Kas man par to būs?

Mateja ev. 20, 1 - l6a.
1. Jo debesu valstība ir līdzīga nama tēvam,kas rīta agrumā izgāja strādniekus derēt savā vīna kalnā.
2. Un saderējis strādniekus par vienu denariju kā dienas algu, viņš nosūtīja tos savā vīna kalnā.
3. Un viņš izgāja ap trešo stundu un redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam.
4. Un sacīja tiem: Noeita ir jūs vīna kalnā, es jums došu, kas nākas.
5. Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat.
6. Bet ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl kādus stāvam un saka tiem: Ko jūs visu dienu Šeit stāvat bez darba?
7. Tie viņam saka: neviens mūs nav derējis. Viņš saka tiem: Bita jūs arīdzan vīna kalnā,un kas nākas,to jūs dabūsit.
8. Bet kad vakars metās, vīna kalna kungs saka savam uzraugam: Pasauc strādniekus un izmaksā tiem algu, iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem.
9. Tad atnāca tie,kas bija derēti ap vienpadsmito stundu, un katrs dabūja pa denarijam.
10. Un kad pirmie atnāca, tie cerēja dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denarijam.
11. To saņēmuši, viņi kurnēja pret nama tēvu.
12. Un sacīja: Šie pēdējie strādāja vienu vien stundu un tu tos pielīdzināji mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.
13. Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem; Draugs, es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denariju?
14. Ņem, kas tev pieder, un ej; bet šiem pēdējiem es gribu dot tikpat daudz kā tev.
15. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga,ka es esmu labs?
16. Tā pēdējie būs pirmie, un pirmie pēdējie.

Līdzība par darbu vīna kalnā un par īpatnējo algas izmaksu ir tikai Mateja evaņģelijā. Ir grūti pateikt, kam tā stāstīta. Tas, varbūt, nav nemaz tik ļauni. Viens no līdzības jautājumiem, man šķiet, "Kas man par to būs?” Tā jautāja farizeji savā garīgajā dzīvē, tā jautā arī dažreiz mācekļi, un šis jautājums arvien no jauna parādās arī tagādnes cilvēka dievbijībā.

Jēzus iesāk: "Jo Debesu valstība ir līdzīga...” Debesu valstības centrā ir Dievs. Ir vecā īstenība, kurā mēs no laika gala esam dzīvojuši, kuru mēs pazīstam,un ir jauna īstenība. Tā sākas tagad. Vismaz ieeja Debesu valstībā ir tagad, šeit virs zemes - šinī dzīvē. Jēzus mums rāda: tā rīkojas Dievs, tāds ir Dievs.

Atcerēsimies vispirms līdzības saturu. Centrālā persona ir namatēvs, saimnieks. Viņam pieder vīna kalns. Ir ražas laiks. Vajaga strādnieku. Kā tajos laikos parasts, strādnieku salīgst uz vienu dienu. Nav darba pārvaldes vai līdzīgu iekārtojumu. Ļaudis atrodami tirgus laukumā. Namatēvs dodas turp rīta agrumā, tūliņ pēc saules lēkta, tas būtu ap plkst. pieciem vai sešiem no rīta. Pirmie vīri tur jau stāv. Saimnieks tos salīgst. Viņš apsola tiem normālu dienas algu - vienu denāriju. Algādzis toreiz pie lielas mantas nevarēja tikt. Denārija pietika, lai viņš un viņa ģimene vienu dienu varētu iztikt. Ar šo algu varēja dzīvot. Pirmie stājas darbā. Starp astoņiem un deviņiem no rīta saimnieks atkal aiziet uz tirgus laukumu un atrod tur atkal dažus. Tie, varbūt, ir drusku ilgāk pagulējuši. Saimnieks salīgst arī tos un saka: ”Es jums došu,kas nākas.” Algas lielumu viņš nemin. Strādnieki to arī neprasa. Viņiem jārēķinās ar to, ka nebūs pilna dienas alga, bet kaut kas jau būs. Vēl dažus saimnieks salīgst starp vienpadsmitiem un divpadsmitiem, tad starp diviem un trijiem pēcpusdienā, un tad viņš vēl iziet ap pulksten pieciem pievakarē uz tirgus laukuma. Tur atkal kādi stāv. Kaut kā nostāvējuši viņi ir gandrīz visu dienu. Namatēva vārdos: "Ko jūs šeit visu dienu stāvat bez darba!” ir pārmetums. Vīri aizbildinās, ka viņus neviens nav derējis. Visai pamatots, laikam, Šis aizbildinājums nav, bet kaut kā ir jāattaisnojas. Saimnieks sader arī viņus un saka arī viņiem: "Kas nākas, to jūs dabūsit.” Kas nu viņiem nākas? Pulksten piecos vakarā viņi saderēti un pulksten sešos vakarā ir darbam beigas... Pēc darba vīnakalna kungs pasauc savu pārvaldnieku un saka "Izmaksā strādniekiem algu! Iesāc ar ēdējiem un beidz ar pirmajiem!” Mazliet īpatnējs norādījums, bet liela netaisnība tā nav. Algas izmaksa ilgst tikai dažas minūtes. Varbūt, ka ar šo teicienu "Iesāc ar pēdējiem un beidz ar pirmajiem” ir domāts: “Izmaksā visiem pilnu dienas algu, pēdējos ieskaitot.” Tādu varbūtību vismaz piemin vācu teologs Jeremiass. Visi saņem vienādu algu - vienu denāriju. visi saņem tik daudz, lai varētu dzīvot. Kad tie, kas ir nostrādājuši tikai vienu stundu, saņem veselu dēnāriju, pirmie domā: ”O! tiem vesels denārijs! Cik nu mums būs?” Ka, darbu sākot, viņi sarunājuši strādāt par tādu pašu algu, tas ir it kā izgājis no prāta. Kad arī viņi saņem savu denāriju,viņi ir nemierā. Tā taču netaisnība! Viņi paņem pārējos strādniekus līdz un iet pie saimnieka. Te nu reiz ir jāsit ar dūri uz galda! Nevar tāču ar visu samierināties! Viņi kurn. Viņiem pašiem liekas, ka ir jākurn. Pārāk ātri pateikt, ka viņiem nebija tiesības kurnēt, arī nevaram. Viņi ir strādājuši 12  stundas, bet pēdējie tikai vienu stundu. Viņi ir strādājuši arī dienas karstumā, pēdējie - tikai vakara vēsumā. To viņi saka kungam. "Tos pēdējos taču nevar salīdzināt ar mums, kas esam pūlējušies un svīduši!” Ja viņi īsti arī nevar teikt, ka viņiem ticis par maz, tad noteikti viņi var teikt, ka pēdējiem ir ticis par daudz. Algas izmaksa nav taisnīga. Par to viņi ir tā sašutuši, ka viņi vīna kalna kungu nemaz neuzrunā, bet sāk tūlīt ar pārmetumiem. Saimnieks vienu no viņiem uzrunā: ”Draugs!” Šinī vārdā nav dusmu, nav uzsvērta distance starp strādnieku un kungu; netiek uzrunāts pūlis, bet viens; bet ikviens no pārējiem teikto var attiecināt arī uz sevi. Vispirms saimnieks konstatē: "Es tev nedaru netaisnību. Tu neesi apkrāpts, līgums ir pildīts. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju? To taču tu dabūji.” “”Ņem,kas tev pieder, un ej; bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev. Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu kā es gribu?” Teiktajā skan līdz: "Kurš mēs esam saimnieks? Tu vai es? Vai es nedrīkstu te noteikt? Es devu par daudz. Vai tu skaudi tādēļ, ka es biju labs?” Tas ir objektīvs konstatējums. Īstenībā saimniekam var pārmest tikai to, ka viņš ir pārāk labs. Viņš varēja ietaupīt maksājot tikai pēc nopelna. Tie, kas nāca, lai cīnītos par  taisnību, nonāk īpatnējā stāvoklī. Ir jākonstatē, ka aiz taisnības ir nenovīdība, skaudība.

16. pants: “Tā pēdējie būs pirmie un pirmie - pēdējie” īsti vairs nepieder pie līdzības. Tas ir teiciens par sevi, kas gan ar līdzību ir labi savienojams.

Jau līdzību stāstot, mēs esam sākuši to interpretēt. Pamēģināsim to vēl drusku pamatīgāk. Vispirms dažas iespējas, kā līdzībā nebūtu jāizskaidro: Runājot par draudžu darbiniekiem un mācītājiem, mēs dažreiz sakām: "Tie ir strādnieki Dieva vīna kalnā.” Pret to man nav ko iebilst. Ja sākas šķirošana - tas daudz un tas maz darījis, - tam lieli nopelni, tam mazi - tad jau drusku jāpiebremzē. Baznīca ir, protams, arī organizācija kā kura katra citā. Un organizācijā mēs varam runāt arī par nopelniem. Bet nebūtu labi aizmirst, ka tas ir cilvēcisks spriedums, kas atbilst šai pasaulei, un ka Dieva priekšā jārēķinās ar to, ka Viņš cilvēku apdāvina, apžēlo - arī bez nopelna.

Līdzībā minētos dažādo aicinājumu laikus dažreiz attiecina uz to, ka vienu Dievs aicina bērnībā, otru jaunībā, trešo pusmūžā ceturto vecumā. Ir taisnība, ka Dievs aicina, kad Viņam patīk, ka mēs visi nenonākam pie Viņa vienā laikā, vienā dzīves posmā.Bet šis temats līdzībā nav uzsvērts. Akcents ir meklējams tās otrā pusē. Parasti Jēzus līdzībās sevišķi ir jāievēro tas, kas ir neparasts, neikdienišķs, par ko mēs varam teikt: "Tā cilvēks nerīkojas” Šeit: "Tā normāli algu strādniekiem neizmaksā!”

Bet vēl par to, kā līdzība nav izskaidrojama: Tur droši nav meklējama pazīstamā pamācība: "Dzīvo zaļi, mirsti svēti, sajauc velnam rēķinus!” Šis teiciens ir problemātisks, jo nekad nevar zināt, vai izdodas svēti nomirt. Nebūtu arī pareizi līdzībā meklēt sociālistiskas tendences. Jēzus nemāca, ka visiem strādniekiem, vienalga, cik ilgi un cik grūti viņi strādā, vajadzētu vienādu algu, ka atalgojuma ziņā nedrīkstētu būt nekādas atšķirības, ka nav nozīmes cik daudz mēs paveicam. Ar tādu teoriju mēs audzinātu tikai sliņķus. Katra firma kas mēģinātu pēc tās rīkoties, droši vien ļoti drīz bankrotētu. Vispirms Jēzus rāda: "Tā rīkojas Dievs.” Viņa rīcības pamatojums ir mīlestība. Viņš ir mūs radījis, Viņš mūs uztur un vada. Tas attiecas uz visiem cilvēkiem. Bet to, no kā cilvēks tiešām, būtiski, pilnvērtīgi var dzīvot, mūžīgu dzīvību piederību Viņa valstībai, to Dievs nemet cilvēkiem pakaļ, to mēs nesaņemam automātiski. Līdzībā nav teikts, ka saimnieks visiem, kurus viņš sastop uz tirgus laukuma, tūliņ iedod pa denārijam. Kaut kad ir Dieva aicinājums nākt pie Viņa, darboties ar Viņu. Šis aicinājums ir, laikam gan, katram cilvēkam. Mēs sakām: "Jā, es nākšu!” vai rīt ”Pagaidi, man ir citas darīšanas!” Tā ir mūsu izšķiršanās. Dzīvojot ar Viņu, paliek divas pamatlīnijas: pirmā - nopelna un algas līnija - es daru, ko Tu man liec, man pienākas no Tevis atalgojums. Otrā - žēlastības, ticības, paļāvības līnija: Tu aicini, es nāku; neko lielu nopelnījis neesmu, bet es paļaujos uz Tevi. Nopelnu līnija bija Jēzus laikā. Farizejs runājot ar Dievu, saka: "Es Tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji, vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.” Nebūsim netaisni pret viņu! Viņš ir caurcaurēm krietns cilvēks, pat priekšzīmīgs draudzes loceklis. Viņa attieksmes ar Dievu ir uz līguma bāzes: es daru, man pienākas. Viņš pats ir centrā, Dievs ir līguma partneris. Bez Viņa mīlestības var iztikt, taisnība. Viņa žēlastība varētu pat pazemot. Šī nostāja nav ierobežota ar farizeju partiju. No tās rauga jāsargās arī  mācekļiem. Arī viņiem, cītīgi sekojot Jēzum, uzmācas jautājums: ”Kas mums par to būs?” Cebedeja dēlu māte gribētu, lai viņas bērni  sēdētu Dieva Valstībā viens Jēzum pa labo, otrs pa kreiso roku. Pēteris saka: Redzi, mēs esam visu atstājuši un Tev sekojuši. Kas mums būs par to?” (Mateja ev. 19,27). Jēzus saka gan, ka viņi jaunajā pasaulē tiesās 12 Israēla ciltis un ka ikviens, kas šeit kaut ko atstājis, saņems daudzkārt vairāk un iemantos mūžīgo dzīvību, bet nobeidz ar vārdiem: ”Daudzi, kas ir bijuši pirmie, būs pēdējie,un kas bija pēdējie, būs pirmie.” Dievs nekad nav netaisns. Tas,kas Viņam seko,nekad nav zaudētājs. Bet vietas pie Dieva labās un kreisās rokas Jēzus nesadala,un šķirošana starp pirmo,otro un pēdējo vietu neiznāk. Dažreiz man ir jāpadomā, kāda būtu mana dzīve, ja Dievs atmaksātu tikai pēc nopelna. Es nevaru iedomāties tādas grūtības, kuras es nebūtu pelnījis. Bet dzīve ir Dieva žēlastības pilna. Doma, ka mums šāda vai tāda iemesla dēļ no Dieva kaut kas pienākas, neizzūd. Vācu teologs Bengelis, kas dzīvojis 18. gadsimtenī, stāsta, ka pie viņa ieradusies kāda dāma un jautājusi: ”Sakiet, lūdzu, vai debesīs būs sevišķas vietas labākai sabiedrībai?” Bengelis atbildējis: "Jā! Tās ir tikai ļoti noputējušas, kā jūs Mateja evaņģelija 19. nodaļā, 24. pantā,varat lasīt.” Šinī pantā ir teikts, ka drīzāk kamielis izies caur adatas aci, nekā bagātais tiks Debesu valstībā. Sabiedriskais stāvoklis un morāliskie nopelni mūs allaž vilina paļauties pašiem uz sevi. Nopelnu un atmaksas princips tagad nav tikai katoļu baznīcā. Arī katoļi sludina Dieva žēlastību, un mēs, luterāņi, dažreiz netiekam vaļā no nopelnu domas. Principā Dieva žēlastības nepieciešamību, laikam, atzīs katrs. Konkrēti no tās dzīvot ir krietni grūtāk, sevišķi krietnam cilvēkam. Tieši kā mūsu līdzībā ir rādīts, visgrūtāk ir panesams stāvoklis, ja Dievs mūs, kas esam pūlējušies un centušies, nostāda uz vienas pakāpes ar tiem, kuri ir slaistījušies vai pļēgurojuši. Mūsu attieksmes ar Dievu nekad nav šķiramas no mūsu attieksmēm ār cilvēkiem. Es mēģinu iedomāties, kā tas būtu beigās, Dieva priekšā, ja man vienā pusē blakus būtu ielasmeita un otrā tāds, kas ir bijis komūnists. Ielasmeita kaut kad būtu teikusi: ”Kungs, piemini Tu arī mani”, un ateists būtu kaut kad mūža beigās atzinis: ”Tu, Dievs, mani esi uzvarējis.” Un viņus Dievs pieņemtu tāpat kā mani. Vai es teiktu: ”Paldies! Tādu sabiedrību es nevēlos. Es eju!”? Vai arī es priecātos par to, cik labs ir Dievs? Vai es kurnētu? "Es taču dzīvoju pavisam citādi... Kādēļ Tu, Dievs, pieņemi arī to?” Ja nu Dievs nevadās pēc mūsu spriedumiem un mērauklām un neprasa mūsu padomu, ko tad? Kamēr mēs raugāmies uz sevi un meklējam savu vērtību, mums laikam vienmēr būs jākurn. Raugoties uz svēto Dievu,izput paša nopelns un atklājas Dieva žēlastība, kas ir vajadzīga citiem un mums. Nevar būt divējādu mērauklu.

Vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem vienīgā iespēja, vienīgā jēga bija: paļauties uz Dieva žēlastību. Tādi bija Jēzus laikā. Tie teica: ”Kungs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Tādi ir tagad. Dzīve no Dieva žēlastības ir liela un priecīga. Es varu teikt: 11/12 daļas no savas dzīves es nobumbulēju, samaitāju,bet Tu - aicināji. Es nācu. Ja nebūtu nācis, tā būtu bijusi briesmīga muļķība. Tu pieņēmi, Tu devi to, no kā var patiesi dzīvot. Nav jāskaita nopelni. Tu, Dievs, esi tik bezgala labs! Tu man dodi brāļus, Tu pieņemi tik dažādus cilvēkus. Mani neinteresē, cik labi vai ļauni viņi ir bijuši. Viņi ir Tavi, un es esmu Tavs. Mēs esam Tavā lokā. Kā rotaļā - sadevušies rokās veidojam apli. Kurš pirmais? Kurš pēdējais? Tas ir nesvarīgi. Ir prieks.

Ar šo Jēzus līdzību mums ir jādzīvo mūsu draudzēs. Tur vajadzētu atspoguļoties Dieva mīlestībai. Es esmu pārliecināts, ka viņa tur arī atspoguļojas, citādi draudze mirtu. Bet - ir arī ēnās. Arī draudzē mēs dažreiz netiekam vaļā no savas lepnības. Es darbošos, kas man par to būs? Mācītājam - cik liela alga? Kāds dzīvoklis? Darbiniekiem - vai būs atzinība? vai neiznāk tā, ka mēs biežāk esam krietno cilvēku baznīca nekā Jēzus Kristus baznīca? Jēzus Kristus aicina un pieņem absolūti necienīgo. Es jautāju sev, kādēļ dievkalpojumā, ko es noturu, ir tik maz dzērāju, izlaidušos jauniešu un plenču. Viņiem taču Jēzus Kristus būtu ļoti vajadzīgs. vai viņi domā, ka baznīca ir morāliska iestāde? Vai viņi nedzird aicinājumu? Es zinu, ka aicināt un saderēt var tikai pats Kungs. Bet tik daudziem pietrūkst tā, no kā tiešām var dzīvot! Vai Kungs derē tikai kārtīgos? Taču nē! Vai es neesmu nokavējis pateikt tālāk Viņa aicinājumu?

Daudzi nīkst bezjēdzībā - gan šeit, gan dzimtenē. Kaut viņi nāktu, kaut arī vēlu, kaut strādātu un iegūtu savu denāriju, iegūtu piepildījumu un jēgu!

Kaut Dievs mūs, baznīcas ļaudis, atbrīvotu no paštaisnības! Ja mums tiešām sāpēs ka citi nenāk, un ja mēs priecāsimies par katru, kas nāk pie Kristus, vienalga kur un kā, tad baznīca būs kā gaiša telpa, ar plaši atvērtām durvīm, kā mājas, kur var patverties mīlestībā.

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang