdus no svētrunas: Lai visi būtu viens. Svētruna atrodās izdevumā Dzirkstele, un ir izdota 1948. gadā.
Tos, kas no sākuma, esmu citējusi citās 18. novembŗa rakstos un vakardienas vārdi likās, ka tieši uzrakstīti šim laikmetam. Vakar uzzinot par to, ka šī ir tik nozīmīga diena, domāju, ka varēšu ievīt viņa vārdus šī gada Ziemsvētku pārdomās! Ar pateicību Dievam par šo godīgo, tik domās gaišo un atjautīgo, radošo cilvēku, mācītāju, vienreizējo Draudžu dienu referentu, citēju viņa vārdus:
Labdien, mīļā Gita,
šodien ir mūžības svētdiena, mirušo piemiņas diena.
Vakar saņēmu Tavu un Tavu bērnu veidoto piemiņas un cieņas rakstu – Mācītājs Paulis Urdze
Paldies jums visiem. Ir ļoti skaists un informatīvs darbs, ko jūs esat veikuši.
Nododu jums manas atmiņas.
Pirmā zināšana par Pauli man nāca no mātes. Paulis un arī Antons Abakuks bija viņas skolnieki Rīgā baznīcas ģimnāzijā, kur mana māte bija matemātikas skolotāja.
Mīļie Pauļa Urdzes tuvinieki/radi,
…
Mans stāstiņš būs īss un ļoti personīgs. – Pirmkārt – no dažām retām reizēm tiekoties ar Pauli Urdzi netieši sabiedriskos trimdas notikumos – ar cieņu, prieku un apbrīnu jutu šī cilvēka brīnišķo patiesumu, vienkāršību, sirsnību, gaišo izstarojumu visapkārt. Manī tas radīja, palielināja, prieku par mums latviešiem – kā trimdiniekiem, kas neuzdod, kas tic un paļaujas un palīdz citiem…
Liebe Gita, lieber Martin, liebe Tabita und nahezu unbekannt: lieber Toms,
jetzt weiß ich gar nicht recht, wie ich überhaupt anfangen soll, weil so viele Gedanken gleichzeitig durch meinen Kopf schießen. Zunächst: was für eine schöne Idee, Paulis zu seinem Geburtstag mit einer Webseite zu würdigen. Viele Dinge wusste ich gar nicht. Wie geschichtsträchtig der Rennplatz doch ist! Und was ein Mensch mit hinreichend Gottesvertrauen, Hartnäckigkeit und einer Vision doch auf die Beine stellen kann. Ja, an den Gedanken, dass man einiges säen und vielleicht noch etwas keimen und wachsen sehen kann, aber man nie weiß, was letztlich daraus wird, kann ich mich bei ihm auch noch erinnern.
Unter den fleißigen Unterstützern aus den Niederlanden war wohl auch eine Sozialarbeiterin namens Rita, die allseits sehr beliebt war. Der habe ich – laut Mamas Aussage – meinen Namen zu verdanken.
Hallo liebe Gita und Martin!
Meine Gedanken an Paulis Urdze habe ich verfasst, und schicke Euch das Ergebnis als Anhang zu. Wunderbar ist das Foto, wo er an der Wand lächelned steht. Da habt ihr Euch mit Sicherheit etwas bestimmtes dabei gedacht. Meine Gedanken waren auch die: Paulis hat mit seinen Sorgen um so vieles an so manchen Tagen, wie man so sagt, mit dem Rücken an der Wand gestanden. Aber sein Glaube den Schöpfer und die Hoffnung auf das Gelingen seiner vielen Vorhaben, stand vor seinen Augen. Er packte zu, und es ist ihm dann gelungen.
St. Paul, Minnesota, USA,
2020. gada 22. novembrī
Sveiki:
Vispirms, liels paldies par e-pastu ar saiti „paulis.urdze.lv”. Bija ļoti saistoši lasīt par Pauļa dzīves gaitām un darbu. Arī ļoti interesants bija apraksts par Omštēdes nometnes vēsturi jo es tur pavadīju kādus 11 gadus. Es vienmēr zināju ka iela blakus nometnei saucās „Rennplatzstrasse”, bet nekad nebiju padomājis kāpēc ielai tāds vārds. Arī nezināju kā nometne tapa un kas beigās ar barakām notika.
Māc. Paulis Urdze – mūžīgās dzīvības draugs
Ar šo virsrakstu labprāt un ar lielu pateicību atminos Pauli Urdzi kā cilvēku, kas vienreizējā, saistošā un pārliecinošā veidā spēja uzrādīt mūžīgās dzīvības liecības kā Bībelē, tā mūsu ikdienas dzīvē. Neaizmirstamas bija viņa Bībeles stundas, kurās apvienojās teoloģiska izpratne ar cilvēcīgu dzīves gudrību, ne augstprātīgi apmācot vai pat nosodot, bet ar laipnu, aicinošu smaidu, patiesi Dievam par godu un cilvēkam par atelpu. Pauļa Urdzes Bībeles stundas tādēļ bija iecienītas ne tikai mūsu pašu vidū, bet arī piemēram Ziemeļamerikā un pie Baltijas vāciešiem. Sevišķu vietu tās ieguva Draudžu dienu ietvaros, un Paulis bija galvenais ierosinātājs, šo kustību iedzīvināt arī Vācijā – Annabergā.
Šodien sazvanījos ar savu māsu Patrīciju un izstāstīju par jūsu brīnišķīgo projektu. Viņa atcerējās, ka Ziemassvētkos mamma mums lasīja priekšā mācītāju apsveikumu un sprediķi. Viņai tas likās kaut kas ļoti īpašs.
Man Tabitas tētis paliek atmiņā ar īpašiem notikumiem, kas atkārtojās tikai vienu vienīgu reizi. Pirmā satikšanās pie jums mājās, pirmās pusdienas ar jums visiem un pipargraudu skaitīšana zupā – kam bija visvairāk, tam vajadzēja nomazgāt traukus – un viens vienīgais dievkalpojums, kurā dzirdēju klātienē Tabitas tēvu. Arī man viņa sprediķis tik ļoti saistīja un pirmo reizi piedzīvoju, ka sprediķu laikā nebija jādomā par ikdienas lietām, bet dzirdēju visu sprediķi un šķita, ka tas bija tieši man, tāpat noteiktu arī visi citi domāja. Tabitas tētis manai mammai nozīmē ļoti daudz un viņa bieži mums par viņu stāstīja.
Paldies jums par iespēju dalīties un novēlu mums visiem izlasīt ļoti foršas un jaukas atmiņas par mācītāju. Mīļi un sirsnīgi sveicieni jums visiem.
Klaudija
Pauli atceros ļoti labi. Un vienmēr harmoniski, draudzīgi smaidot.
Dzīvoju Minsterē kopš 1957. g. marta. Bēgļu nometnē ar māti un māsu. Pirms tam bijām dzīvojušas Augustdorfas baraku nometnē. Nevaru vairs pateikt, vai tur jau kā skolniece satiku Pauli. Minsterē – noteikti un bieži.
Biju Minsteres Latv. gimnāzijas (MLĢ) skolniece, Kristīne Urdze bija mana sirsnīgākā klases biedre. 1958. g.? mūsu klasei Paulis izkārtoja kaut ko pilnīgi negaidītu: Kā tas notika, īsti nezinu. Bet sapratām, ka viena Groningenas/Nīderlande skola ielūdz vienu MLĢ klasi uz apmerām 10 dienām pie sevis. Un tie nu bijām mēs! Maza saujiņa: Arnis Abakuks, Vita Abakuks, Indulis Bilzēns, Rita Krastiņs, Aija Lasmanis, Ilga Sietnieks, Kristīne Urdze, Vladimirs Zvidriņš.
Mācītājs Paulis Urdze
Mans mācītājs, nē, mūsu bēgļu nometnes jauniešu mācītājs. Mans, mana brāļa Edgara – mūsu garīgais tēvs, pie kā es, un arī visi pārējie jaunieši, varēju iet ar visām savām bēdām un priekiem. Viņš vienmēr mani uzklausīja, padomāja un tad tikai atbildēja un mēģināja palīdzēt. Esmu tik ļoti pateicīga, ka drīkstēju viņu paspārnē dažus gadus uzaugt.
“Dievs ir mīlestība” – mācītāja moto – tas man pavada līdz šai dienai.
Mans brālis, mana mamma un es sākam dzīvot Omštēdes nometnē laikam ap 1949. gadu. Mēs pārvācamies no citas nometnes, Dobendīķis (Dobbenteich), Oldenburgas pilsētas centrā. Šī jau bija labāka nometne, un tad, kad daudzi jau bija aizbraukuši uz citām zemēm, mēs pat dabūjām 2 telpas klāt, kur dzīvot. Pielieku šeit ari fotogrāfijas no šī laika. Dažās var redzēt daudzus jauniešus no visas pasaules, kuri atbrauca renovēt un strādāt Omštēdes nometnē. Viņi dzīvoja pie mums nometnē. Pārsvarā studenti. Arī to organizēja mācītājs.
Liebe Gita,
danke für die Zusendung des Lebensberichts von Paulis und Dir. Es weckt viele Erinnerungen. Für mich war Paulis ein toleranter, humorvoller, gütiger Mensch. Durch seine Hilfe habe ich vieles besser verstanden und auch meinen Weg ins Leben gefunden. Anita Grantins und ich wurden zusammen von ihm konfirmiert. Er schenkte mir sein Vertrauen und übergab mir für einige Zeit die Leitung der Sonntagschule für Kinder. Das hat meinen Glauben gestärkt und mir die Möglichkeit eröffnet einige Klippen des Lebens zu meistern. Besonders gerne erinnere ich mich auch die Zusammenkünfte bei Euch, wo wir über alles sprechen konnten.
Herzlichen Dank und liebe Grüße
Uda
Liebe Gita!
Es war gut so viel über und von Paulis zu lesen. Die Biografie, seine Arbeiten und Vorträge. Ich will versuchen etwas zu übersetzen mit Google Translate.
Die Geschichte von Ohmstede, vom Lager. Bilder die ich noch nicht kannte, von einem jüngeren Paulis. Von seinem Grab. Ja, die Worte verstehe ich noch: Dievs ir mīlestība. Schade, dass ich mir nicht mehr Mühe gegeben habe, Lettisch zu lernen.
Lange waren meine Gedanken bei Paulis. Wie er mich mitgenommen hat nach Ohmstede als wir uns getroffen hatten im Schwedenheim in Cloppenburg. Er wollte mir Ohmstede nur zeigen! Als ich zurückfuhr nach Holland, fragte er nicht: Kommst Du nach Ohmstede? Nur: Wann kommst Du? Es war selbstverständlich!
Und so kam ich. Januar 1961. Jaunkundze Rita.
© Urdze | 2024
