Kristus gaismas lokā - 5. nodaļa

Gaismas bērni / Gaismas augļi — tumsas darbi / Vīrs un sieva Kristus gaismā

Gaismas bērni

1. — 8. pantam: „Sekojiet Dievam kā Viņa mīļie bērni un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus jūs ir mīlējis un mūsu labā sevi nodevis Dievam par upura dāvanu, par jauku smaržu. Bet netiklība, visāda veida netīra dzīve vai mantkārība lai pat vārda pēc jums ir sveša, kā tas svētiem piederas. Tāpat. bezkaunība, muļķīgas runas, jo tādas lietas neklājas, bet gan jo vairāk pateicība. Jo to iegaumējiet: nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, t.i. elku kalpam, nav vietas Kristus un Dieva valstībā. Neviens lai jūs nepieviļ tukšām runām, jo šādu lietu dēļ Dieva dusmas nāk pār nepaklausības bērniem. Nebiedrojieties ar viņiem! Jo reiz bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma savā Kungā. Dzīvojiet. kā gaismas bērni!”

8. pants: Zīmīgi ir, ka apustulis nesaka: „Jūs reiz bijāt tumsā”, bet „jūs paši bijāt tumsa, tās daļa” un „tagad jūs esat gaisma.” Nav pavēles: „Jums ir jātop gaišiem!” bet konstatējums: „Jūs esat gaisma ne paši no sevis, bet savā. Kungā. Jūs esat Viņa gaismas lokā, un paši esat kļuvuši gaiši, esat kļuvuši par gaismas devējiem.” Paliek gan pilnīga atkarība no Kunga — enerģijas devējs ir Viņš. Spuldze deg tikai tad, ja viņa ir pieslēgta strāvai; tad viņa ir nozīmīga, vajadzīga, bet bez strāvas viņa ir lieka mēbele. Tāpat ir ar kristieti. Pirmā brīdī var likties, ka apustulis, runājot par tiem, kas ir tumsa, un par tiem, kas ir gaisma, it kā. nonicinātu citus un cildinātu savu grupu. Drusku pamatīgāk ieskatoties, mēs manām, ka te nav lielīšanās. Rakstītājs tikai atzīst un izsaka to, ko Kristus dara. Pateikt, ko Kristus dara, tas vienmēr ir kristīgais sludinājums. Tas ieved gaismā. Nav tā, ka tad varētu ļoti sajūsmināties pats par sevi. Gaismā nav vairs jāmeklē savas vainas, tās redzas. Es esmu gaismas bērns, un es esmu lielākais grēcinieks — šie divi konstatējumi sader kopā. Atzīt savu grēku nav sevišķa pazemība, bet Dieva gaismā redzēta īstenība.

1. — 2. pantam: Apustulis mudina: „Izmantojiet, kas jums ir dots, dzīvojiet kā gaismas bērni! Sekojiet Dievam kā Viņa mīļie bērni! Viņa mīlestība ir: jūs esat satverti,pieņemti. Dzīvojiet mīlestībā! Saņemiet Kristus mīlestību un dodiet to! Viņš cilvēkiem uz viņu ļaunumu neatbild ar naidu, bet satver šo ļaunumu un nogrimst ar to nāvē. Gaiss nav vairs ļaunuma piesātināts, dzīve ir kā smaržīgs rīts, mīlestības pilna. 3. pants: Nu ir aicinājums tai pieskaņoties. Blakus paliek — salīdzinājumā runājot — „nelaba smaka”. Netiklība, visāda veida netīra dzīve — par to mēs jau runājām. Dziņas ir vērtība, tās nav jānolād, bet arī tās ir jāsaņem kā Dieva dāvana. Var būt tā, kā Jēzus līdzībā par diviem dēliem. Cilvēkam rodas doma: ,„Kādēļ man jārēķinās ar tēvu? Saimniekošu savā dzīvē pats!” Viņš saņem savu mantojumu, arī to, ko var dot seksuālais. Liekas, nu būs lielāka brīvība. Kādu laiku viņa arī ir. Bet kaut kad dziņas uzkundzējas, nonāk pirmā vietā, gulstas tev virsū, un tu vairs neesi kungs. Tās nav vairs kā Dieva dāvana, bet ir tavs dievs. Cilvēkam liekas, ka ir vērts dzīvot tikai tādēļ, lai apmierinātu savas dziņas. Tā var būt galējā konsekvence. — "Tā iedomātā brīvība mūs pamet „pie cūkām”.

