Bībeles darbs (Jāņa ev. 4, 3-30) no Pauļa Urdzes grāmatas “Tu seko man – bībeles darbs draudžu dienās Saulainē”, ko izdeva LELBA 1977. gadā.
Jāņa ev. 4, 3 – 30.
3. Tad viņš atstāja Judeju un devās atkal uz Galilēju.
4. Bet viņam bija jāiet caur Zamariju.
5. Tad viņš nonāk vienā Zamarijas pilsētā, vārdā Zichāra, netālu no tīruma,ko Jēkabs bija devis savam dēlam Jāzepam.
6. Tur bija Jēkaba aka. Jēzus,no ceļa piekusis, apsēdās turpat pie akas; tas bija ap sesto stundu.
7. Te kāda sieva no Zamarijas nāk ūdeni smelt. Jēzus viņai saka: Dod man dzert!
8. Jo viņa mācekļi bija gājuši pilsētā pārtiku pirkt.
9. Tad zamariete viņam saka: Kā tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, zamarietes? Jo jūdi ar zamariešiem nesagājās.
10. Jēzus viņai atbildēja: Ja tu ko zinātu, par Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka: dod man dzert, tad tu būtu viņu lūgusi un viņš būtu tev devis dzīvu ūdeni.
11. Zamariete viņam saka: Kungs, tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa; no kurienes tad tev ir dzīvais ūdens?
12. Vai tu esi lielāks par mūsu tēvu Jēkabu, kas mums aku devis un pats no tās ir dzēris līdz ar saviem dēliem un ganāmiem pulkiem?
13. Jēzus atbildēja viņai: Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps.
14. Bet kas dzers no tā ūdens, ko es tam došu, tam ne mūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.
15. Sieva viņam saka: Kungs, dod man tādu ūdeni, ka man vairs neslāpst un nav jānāk šurp smelt.
16. Tad viņš tai saka: Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!
17. Sieva viņam atbild: Man nav vīra. Jēzus viņai saka: Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra.
18. Jo pieci vīri tev ir bijuši, bet kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs. Šai ziņā tu esi runājusi patiesību.
19. Tad sieva viņam saka: Kungs, es redzu, ka tu esi pravietis.
20. Mūsu tēvi ir pielūguši kalnā, bet jūs sākāt, ka Jeruzaleme ir tā vieta, kur Dievs jāpielūdz.
21. Jēzus viņai saka: Tici man, sieva: nāk stunda,kad jūs Tēvu vairs nepielūgsit nedz šinī kalnā, nedz Jeruzalemē.
22. Jūs pielūdzat, ko nezināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem.
23. Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas viņu tā pielūdz.
24. Dievs ir Gars,un kas viņu pielūdz, tiem to būs pielūgt garā un patiesībā.
25. Sieva viņam saka: Es zinu,ka jānāk Mesijam, tā saucamam Kristum. Kad viņš nāks, tas mums visu izstāstīs.
26. Jēzus viņai saka: Es tas esmu,kas ar tevi runā!
27. Šinī brīdī nāca viņa mācekļi un brīnījās, ka viņš runā ar sievieti. Tomēr neviens neteica: Ko tu no viņas gribi? vai: Ko tu runā ar viņu?
28. Tad sieva atstāja savu ūdenstrauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm:
29. Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tas tikai nav Kristus?
30. Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus.
Kā daudzas Bībeles vietas, tā arī šo stāstu par Jēzus sastapšanos ar samariešu sievu var apskatīt no dažādiem viedokļiem. Var, piemēram, uzsvērt, ka Jēzus atstāj šaurās jūdu tautas robežas un sāk darboties pie citiem, arī pie samariešiem. Šī problēmatika nav nobīdāma pie malas. Es gribētu vienkārši apskatīt šo Jēzus sarunu un padomāt par to, kā Viņš ar mums darbojas.
Jēzus ar saviem mācekļiem ir ceļā. Viņi iet caur Samāriju un nonāk pie kādas akas. Ar šo vietu saistās tradicija, kas ir jūdiem un samāriešiem kopīga. Abas puses atzīst Jēkabu par savu ciltstēvu. Tā ir Jēkaba aka. Jūdi un samarieši ir naidā. Vieni ar otriem labprāt nerunā, viņi neielaižas nekādās darīšanās. Un tomēr kopējā tradicija viņus vieno. Kaut kā cilvēkus vieno tradicijas arī šobaltdien. Arī tā, ja tā ir ļoti neskaidra, izplūdusi baznīcas tradicija, arī tad, ja ir spēcīgas domstarpības, kaut kas paliek pāri arī tad, ja tradicija ir zaudējusi savu pirmatnējo ticības spēku.
Ir pusdienas laiks – plkst. 12. Mācekļi ir aizgājuši iepirkties. Jēzus paliek pie akas viens. Viņš ir noguris. Cilvēciski skatoties, varētu teikt, viņam nav īstās noskaņas, lai darbotos ar dvēseles kopšanu. Pie akas pienāk kāda sieva. No sabiedriskā viedokļa viņiem vienam ar otru nav nekādas darīšanās. Sievai ir aizspriedumi pret Jēzu kā jūdu. Aizspriedumi ir kā žogi.
Vai tas, ka viņi sastopas, ir gadījums vai arī Dievs ir izraudzījis šo vietu un laiku? To parasti,no ārpuses raugoties,nevar pateikt. Sieva ir savā ikdienā. Varbūt ir jāvāra pusdienas, ir pietrūcis ūdens. Parasti to pārnesa vēsākā dienas laikā. Sievai ir sevišķa vajadzība. Viņa neiet uz baznīcu, bet iet pie akas, lai tiktu ar saviem darbiem uz priekšu. Sākumā ir pavirša sastapšanās ar kādu vīru, kas saucas Jēzus. Jēzus lūdz: “Dod man dzert!” Tas nav nekāds dvēseles kopšanas triks. Viņam vajaga ūdens. Šeit, tāpat kā stāstā par Pētera lielo lomu, Viņš neuzsver savu pārākumu, bet vispirms lūdz pakalpojumu. Jēzus ir cilvēks,un katram cilvēkam vajaga arī otrā cilvēka palīdzības. Ja par Viņu mēs to varam teikt, tā daudz noteiktāk mums tas ir jāsaka pašiem par sevi. Neviens garīgais cilvēks nav pārcilvēks. Citu cilvēku palīdzība mums ir vajadzīga, un mēs drīkstam to arī izteikt.
Sievai ir jādomā par to,kas šķir. Tas pamatojas vēsturē. Samarija ilgu laiku bija zem svešas varas, zem asiriešiem. Iedzīvotāji kā nacionālā, tā arī ticības ziņā uzņēma svešus iespaidus,sajaucās. Jūdiem, kas savu tautību un ticību bija saglabājuši tīru, jo viņu vēsturiskā situācija bija daudz vieglāka, bija gatavs spriedums par saviem tautiešiem – samariešiem: “Jūs vairs nepiederat pie mums, jūs esat netīri.” Samariešos savukārt radās pretistība, pat naids pret jūdiem:”Jūs, jūdi, noskatāties uz mums no augšas.” Sieva krasi nenoraida, bet tomēr saka: “Kā tu, jūds būdams, prasi dzert no manis, samarietes? Kā tu neievēro pastāvošo normu?”
Pirms apmēram 25 gadiem kādā vecu ļaužu mītnē Vācijā latviešu grupā bija radušās divas draudzes. Abas domāja, kā jau parasts, ka taisnība viņu pusē. Neiecietība pieauga esot pat gadījies, ka vecie cilvēki, paejot garām otras draudzes loceklim, nospļāvušies. Tas ir krass gadījums. Bet šķelšanās vēl arvien šur tur pastāv. Karā tiem, kas saspridzināja tiltus, piešķīra ordeni. Tiltu cēlēji parasti apbalvoti netika. Kristiešu uzdevums tomēr ir celt tiltus pār nesaprašanās un aizspriedumu aizām. Luters ikvienu ticīgo ir uzskatījis par priesteri. Mūsu baznīcā ir vispārējā priesterība, un priestera apzīmējums latīnu valodā ir pontifex -tiltu cēlējs. Bez tam man šķiet, ka latviešu pašreizējā sabiedrībā un baznīcā škelšanās ir luksus, ko mēs sev nevaram atļauties.
Saruna neturpinās pilnīgi taisnā līnijā. Jēzus saka kaut ko jaunu, neparastu. “Ja tu kaut ko zinātu par Dieva dāvanu un kas tas ir, kas tev saka ‘dod man dzert’ ,tad tu būtu Viņu lūgusi un Viņš tev būtu devis dzīvo ūdeni.” Kopējais temats paliek “ūdens”. Bet lomas mainās: lūdzējs top par piedāvātāju. Bez tam sarunā rodas jauns elements. Jēzus runā par kaut ko, kas ir pilnīgi citādā plāksnē – par neredzamo Dieva īstenību un par Viņa dāvanām. Jēzus dzīvo šinī īstenībā. Sievai tā ir sveša. Katram ir savs runas pavediens. Tie rit parallēli viens otram. Jāņa evaņģelijā gadās bieži, ka Jēzus saka vienu, bet Viņa sarunu partneris saprot citu. Tie paši vārdi attiecas uz divām dažādām pasaulēm – uz ikdienišķo un uz garīgo. Sarunās par ticības jautājumiem tas gadās arī tagad. Tam, kas ir atklājis jauno, garīgo pasauli, ir grūti to parādīt otram. Ir jālieto tie paši vecie vārdi, un tos var viegli pārprast. Liekas,ka viens runā otram garām, bet tas pamatojas sarunas saturā. Saruna tiešām norit divās plāksnēs.
Jēzus norāda pāts uz sevi un uz Dieva dāvanu. Sievai Viņš ir svešs vīrs, svešs jūds. Jēzus runā par iespēju iegūt dzīvo ūdeni. Šo vārdu lieto abās plāksnēs, tikai nozīme ir citāda. Ikdienišķajā plāksnē dzīvais ūdens ir avota ūdens. Garīgajā plāksnē tas ir tas, kas remdē dziļākās sirds slāpes, tas, ko Augustīns izsaka teikumā: “Mana sirds ir nemierīga manī, līdz tā atrod mieru Tevī, Dievs.” Dzīvā ūdens jēdzienu mēs varam mēģināt aprakstīt ar vārdiem “miers”, ”prieks”, ”piepildījums”, bet arvienu paliek iespēja šos vārdus dažādi saprast. Tas, man liekas, būtisks kā dvēseles kopšanā tā arī katrā sludinājumā. Nav pats par sevi saprotams, ka cilvēks neredzamo, garīgo plāksni aptver. Nav metodes, ar kuras palīdzību mēs varētu dievišķīgo noslēpumu padarīt otram cilvēkam vienkārši pieejamu. Dieva patiesību atklāj Dieva gars. Šo faktu mēs nespējam grozīt.
Samariete dzīvo savā plāksnē. Tur ir sava vērtību skāla,un tur ir arī “iespējams”, ”neiespējams”. Jēzum nav smeļamā trauka, tātad nav nekādas reālas iespējas, ka Viņš varētu dot ūdeni, pie tam “dzīvo ūdeni”, “avota ūdeni”… Jēzus ir kaut kur jānovieto. Jēkabs, kas aku ir devis, bija liela personība. Viņš ir ierindots vēsturē un tradicijā. “Vai tu, Jēzu, esi lielāks par viņu?”
13. pants: Jēzus neatbild tieši. Viņš turpina runāt savā plāksnē. ”Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāps, bet kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.”
Vārds “ūdens” vēl arvien paliek savienotājs. Jēzum tas ir simbols, aiz tā ir īstenība. Ir iespēja saņemt ne tikai uzmundrinājumu, labsajūtu, bet nebeidzamu pilnību. Viņā ir miers, prieks, dzīves jēga. Bet visi šie vārdi nozīmē vēl kaut ko vairāk nekā parasts: ir jauns miers, jauns prieks, jauna jēga – ir jauna dzīve. Tā neapstājas tikai pie saņemšanas: “Tā, nu man viņa ir, un nu man ir labi!” saņēmējs pats kļūst par avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.
15.pants: Sieva paliek savā plāksnē. Jaunās vērtības viņai ir svešas. Jēzus vārdos viņa sadzird kaut ko par savām vecajām, pazīstamajām vērtībām. Ūdens, piemēram, ir nozīmīgs. Lai viņu sagādātu, ir jāpūlas. Tikt no šīm pūlēm vaļā – tas būtu kaut kas! Kas ir tiešām kaut kas, kas nav nekas, ar šiem vārdiem mums draudzes dzīvē ir jāsastopas. Finances, draudzes īpašums, prāvas summas sociālai palīdzībai – saprotams, ka tas ir kaut kas. Bet var gan gadīties, ka rodas kārdinājums gūt panākumus tikai šai plāksnē un neredzamo pasauli ar ciņas būtiskajiem atrisinājumiem atstāt pie malas. Kā lai es runāju ar cilvēku par lietām, kuras viņš nesaprot? Vienkāršāk ir pielāgoties un runāt saprotamo. Pieeja neredzamajai pasaulei kļūst aizvien grūtāka. Var izveidot garīgus teicienus, ko pasaka; var izveidot garīgu tradiciju, kuru pilda. Bet ja teicieni un tradicijas kļūst par formulām, kuras neatrisina, tad tie zaudē savu jēgu.
Jēzus ievirza sarunu citā virzienā: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp!” Tas nu būtu sievas plāksnē. Tas ir saprotams. Bet ar to saistās kāda nepatīkama īstenība, par kuru negribas runāt. Šī īstenība ir abās plāksnēs. Sievai viņas laulības dzīve nav kārtībā. Garīgajā plāksnē – grēks, nekārtība Dieva priekšā. Te Jēzus un sievas plāksnes krustojas.
Sieva grib izvairīties. Reti kāds tiešām runā par to, kas viņam pašam ir problēma. Parasti savu netīro vietu mēs kaut kā cenšamies apslēpt.
18. pants: Jēzus redz sievas grēku un izsaka to, bet Viņš nesaka morāles sprediķi. Mēs šeit sevi nevaram salīdzināt ar Viņu,mēs ne katrreiz ieraugām sāpīgo punktu otra cilvēka dvēselē. Arī mācītājam ir divas ausis un viena mute. Tādēļ arī viņam ieteicams divreiz vairāk klausīties nekā runāt.
Ir nozīmīgi nepaiet garām tai līnijai, kurā krustojas neredzamā garīgā plāksne un mūsu ikdienišķās dzīves plāksne. Tur vispārējā saruna kļūst par ļoti personisku. Draud personiska sastapšanās ar Dievu. Sieva, un varbūt ikviens no mums, mēģina izvairīties. Es esmu pārliecināts, ka mēs ikviens daudz vairāk izvairāmies no Dieva nekā Viņu meklējam. Arī teoloģiska saruna var būt izvairīšanās.
19. pants: Sieva saka: “Es redzu, ka Tu esi pravietis!” Gods, kam gods nākas. Jēzus tiek novietots pienācīgā vietā. Viņš kļūst par teoloģisku jēdzienu. Tas netraucē. Vispārīgo teoloģisko problēmu risinājums ir daudz nekaitīgāks nekā saruna par to, ko gribas apslēpt.
20. pants: Kā ir ar pielūgšanu? Ir notikusi šķelšanās. Kurš virziens nu ir pareizs? Pielūgt Dievu uz Geracima kalna vai Jeruzālemes templī? Kas ir pareizs? Katoliskais vai evaņģeliskais dievkalpojums? Kas ir pareizs – konservātīvais, pneumātiskais vai liberālais veids? Tie ir nozīmīgi teoloģiski jautājumi. Bet vai tie daudz dod ticībai? Atcerēsimies Paula Tillichā ticības formulējumu: “Ticība ir būt satvertam no tā, kas uz mums katrā ziņā attiecas.” Vai tas tiešām katrā ziņā attiecas uz samarieti, kura Dievu pielūdz? Dzīvot kopā ar vīru, kas nav viņas vīrs, tas taču skar viņu daudz vairāk.
Jēzus nenobīda arī teoloģiskos jautājumus pie malas. 21. pantā Viņš pievēršas sievas prasītājam jautājumam, kur Dievu pielūgt. Beigās nebūs viena vai otra vieta nozīmīga. Paliek gan konstatējums: “Pestīšana nāk no jūdiem”, bet tas nenozīmē, ka dievkalpojums Jeruzālemes templī ir vienīgais atzīstamais. Jēzus nepadara visu relātīvu, Viņš nesaka: ”Dariet,kā gribat! Gan jau būs labi!” Viņš ved cauri pielūgšanas formai un rāda pielūgšanu savā plāksnē, pielūgšanu garā un patiesībā. Neseko teorētisks apcerējums par šo tematu. Nāks stunda, kad tas notiks. Lūgšana būs patiesa. Forma būs nenozīmīga, jo Gars vienos ar Tēvu. Tēvs meklē tādus, kas Viņu tā pielūdz.
Arī sievai ir nojauta, ka kaut kam lielam ir jānāk. 25. pantā: “Es zinu, ka jānāk Mesijam, tā saucamam Kristum. Kad Viņš nāks, Tas mums visu izstāstīs.” Viņa nešaubās par to, ka nāks piepildītājs – Mesija – bet viņa To gaida diezgan nenoteiktā plāksnē. Principā Viņš nāks, nevar zināt, kad. Vēl Mesijas tuvums neattiecas uz viņu katrā ziņā. Vēl var no tā izvairīties, ka Viņš satver. Tā ir parasta parādība, ka mēs garīgās dzīves smaguma punktu nobīdām nākotnē. Būtiskais lielā skaidrība, būs tikai pēc nāves. Kaut kad, varbūt arī jau dzīvē, nāks lielais garīgais pārdzīvojums. Baznīcā vajadzētu nākt jaunai reformācijai. Tie nav nekādi nieki un tomēr nākotnes gaidām var būt izvairīšanās piegarša: kaut kad – jā; tagad – ne.
26.pantā Jēzus ļoti spēcīgi uzsver tagadni. “Es tas esmu, kas ar tevi runā.” Jēzus pasludina pats sevi. Viņš ir tagad un šeit. Tas attiecas uz katru Jēzus Kristus pasludinājumu. Mēs sludinām to, kas ir klāt. Dzīvais ūdens, mūžīgā dzīvība patiesā pielūgšana atrisinājums dzīves problēmām, sekošana – tas viss ir tagad. Neredzamā garīgā plāksne nav kaut kur netveramā tālumā, kautkā neskaidri. Mēs pasludinām Jēzu, Viņš ir klāt savā vārdā. Ar Viņu ir visa jaunā īstenība. Viņš var satvert mūsu dzīvi un ielikt to šinī īstenībā. Jēzus Kristus draudze dzīvo Viņā. Atsevišķie draudzes locekļi ir savienoti ar Kristu, un tādā veidā viņi ir savienoti savā starpā. Tas, ko es garīgajā dzīvē piedzīvoju, ir ļoti personisks. Apslēptais manī, viss tas, kas man nepatīk, mans grēks, tiek atklāts. Izaug ticība kā personiska paļāvība uz Jēzu Kristu. Bet to pašu ir piedzīvojuši arī daudzi citi. Jēzus Kristus arī viņus ir satvēris un ir kļuvis par viņu dzīves centru. Viņi un es, mēs saderam kopā. Nozīmīgais nav šķērssavienojums vienam ar otru, bet savienojums ar centru – ar Kristu.
27. pants: Nāk Jēzus mācekļi. Jēzus arī viņus ir satvēris. Viņi tomēr ir izbrīnējušies, ka Jēzus runā ar samariešu sievu. Ka Jēzus varētu arī viņu nupat ievest sa savā gaismas lokā, tas mācekļiem neienāk prātā. Tas, ko viņi redz, izsauc izbrīnu. Šī Jēzus saruna īsti nesaderas ar sabiedriskajām normām. Mācekļi tomēr neprotestē. Jēzus viņiem arī neko neizskaidro. Tādēļ, ka darbojas viņu Kungs, mācekļi tur muti, viņi pat nejautā. Man liekas, ka garīgajā dzīvē ir nozīmīgi atstāt daudz vietas nesaprastajam. Visiem nav viss tūliņ jāsaprot. Dievs ir ļoti liels, garīgā pasaule ļoti plaša, un ticības pieredzē var būt liela dažādība.
28. pantā: Sievas dzīvē ir kaut kas noticis. Uz to norāda kāds sīkums: viņa atstāj savu ūdens krūzi. Pirms tam tā bija centrā: viņa nāca, lai pārnestu mājās ūdeni. Nu kaut kas cits ir kļuvis viņai būtisks. Dzīvais ūdens sāk plūst, sāk viņu piepildīt, un viņš plūst jau arī pāri. Tas ko viņa ir piedzīvojusi, ir tik svarīgs, ka tas ir jāsaka arī citiem. Sieva sludina. Viņai nav ne ordinācijas, ne kanceles, bet viņai ir kaut kas citiem jāpasaka, kas arī viņiem var būt nozīmīgs. Viņa runā nedroši: “Nāciet! Tur ir cilvēks, kas man visu pateica, ko es esmu darījusi. Vai tas tikai nav Kristus?” Viņas apliecība izklausās pēc jautājuma. Vēl viņa pāti taustās savā ticības dzīvē, bet apliecībā skan līdz visa viņās dzīve. Varbūt, ka ir labi tā sludināt, tā apliecināt. Citi mana, ka viņiem nestāsta kādu iemācītu frāzi. Viņi iet un paši sastop Jēzu.
Jēzus uzrunā cilvēku, arī to, kas pēc visiem sabiedriskiem likumiem nebūtu uzrunājams. Cilvēks nesaprot; kad ir personiski trāpīts, tas izlocās. Un tomēr Jēzus viņu satver. Nav teikts, ka samariete būs staigājusi Jēzum pakaļ. Un tomēr – viņa kaut kā Viņam seko. No personiski piedzīvotā izaug apliecība – dzīvais ūdens plūst.