Blakus netiklībai atkal minēta mantkārība. Starp abām ir būtiska radniecība: abas nosaka kāre saķert, neprasot pēc jēgas. Arī manta ir Dieva dāvana, bet nozīmīgi ir, kāda vieta viņai ir mūsu dzīvē. Ne personiski, ne sabiedriskajā dzīvē viņai nedrikstētu būt noteicēja loma. Jāsaka gan arī, ka nebūs paradīze arī tad, kad cilvēkiem nebūs mantas. Nav uzceltas jaunības dzirnavas, kur pa vienu galu vecs nāk iekšā, pa otru galu jauns nāk ārā. Neuzcelsim arī iekārtu, kas producē labos cilvēkus. Paliek fakts, ka mantai piesaistīties ir bīstami. Labs paskaidrojums tam ir Skalbes pasaka par vērdiņu. Pirtnieku Ansis ir nabags, viņš berž citiem muguras. "Tad viņš atrod laimes vērdiņu, ko nevar izdot. Vispirms viņš domā nopirkt mātei kliņģeri, tad uzcelt mātei un sev mājiņu. Liekas, tad būs labi. Un viņš ceļ un ceļ. Viņam pieder puspilsētas, ļaudis viņu sveicina. Bet mātes mājiņa ir aizmirsta, nav laika. Tad svētdienā, raugoties avotā, viņš tur ierauga barga veča seju — savu atspoguļojumu. Viņš rāda vērdiņu, tas iekrīt avotā. Un velniņš „Visu mūžu tu man esi berzis muguru!” Dzīve ir galā. Palicis tukšums. — Materiālās vērtības, ja mēs viņas pārvērtējam, mūsu dzīvē var kļūt par elku. Viņas par elku kļūst arī tur, kur mēs no viņu atrisinājuma gaidām jaunu pasauli. Kāda jēga ir mantas dēļ dzīvot? Lai arī bērni berztu vērdiņam muguru? Atrisinājums nav visu aizmest prom, bet dzīvot atbildībā, zinot, ka esam Dieva iecelti mantas pārvaldnieki. Kā netiklībai, tā mantai pavirši paiet garām mēs nevaram. Ja mēs vienai vai otrai pakļaujamies, tad mums ir cits dievs.

4. — 6. pantam: Tālāk apustulis runā par netīrām, tukšām runām. Runa ir kā garīgs termometrs — tā parāda slimību. Ja gribas runāt tukšu vai lepoties ar divdomībām,garīgā dzīve, laikam, nav īsti kārtībā. Solžeņīcins raksta par kristiešiem soda nometnēs: „Viņi, varbūt, bija vienīgie, no kuriem nometnes filozofija un pat nometnes runas veids atsprāga atpakaļ, neatstādami iespaidu.” Elki nav izbeigušies. Pa daļai tie ir tie paši kā Pāvila laikā, un viņš saka, ka nevienam netiklim, netīram, mantrausim, t.i. elku kalpam, nebūs vietas Kristus un Dieva valstībā. Kristieša runa iet pateicības virzienā. Ir labi ikdienā neaizmirst pateikt „Paldies Dievam”. Dzīve var kļūt par dialogu ar Dievu. Viņš darbojas un runā pirmais, es atbildu ar pateicību.

7. pants: Lai dzīvotu ar Dievu, vajaga drosmes. Nevar peldēt pa straumi, nevar visu kompānijas pēc taisīt līdz. „„Nebiedrojieties ar viņiem!” saka apustulis. Tas nenozīmē neticīgos atstumt un palikt dievbijīgo pulciņā. Draudzes uzdevums paliek: kalpot visiem. Mēs esam brāļi/grēcinieki. Kristīgā dzīvē viens ubags saka otram, kur var dabūt ēst.

Gaismas augļi — tumsas darbi

9. — 20. pantam: „Gaismas auglis viscaur ir labprātība, taisnība, patiesība. Un pārbaudiet, kas tam Kungam patīkams. Nepiedalaities neauglīgajos tumsības darbos, bet labāk celiet tos gaismā. Protams, ko viņi slepenībā dara, par to pat kauns runāt, bet visu, kas tiek gaismā celts, apspīd gaisma, un viss, ko apspīd gaisma, ir gaisma. Tāpēc ir sacīts: Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus. Tad nu raugaities nopietni uz to, kā dzīvojat, nevis kā negudri, bet kā gudri. Izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas. Tāpēc nepadodieties neprātam, bet centieties saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts. Un neapreibinaities ar vīnu, no kā ceļas izlaidīga dzīve, bet topiet gara pilni, runādami cits uz citu psalmos, himnās un gara iedvesmotās dziesmās, dziedādami un koklēdami tam Kungam savās sirdīs. Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā!”

9 .pants: Kristus gaismai ir augļi. Augļus neuztaisa, tie izaug. Sakne, koks, augļi, tie sader kopā. Mēs iesakņojamies Kristū, un no tā rodas augļi: labprātība, taisnība, patiesība. „Turēt labu prātu” nozīmē neperināt sevī ļaunu. Mēs visi dzīvojam no Dieva labprātības. Pielūkosim, ka mēs to netraucējam, ka tā var darboties arī caur mums.

10. pants: Īr taisnība un netaisnība. Nav viss relātīvs. Un ja dažreiz liekas, ka nevaram atšķirt, kur ir taisnība, kur netaisnība, tad apustulis saka: „Pārbaudiet, kas tam Kungam patīkams!” Tā ir mēraukla. Nav nozīmes savu garīgo seju pastāvīgi apskatīt kā spogulī: vai es esmu pietiekami ticīgs, pietiekami labs, pietiekami patiess,labprātīgs. Mēs atkal nogrozāmies gar sevi, un tā ir mūsu nelaime. Būsim ne krampjaini, bet brīvi! „Saki Tu, Kungs, kas ar mums ir kārtībā vai nav kārtībā!” Un Viņš runā: Bībelē un arī mūsu sirdī, ja mēs Viņa balsi nepārkliedzam.

11. — 12. pantam: Gaismai ir augļi, tumsai tikai darbi. „Nepiedalaities neauglīgajos tumsības darbos!" Tiem nav jēgas. Bez Dieva gaismas var būt liela aktivitāte, bet nav augļu, kas paliek, kam ir mūžības nozīme. „Celiet gaismā kā tumsas darbus, tā arī to darītājus!” Mēs būtu šo vārdu pārpratuši, ja mēs uzskatītu par savu pienākumu katru tumšāku darbu kārt pie lielā zvana. „Gaismā celt” nenozīmē katru tumšāku darbu pastāstīt kaimiņienei vai ielikt avīzē. Var gadīties, ka tā vēl viens tumsas darbs pienāk klāt. Mūsu uzdevums ir mēģināt panākt, lai tumsas darba darītāju apspīd gaisma, lai arī viņš ir Kristus gaismas lokā.

13. - 14. pantam: Pagrabā bija ienests amarillis sīpols. Puķe tur bija sākusi augt. Mūsu zēns to bija ieraudzījis un teica: „Nāc, skaties, kāda tā! Pavisam bāla, nemaz nav pēcpuķes!” Sieva uznesa to istabā un nolika uz palodzes. Tā pieņēmās zaļumā, un tad nāca ziedi, skaisti ziedi. Tāpat ir ar cilvēku. Gaismā viņš sāk ziedēt. Vēl vairāk — gaismā viņš pats kļūst par gaismas daļu. Viņš uzmostas, lai kļūtu dzīvs, lai Kristus atspīdētu. „Ievest gaismā” praktiski nozīmē „ievest Kristus draudzē”. Kā to dara? Svarīgākais — ka ir Kristus draudze, citādi nav kur vest. Ka ir draudze, tas nenozīmē, ka ir cilvēku kopība bez kļūdām, bet ir gan tāda, kur Kristus ir centrā, kur ar Viņu godīgi, neliekuļoti dzīvo.Patentētu metodi, kā ievest draudzē, es nezinu. Varbūt ir jārunā, jāaicina nākt līdz. Varbūt daudz jāklausās uz otra cilvēka problēmām, varbūt jālūdz Dievs. Bieži vien mēs nezinām, kā pieiet otram cilvēkam, un tikai palēnām mācāmies, ka mēs arī šinī ziņā varam paļauties uz Dieva spēku. Negaidīsim uz lielajām lietām! Dievs parasti darbojas sīkumos.

15. pants: Apustulis aicina raudzīties, „kā dzīvojam gudri”. Pretstats neprātam ir censties saprast, kāds ir Kunga prāts. Ja Dievs ir, tad Viņš ir arī klāt. Dzīvosim, to apzinoties arī ikdienā! Gadās, ka gaidām uz lielo, uz sevišķo pārdzīvojumu, bet Dievs ar mums grib runāt ikdienā, varbūt pat kaut ko, ko mēs labprāt apslēptu.

16. — 18. pantam: „Izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir Jaunas.” Gribas paturēt jaukos brīžus, bet arī Jaunajās dienās ir Dieva laiks. Laiks nav vienaldzīga straume, bet Dieva dāvana. Es dzīvoju — tas ir kaut kas sevišķs. Arī Jaunajā brīdī Dievs ir tuvu. Atskatoties, mēs negribēsim arī smagos brīžus svītrot no savas dzīves. Arī grūtajā stāvoklī ir Dieva labais prāts. To zinot, mēs nomanām Dieva mīlestības lielumu. Tā nav atkarīga no apstākļiem. Liekas, ka to katrs ticīgs cilvēks būs piedzīvojis. Dzīve ir tādēļ laba, ka Dievs ir labs. No dzīves nav jābēg. Apreibināties, piemēram alkoholā, parasti ir bēgšana. Gandrīz pie katra dzērāja, pamatīgāk ieskatoties, var atrast, no kā viņš bēg. Bet nevar izbēgt. Nāk paģiras, beidzot atkarība no alkohola. Ir jāiet grūtībām cauri. Šis gājiens ir grūts bez Dieva gara. Mums nav jābūt varoņiem, bet mēs varam ļaut, lai Dievs mūs ved. „Prieks par to Kungu ir mans stiprums.” Tas ir teikts Vecajā Derībā. Ar šo prieku var dzīvot. Iespēja to saņemt ir Dieva vārdā.

19. pants: Mēs varam to pateikt viens otram. Kopīgi dziedāta dziesma var daudz dot. Dziedam Dievam, dziedam arī citiem, un dziedot klausāmies uz citiem. Psalmi, himnas, garīgi iedvesmotas dziesmas — tās ir dievkalpojuma sastāvdaļas.

Kāds ticīgs cilvēks stāsta par savu braucienu uz gūstekņu nometni. Ir grūti domāt par to, kas stāv priekšā. Viņš sākumā skaita dzejas, kuras viņš kaut kad ir mācījies. Bet tad spēka vairs nepietiek. Tad viņš skaita pantus no Dziesmu grāmatas, bet tad arī to nepietiek. Beigās paliek tikai Bībeles panti. Tie dod mieru nemierā. ,,Dziediet savās sirdīs!” — tā apustulis mudina. Ir nozīmīgi, kā dzied. Var gadīties, ka draudze dzied vareni, viens spēcīgāk par otru, bet katrs domā par savas balss skaistumu. Sekas ir tās,ka Dievs dzird, varbūt, tikai kādu sīku balstiņu. Lai dziedātu savās sirdīs, mums nav jābūt pat kopā. Pietiek no rīta padziedāt kādu garīgu dziesmu, lai dienai būtu uzņemts labs virziens.

20. pants: Dzīve ir jādzīvo no pateicības gala. „Pateikdamies vienmēr un par visu”, saka apustulis. Sākumā, varbūt, ir jāmeklē par ko pateikties, bet ir vērts pameklēt.Tad pateicība pieaug. Beigās mēs varam pateikties arī par nesaprotamo, pateikties ne tikai par dāvanām, bet par paša devēja klātieni. „Lūgt Jēzus vārdā” nozīmē lūgt Viņa garā. Viņa dzīve ir viena vienīga saruna ar Tēvu. Kaut arī mūsu dzīvē šī saruna kļūtu arvien pilnīgāka!

Vīrs un sieva Kristus gaismā

21. — 33. pantam: „Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā. Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā tam Kungam, jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzesgalva, būdams savas miesas pestītājs. Bet kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā, lai to šķīstītu un tā darītu svētu ar ūdens kristībā teikto vārdu, sev savu draudzi sagatavodams cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas. Tā arī vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu. Kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu. Jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu, bet katrs to kopj un glabā, tāpat kā Kristus draudzi, jo mēs esam Viņa miesas locekļi. Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un abi kļūs par vienu miesu. Šis noslēpums ir liels: es to attiecinu uz Kristu un draudzi. Bet arī katram no jums būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru.”

21. pants: Garīgā dziesma, klusais lūgšanas brīdis, dievkalpojums nav izdalāmi ārā no ikdienas. Tas viss palīdz veidot arī mūsu sadzīvi. „Esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā!” Ne paša ES lai ir centrā, bet lai valda savstarpēja saprašanās, pakalpojums, paklausība. Kopējā autoritāte ir Kristus. Arī otrs, man blakus, ir Viņa gaismā. 22. pants: "Tas attiecas arī uz ģimeni. Par to runā nākamie panti. Mazākā kopība, mazākā dievkalpojuma saime ir ģimene. Atsevišķais ir vienmēr sakarā ar citiem.  „Pakļaujieties cits citam Kristus bijībā!” Tas ir virsraksts visam turpmākajam. Kristus ir arī kristīgās ģimenes centrs un Kungs. Kristus bijība attiecas uz visiem — uz vīru un sievu, vecākiem un bērniem, priekšniecību un padotajiem. Viņš nav stiprākā pusē. Ikvienam jādzīvo atbildībā pret Viņu. Viņa priekšā ir vienlīdzība. Un ikvienam no mums ir sava atbildība. Ir nozīmīgi to apzināties. Negaidīsim sadzīvē, lai otrs sāk runāt par savu vainu. Kāds Šveices ārsts stāsta par īpatnēju matēmatiku: „Divi plus divi iznāk simts.” Diviem cilvēkiem ir domstarpība, piem. vīram un sievai. Liekas, ka otrs ir simtprocentīgi vainīgs un pats nemaz. Ja tad drusku apdomā, tad, varbūt, liekas: „Nu, man arī ir divi procenti vainas.” Un ja tad es nerunāju par 98 procentiem, kas ir otram, bet pasaku savu divus procentus: „Es esmu vainīgs”, var gadīties, ka otrs pasaka arī savus divus procentus, kur viņš ir vainīgs. Piepeši visa nesaprašanās nokārtota.

Pāvils, protams, raksta par ģimeni sava laika situācijā. Vīrietis ir noteicējs, sieviete ir pakļautā. Laiki mainās. Sievietei tagad ir citas tiesības. Autoritātei ir pielikta jautājumzīme. Mums draudzē nozīmīgi ir neaizmirst pēdējo autoritāti — Kristu. Bez tās mēs iekļūsim jucekli. Viss pārējais ir skatāms sakarā ar šo autoritāti. 23. — 27.pantam: Pāvils salīdzina vīrieša un sievietes attieksmes ar Kristus attieksmēm pret draudzi. Pēdējās viņam paliek svarīgākās, pie tām viņš aizķeras. Viņš saka, ka Kristus ir draudzes galva. Draudze ir Viņa miesa. Viņš ir tās pestītājs, atbrīvotājs. Viņš draudzi ir mīlējis, Viņš sevi nodevis tās labā; Viņš to ir darījis svētu ar kristību, lai tā būtu bez vainas; Viņš to kopj un glabā. Te savā ziņā ir savilkts kopā, kas iepriekš bija teikts par Kristu un par draudzi. To vairs neanalizēsim. Padomāsim par vīra un sievas vietu ģimenē. Paliek spēkā, ka vīrs ir galva, bet šo teikumu nevar izņemt no sakarības. Tas nedod tiesības būt despotam: „Te sēžu es, un tev, sieva, jāmeklē manas tupeles un man jāklausa!” Vispār laulība Pāvila uztverē bazējas ne uz tiesībām, bet uz „Esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā!" Ko jūs, kollēgas/vīri, sakāt par to: „Mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis draudzi, pats nododamies viņas labā”? Tā ir nesavtīga mīlestība, kur otrs cilvēks — šeit sieva — nav mans iekāres objekts, nav arī mans īpašums.  Mīlestība prasa atsacīties no sevis. Ģimenes galva ir priesteris. Kollēgas/vīri, vai esat padomājuši par to, lai jūsu sievas būtu svētas? Ne svētulīgas, bet svētas, Kristus gaismas lokā? Vai priestera pienākums nav pazudis, naudu pelnot? Es pazīstu vīrus, kas tad, kad laulība ir grāvī, brīnās: „Kādēļ? Es taču viņai devu naudu, bija ko ēst, bija labi apģērbusies. Viss bija kārtībā!" Protams, pie vīra uzdevumiem pieder arī sievu kopt un glabāt. Tur ietilpst arī materiālā puse, bet tā nekad nav viss. Dzīvojiet ar savu sievu Kristus garā! Jūs manīsit: nemaz nav tik vienkārši. Sievām paliek (dažām piedauzīgā) prasība: „Esiet saviem vīriem paklausīgas kā tam Kungam!” Tā ir pat kristīgās laulības solījumā. Vai tā ir novecojusi? Ieklausīsimies: „Paklausīgas kā tam Kungam.” Kādā citā vietā teikts: Visu, ko jūs darāt, to dariet no sirds, kā tam Kungam, un ne kā cilvēkiem!" Tā nav paklausība despotam, bet tam, kas jūs mīl. Vadmotīvs paliek art sievai: paklausība, ne tiesības. Galējā atbildība ir Kristus priekšā. Ja laulība ir īstas draudzes atspoguļojums, vai tad bijība pret vīru ir tik Jauna? Vai šī vārda dēļ ir vērts uztraukties? Kā vīram, tā sievai paliek gan uzdevums savu laulību veidot kā īstas draudzes atspoguļojumu.

28. — 33. pantam: Ka cilvēks atrod cilvēku, atrod otro dzimumu, ka no divām dzīvēm izveidojas kopēja dzīve, tā ir liela dāvana. Seksuālās attiecības ir kopējās dzīves daļa — abi kļūst par vienu miesu. Tas izsaka vēl dziļāku kopību: seksuālais ir viņā ietverts, bet tas nav viss. Laulība ir sevišķa kopība. Daļēji varam viņu izskaidrot. Paliek tomēr arī „šis noslēpums ir liels”. „Katram no jums būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru.” Vai varam ar šo vārdu dzīvot katrā brīdī? Ne bez Kristus, bez Viņa mīlestības un piedošanas. Aizvien no jauna būs grūtības, būs vaina; kaut kas būs greizs. Kāds franču rakstnieks raksta, ka laulība esot kā virves dejotāji uz virves. Var gadīties, ka nokrīt un lauž kaklu. Kristīgajā laulībā viņi iekrīt izstieptajā drošības tīklā — Dieva mīlestībā. Un var sākt atkal par jaunu. Mēs varam aizdzīvoties prom viens no otra. Var gadīties, ka tikai maza dzīves daļa ir kopīga. Var pat būt, ka mēs sākam dzīvot viens otram blakus, viens otram garām. Bet ja mums ir kopēja ticība Kristum, tad Viņš ir kā plāksne, kas ir starp mums, un Viņā mēs arvien par jaunu atrodam viens otru.

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang