Kristus gaismas lokā - 6. nodaļa

Vecāki un bērni Kristus gaismā / Kungi un kalpi Kristus gaismā /  Dieva dotais apbruņojums / Šķirti — un tomēr vienoti / Svētības vārdi

Vecāki un bērni Kristus gaismā

1. — 4. pantam: „Bērni, klausait saviem vecākiem, jo tā pienākas. Godā savu tēvu un māti, tas ir pirmais bauslis ar apsolījumu, proti: lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvotu virs zemes. Tēvi, nekaitinait savus bērnus, bet audzinait un pamācait tos būt paklausīgiem tam Kungam.”

1. — 3. pantam: Vēstule efeziešiem ir rakstīta senos laikos. Nav sevišķas bērnu aizsardzības. Jūdaismā bausli par paklausību vecākiem uzskatīja par smagāko starp)smagākajiem baušļiem. Grieķi savu bērnu audzināšanu bieži, vien uzticēja vergiem. Pāvils neieved nekādu modernu, antiautoritāru audzināšanu, bet tomēr uzrunā bērnus kā cilvēkus, kuriem ir vieta draudzē. Arī bērns ir Kristus gaismas lokā. Tiek prasīta paklausība vecākiem — tā pienākas. Bauslība un tradīcija ir apstiprinātas. Ir norādījums uz ceturto bausli, bet nav uzsvērts tā smagums, bet apsolījums: „Lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes.” Tas ir pirmais bauslis, kam ir apsolījums. Jājautā, vai paklausības jautājums ir novecojies. Nav šaubu, ka dažreiz nav viegli vecākus godāt. Starp tēviem ir arī pļēguri, un mātes var būt ļoti untumainas. Dažreiz ir jājautā, vai vecāki | nebūtu jāaudzina. Pāvils arī tiešām mēģina viņus audzināt, bet bērnu paklausība tādēļ netiek atcelta. Tā laikam arī pašam bērnam ir nepieciešama, viņam vajaga, pie kā pieturēties. Ābelītei blakus ir vajadzīgs miets, citādi to vējš var izgāzt. Bērnam vajaga brīvības, lai augtu, bet vajaga arī autoritātes, lai neizaugtu greizs. Pār vecākiem un bērniem ir bijība pret Kristu. Ģimene ir viena kopība. Tā nebalstās uz tiesībām, bet uz savstarpējo pakalpojumu.

Ceturtā pantā Pāvils raksta, kas viņa laikā, droši vien, bija neparasts: „"Tēvi, nekaitinait savus bērnus!” Norādījums ir abām pusēm — „Bērni, klausait! Tēvi, nekaitinait!” Abām pusēm ir savs pienākums. Vecāku patvaļa ir neiespējama. „Nekaitināt” aptver arī mīlēt, būt taisnīgam, bet liekiem asumiem, saprast. Mēs jau dzirdējām, ka dusmas ir grēks. Dusmoties nozīmē dot vietu velnam. „Nedzeniet savus bērnus grēkā!” Līdz ar dusmām rodas pretestība, vispirms pret vecākiem, tad arī pret citu autoritāti. Ja dusmas iesakņojas, izaug rūgtums. Tas var vērsties arī pret Dieva autoritāti. Stingrā audzināšana ne katrreiz ir ideāla, un ne katrreiz to var saukt par kristīgu. „Audzinait un pamācait tos būs paklausīgiem tam Kungam!” Gala mērķis nav: „Bērns klausa man”, bet „lai viņš klausa tam Kungam". Tad viņam būs pamats zem kājām. Kā audzināt mūsu bērnus šinī virzienā? Par to ir vērts padomāt. Kā palīdzēt bērnam, lai viņš pazīst to Kungu, ne tikai formas pēc, bet pēc gara? Ja vecāki nerunā ar bērnu par Kristu, kasar viņu runās? Ja vecāku kopējā dzīvē nemana Kristus garu, kur to manīs? Pie Kristus gara noteikti pieder arī iekaitinait savus bērnus!

Kungi un kalpi Kristus gaismā

5. — 9. pantam: „Kalpi, paklausait saviem laicīgajiem kungiem kā Kristum bijībā un bailēs ar neviltotu sirdi. Pildait Dieva gribu kā Kristus kalpi, no visas dvēseles, ne tikai acu priekšā, cilvēkiem izpatikdami, bet labprāt kalpodami, it kā tas būtu jādara tam Kungam un ne cilvēkiem. Jo jūs zināt, ka ikviens, ja tas dara ko labu, to pašu mantos no tā Kunga, vai viņš būtu vergs vai brīvais. Un jūs, kungi, darait to pašu viņiem. Atmetiet draudus, zinādami, ka Kungs debesīs ir tiklab viņu Kungs kā jūsējais un ka tas neuzlūko cilvēka ārieni.”

5. — 9. pantam: Kur latviešu tekstā ir lietots vārds kalps”, pareizāk būtu lietot vārdu „„vergs”. Atkal jāatgādina, ka vēstule rakstīta citos, senos laikos. Vergam ir minimālas tiesības, bet viņš savā ziņā tomēr pieder pie ' ģimenes. Prasīta ir paklausība laicīgiem kungiem bijībā un bailēs, ar neviltotu sirdi. Tas skan smagi. Paliek fakts, ka ar kristietības rašanos neizbeidzas verdzība kā sociāls iestādījums. Pāvils neaicina uz sacelšanos, bet uz paklausību. To viņam dažreiz pārmet. Nedrīkstam aizmirst, ka viņš raksta savā laikā. Jāsaka arī, ka kungi šo un līdzīgas Bībeles vietas ir izmantojuši savas varas nostiprināšanai, no teksta „izlasīdami rozīnes”, kas viņiem patīk, kas viņiem der. Pāvils ļoti skaidri pasaka, ka ikviena sociālā slāņa piederīgie ir pakļauti Kristum un ir Viņa priekšā vienlīdzīgi. „Zinait, ka Kungs debesīs ir tiklab viņu Kungs kā jūsējais un ka Tas neuzlūko cilvēka ārieni.” Ar to nav sacīts, ka tikai pēc nāves būs vienlīdzība. Visiem kristiešiem ir viens Kungs. Katram ir jāzina, ka viņam pirmām kārtām ar šo Kungu ir darīšana. „Paklausiet saviem laicīgiem kungiem kā Kristum!” Ar to apustulis nenostājas vareno pusē. Viņš rāda, ka no Kristus gaismas loka, no tās brīvības, kas ir Kristū, neizslēdz ne sociālais stāvoklis, ne ārējie apstākļi. Šo patiesību mēs varam saskatīt arī mūsu tautas vēsturē. Dzimtniecības laikā radās Brāļu draudze. Brāļi nebija revolūcionāri, viņi klausīja kungiem, strādāja labāk nekā citi, bet viņi nebija arī pielīdēji. Savā stāvoklī viņi dzīvoja ar Kristu un piedzīvoja, ka iekšējai, garīgai brīvībai milzīgs spēks. Viņi nožēloja savus grēkus un priecājās par piedošanu. Viņu dzīve pārvērtās līdz pamatiem. Ārī sociālo revolūciju laikmetā mēs nedrīkstam aizmirst, ka ir lielāka brīvība nekā tā, ko cilvēks pats sev var izcīnīt. Tā ir šeit virs zemes, mūsu ikdienā dzīvojot ar Kristu. Viņu mēs nekad nedrīkstam padarīt par līdzekli, arī ne par līdzekli ārēju tiesību iegūšanai. Viņš ir vienīgais Kungs, kam šis vārds tiešām pienākas. Tas nenoliedz, ka sociālās problēmas ir jākārto. No to atrisinājuma lielā mērā atkarājas pasaules nākotne. Netaisnība ir jāmēģina novērst. Jēzus saka: „Ko jūs vienam no šiem vismazākajiem neesat darījuši, to jūs man neesat darījuši.” Šos Viņa vārdus mēs nevaram svītrot, bet sociālo mācību mēs nevaram arī nolikt ticības vietā. Bez Kristus mums dzīvē pietrūkst spēka. Ir vajadzīgs arī ārējs taisnīgums, arī ārējas pārmaiņas, bet pamata pārmaiņas sākas cilvēka sirdī.

Dieva dotais apbruņojums

10. — 18. pantam: „Beidzot — topiet stipri savā Kungā un Viņa varenajā spēkā. Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, Šīs tumsības pasaules valdniekiem, un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tāpēc satveriet visus Dieva ieročus, lai jūs būtu spēcīgi pretī stāvēt ļaunajā dienā un, visu. uzvarējuši, varētu pastāvēt. Tā tad stāviet, savus gurnus apjozuši ar patiesību, tērpušies taisnības bruņās, kājas apāvuši ar apņemšanos kalpot miera evaņģelijam. Bez visa tā satveriet ticības vairogu, ar ko jūs varēsit dzēst visas Jaunā ugunīgās bultas. Ņemiet arī pestīšanas bruņu cepuri un gara zobenu, tas ir Dieva vārdu, un garā lūdziet Dievu ik brīdi, visādi piesaucot un pielūdzot."

10. pants: Vēstule tuvojas nobeigumam. Apustulis māca, kā draudzei pastāvēt. Patvērums Kristū ir mūsu spēks. Īstenībā tas ir Viņa spēks, ne vairs tikai mūsējais. Mēs esam Viņā. Varbūt kāds jautās, vai nav gļēvi tik maz uzsvērt savu spēku. Ir pagrūti Pāvilam piedēvēt gļēvulību. Viņš gan nav ļoti augstās domās par cilvēka spēku, varenību un varonību. Spēks ir relātīvs jēdziens — atkarājas no tā, ar ko jācīnās. Pāvila skatījumā mums jāstājas pretī velna viltībām. Ciņa pret miesu un asinīm jau var būt ļoti nopietna. „Miesa un. asinis” ir viss cilvēks, citi un es pats. Tikt galā ar cilvēciskajām varām nemaz nav vienkārši, to mēs zinām. Arī cīņa pašam pret sevi nav vienkārša. Vai neesam izmēģinājuši tikt galā ar savām kļūdām, uzvarēt grēku sevī? Kurš no mums ir šādā veidā kļuvis par ideāltēlu? Kaut kad taču kapitulējām. Apustulis raksta: „Mums jācīnās ne pret miesu un asinīm, bet pret varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem, un ļaunajiem gariem pasaules telpā.” Jūs, veca mitoloģija. Pāvilam, un varbūt arī vairumam viņa laika biedru, velns, tumsības pasaules valdnieki un Jaunie gari likās konkrētāki nekā caurmēra cilvēkam mūsu laikā. Tagad pats cilvēks parasti ir pasaules skatījuma centrā. Cilvēks ir ļoti daudz sasniedzis, sevišķi dabas zinību nozarē. Viņš ir tālu ieskatījies pasaules izplatījumā un lielā mērā pārņēmis pasaules valdību, līdz ar to arī atbildību par pasauli, savās rokās. No konstatējuma: „Mēs spējam daudz” līdz apgalvojumam: „Mūsu spēks un gudrība ir pēdējais, cita spēka nav” ir tikai viens solis. Šis apgalvojums kļūst par dogmu. Dabas zinātne nav atklājusi ne Dievu, ne velnu. „Tātad viņu nav” — tas ir secinājums. Bet dabas zinātnes pētniecības loks ir ierobežots, tas attiecas uz dabu. Ka velns un tumsības spēki piederētu pie dabas, to Bībele neapgalvo. Ļaunie gari, izejot no 12. panta,ir neredzamajā, nepieejamajā pasaulē, ko apzīmē par debesīm. Debesis Pāvilam nav brīnišķīga vieta, kurp nonāksim pēc nāves, bet neredzamā pasaule. Būtu labi, ja mēs velnu varētu nolikvidēt, bet viņu neatzīt vēl nenozīmē tikt no viņa vaļā. Profesors Tīlike kādā pēckara sprediķi saka, ka viņa laika cilvēki varot ļoti skaidri runāt par velnu. Varbūt arī mēs viņu esam piedzīvojuši, protams, ne jau kā kādu spoku. Pāvilam viņš ir lielais tumšo figūru bīdītājs, īstens, bet netverams. Arī viņa palīgspēki nav tverami. Būtu vienkāršāk, ja viņi būtu ar trim vai deviņām galvām. Cīnīties ar neredzamo, netveramo, kam tomēr ir baiga vara, ir grūti. Nav lielas nozīmes izpētīt, kā velns radies. Mēs esam cīņā ar viņu. Ja jūs kāds saņem pie rīkles, tad jūs arī neteiksit: „Lūdzu pierādi; ka tu vispār esi! Parādi savu pasi ar dzīves vietu un dzimšanas datiem!” Ir jācīnās pretī. Ja netiekam galā, jāmeklē palīgs. Tieši par to runā mūsu teksts. Toreiz un tagad kristīgajai draudzei ir jātiek galā ar varenajiem tumsas spēkiem. Tie darbojas caur cilvēkiem, caur citiem un caur mums pašiem, bet viņus nevar arī norobežot tikai cilvēku sfairā — cīņa ir dziļāka. Varbūt, ka nākotnē mēs viņu dabūsim pamatīgāk manīt.

13. pants: Pāvils runā par „ļauno dienu”, kas stāv priekšā. Tad viss izšķirsies. Viņas ēna krīt pār tagadni. Varbūt apustulis domā par visu lietu beigām, to mēs skaidri nezinām. Katrā gadījumā ne zelta laikmets, bet ļaunā diena ir gaidāma. Mēs zinām par kristiešu vajāšanām, kas sekoja. Draudzei bija jāsagatavojas uz cīņu. Sapnis par zelta laikmetu arī tagad ir izsapņots. Par to, ka ir iespējama milzīga apmēra paša cilvēka izraisīta katastrofa, mazāk runā sektanti kā dabas zinātnieki un saimnieciskie lietpratēji. Grūti arī iedomāties, ka kristīgajai draudzei ir gaidāma nākotne bez grūtībām. Grūtības nāk ne tikai no ārpuses, bet tās ir arī baznīcas iekšējā dzīvē: ir pagurums.

Pāvils nepasaka, kādā veidā tumsas spēki darbosies. Nemēģināsim arī mēs izdomāt, kas viss varētu nākt. Labāk raudzīsim, kā varētu pastāvēt. Ir vajadzīgs garīgs apbruņojums, ne tikai morāls, bet garīgs apbruņojums. Tā devējs ir Dievs. Tie ir Viņa ieroči, ko mēs varam saņemt. Paštaisītie ieroči nelīdzēs. Mūsu uzdevums ir satvert to, ko Dievs dod. Ja Viņa ieroči ir, tad ļaunā diena nav jāaizplīvuro, tad ir iespēja uzvarēt, arī cīnoties pret netveramo tumsas varu. Cīnītājs tad īstenībā ir pats Dievs. Kristīgajai draudzei vienmēr ir bijuši citi ieroči kā pasaules varām. Kur viņa ir pārņēmusi pasaules ieročus, tas viņai nekad nav nācis par labu. Piemēram, mūsu dzimteni kristiānizēja ar varu. Sekas bija tās, ka palikās gadu simteņiem ilgi aizsegts pagānisms.

14. pants: Aprakstot Dieva ieročus, apustulis vairākās vietās pieslienas jau Vecajā Derībā teiktajam. Kā salīdzinājums visumā ir lietots romiešu leģionāra apbruņojums: josta, bruņas, kurpes, vairogs, bruņu cepure un Īss zobens. Josta ir patiesība. Ko šis vārds nozīmē? Vispirms liekas — vienkārši nemelot. Morālās atbruņošanās kustībā absolūtais patiesīgums ir viens no četriem absolūtiem. Mūsu vēstules kopsakarībā vārds „patiesība” tomēr izsaka vēl vairāk. Pirmās nodaļas 13. pantā mēs lasām: „Kristū jūs esat dzirdējuši patiesības vārdu.” Patiesība te saistās ar pašu Kristu, Viņš ir patiesība. Ar viņu dzīvot, lai meliem nav vietas, tas ir mūsu uzdevums. Patiesība ir nostāja, dzīves veids, ne tikai izteiktais vārds. Un patiesība paliek patiesība neatkarīgi no citu spriedumiem.

Kā krūšu bruņas, kas pasargā plaušas un sirdi, ir taisnība Pāvils nedomā, ka mēs paši savu taisnību varētu uztaisīt. Taisnīgs ir tas, kas ticībā pieņēmis Dieva aicinājumu. Tādēļ Kristus ir miris, lai mēs būtībā — Dieva priekšā, Viņa skatījumā — būtu taisni. Paštaisītā taisnība nekad neiztur pārbaudījumu. Luters saka: „Kad velns naktī nāk un meklē mani, lai apsūdzētu, es viņam saku „Mārtiņš Luters ir miris, šeit dzīvo Jēzus Kristus”. Tā ir Dieva taisnība. Ja mēs uz Kristu tā paļaujamies, nenogrozāmies ap savām kļūdām, bet tiešām dzīvojam no Viņa piedošanas, tad ap mūsu krūtīm ir kā bruņas: Jaunā apsūdzības un kārdinājumi netiek vairs mūsu krūtīs.

15. pants: Kā kurpes apustulis min apņemšanos kalpot miera evaņģelijam. Visā cīņā paliek priecīgā vēsts, kas dodama tālāk, ka mums ir miers, ko pasaule nevar dot. Īpatnēji, ka arī vissmagākajā garīgajā cīņā, dzīvojot ar Kristu, paliek miers — lielāks par visu cilvēcisko nemieru.

16. pants: Kā galvenais, kas neatņemami pieder pie visa apbruņojuma, ir ticības vairogs. Mēs esam Kristū; Viņš ir visapkārt; Dieva spēks ir reālāks par visu pārējo. Viņš stāv man priekšā. Nāk bultas, pat tādas, kas var sadedzināt. Atsitoties pret šo vairogu, tās ne tikai atsprāgst atpakaļ, bet arī izdziest. Ticības vairogs ir izmēģināts gan senos laikos, gan tagadnē. Pierādījums viņa iedarbīgumam ir tas, ka baznīca pastāv.

17. pants: Tālāk — pestīšanas bruņu cepure. Mums ir Atbrīvotājs, pat no nāves. Arī nāvē nebeidzas pestīšana. No tās cilvēki baidās visvairāk. Ja viņai nav pēdējais vārds, tas nozīmē milzīgu brīvību. Tad arī tiem, kas var atņemt dzīvību, nav vairs varas. 18. pants: Veids, kā bruņas aplikt, ir lūgšana. Ne tā, kā Skalbe saka par bagāto saimnieku:„Viņš skaitīja labības maisus, skaitīja gājēju soļus un skaitīja pātarus. " „Garā lūdziet Dievu ik brīdi!” ar un bez formas, ar un bez vārdiem, raugoties palikt Viņa tuvumā,lai varētu ar Viņu sarunāties.

Šķirti — un tomēr vienoti

18. — 22. pantam: „Esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem, arī par mani, lai mana mute droši atvērtos runai un es bez bailēm varētu sludināt evaņģelija noslēpumu. Viņa važās kaltais vēstnieks es esmu, un to gribu sludināt bez bailēm, kā man tas pienākas. Bet lai arī jūs zinātu, kā man klājas un ko es daru, tad par visu to jums pastāstīs mīļais brālis Tichiks, uzticīgais kalps tā Kunga darbā. Viņu es tāpēc esmu sūtījis pie jums, lai jums būtu ziņas par mums un lai viņš varētu stiprināt jūsu sirdis.”

18. pants: Dieva bruņās tērpti, mēs varam stāvēt cīņā arī ar netveramo tumsas varu. Nu apustulis vēl mudina palikt nomodā. Cilvēki to dažreiz ir sapratuši burtiski. Viņi ir ziedojuši savu miegu, lai lūgtu Dievu. Kas zina, cik patīkami ir vakarā laisties miegā un no rīta drusku ilgāk pasnaust, tas arī sapratīs, ka būt nomodā ne katrreiz ir vienkārši. Apustulis, protams, arī nemaz neprasa, lai mēs neejam gulēt. Varbūt ir vērts padomāt par to, vai nebūtu labi no rīta, neraugoties uz nogurumu, piecelties pusstundu agrāk, lai atliktu laiks lūgšanai un lai būtu iespēja klusumā klausīties uz Dievu. Un ja kādu nakti moka bezmiegs un mācas virsū visādas nepatīkamas domas un rūpes, vai tad nav labāk padomāt par Dieva mīlestību, atcerēties, par ko būtu Viņam jāpateicas? Tā arī bezmiega nakts var būt dāvana. Galvenokārt, lasot šo tekstu, mums ir jādomā par garīgo modrību. Ja Dievs mums dod iespēju pastāvēt garīgajā cīņā, tad šī iespēja ir jāizmanto. Mēs varam to zaudēt, ja paši palaižamies. Ir ļauni, ja kļūstam pret visu vienaldzīgi, tad jāuzmanās, ka tumsas spēki mūs nepārvar. Mums ir uz ko gaidīt: Kristus grib nākt ar savu spēku, ar savu mīlestību mūsu dzīvē un grib ar mums darboties. Tādēļ, ka Viņš ir, mums ir iespēja nepagurt. Būsim nomodā. arī par mūsu draudzi, par mūsu baznīcu. Par to atbildīgi nav tikai baznīcas vadība un mācītāji. Atbildība ir katram. kristietim. Raudzīsimies uz to, kāds gars valda mūsu baznīcā, lūkosim, lai tur Kristus tiek pasludināts. Būsim nomodā arī par atsevišķiem cilvēkiem. Ģetzemanes dārzā, ejot pretī ciešanām un nāvei, Jēzus lūdz, lai Viņa mācekļi ir ar Viņu nomodā. Tad Viņam vajadzēja cilvēka, kas nesnauž. Ikvienam no mums tuvumā ir kāds cilvēks, kam ir grūti, kas netiek ar dzīvi galā un kam, varbūt, šķobās arī ticība. Stiprināsim viņus! Lūgsim par viņiem! Arī mūsu pašu dzīvē var uznākt pārbaudes laiki. Labi, ja tad varam kādam teikt, ar kuru ticībā esam vienoti: „Paliec ar mani nomodā!” Arī apustulim Pāvilam ir nepieciešama draudzes garīgā modrība, arī viņam vajaga aizlūgšanas. Viņa ārējais stāvoklis ir smags. Nav vienkārši būt cietumā, būt neziņā par savu nākotni. Bet viņš nesaka, lai draudze lūdz par viņa atbrīvošanu, par kādu ārēju labumu viņam. 19. — 20. pantam: „Lai mana mute droši atvērtos runai un es bez bailēm varētu sludināt evaņģelija noslēpumu!” Tā ir viņa vēlēšanās. Kur sludināt, vai nu cietumā vai galvaspilsētas ielās, to apustulis atstāj Dieva. ziņā. Nav pats par sevi saprotams, ka rodas īstie vārdi un ka klausītāji sludināto vēsti uzņem prātā, sirdī un dzīvē. Sludinātājs nevar noteikt, kas no sludinājuma iznāk, vai tas nes augļus, vai aiziet klausītājiem garām. Ir vajadzīgs Dieva Gara spēks. To pats nevar paņemt. Tādēļ ir nozīmīga draudzes lūgšana par sludinātāju. Ja jums kāds mācītājs ir tuvs, lūdziet, lai Dievs viņam dod īstos vārdus, un ja jums liekas, ka kādam nav īstais veids teikt kristīgo vēsti, tad lūdziet arī par viņu. Varbūt, ka Dievs dod pārvērtību un garīgi kaut kas notiek. Negaidiet, ka mācītājs jums noliks visu priekšā un iedos arī ticību! To cilvēks nevar. Bet Dievs var darboties arī caur cilvēku, arī caur tādu, kas jums, varbūt, liekas nespējīgs.

21. — 22. pantam: Kristīgā kopība pastāv arī tad, ja attālumi un apstākļi šķir. Bet arī kristieši ir tikai cilvēki, un tādēļ personiskais kontakts ir vajadzīgs. Pāvils sūta savu līdzstrādnieku Tichiku ar vēstuli draudzei. Arī tagad ir labi, ja kristieši zina viens par otru, kā kuram klājas; ka viena draudze ir saskarē ar otru un ka viens stiprina otra ticību. Ir labi, ka varam saņemt vai uzrakstīt kādu vēstuli, kurā nav runa tikai par paviršiem jautājumiem, bet kur ir arī kaut kas pateikts par mūsu Kungu. Vēl labāk ir sastapties. Mums vienmēr jāizmanto tās iespējas, kuras ir pieejamas.

Svētības vārdi

23. — 24. pantam: „Miers lai ir brāļiem un mīlestība līdz ar ticību no Dieva Tēva un Kunga Jēzus Kristus. Žēlastība ar visiem, kas mīl mūsu Kungu Jēzu Kristu Viņa neiznīcīgajā godībā.”

Apustulis nobeidz savu vēstuli ar svētības vārdiem. Vārdi var būt tukši, bet tie var būt arī liela spēka pilni. Svētības devējs nav tikai cilvēks — tā nāk no Dieva Tēva un Kunga Jīzus Kristus. Cilvēkam ir grūti ienest otra cilvēka dzīvē kaut ko būtisku, pārvērst viņa dzīvi, bet Dievs var pārvērst. Viņš dod ticību. Tas nozīmē: viņš kļūst liels svētības saņēmējs dzīvē. Dievs piepilda šo dzīvi, Viņš satver cilvēku un vada viņu savā mīlestībā. Apustulim un draudzei ir viens Dievs-Tēvs. Tādēļ Pāvils vēstules saņēmējus var uzrunāt par brāļiem. Tas nav tikai ārišķīgs, formāls apzīmējums. Viņu starpā ir tuvība; viņus vieno ticība; no ticības izriet miers. Protams, kā Pāvila vēstules saņēmēji, tā arī mēs varam jautāt, vai tiešām būs miers. Kas mums ārēji dzīvē ir gaidāms, to neviens nevar pateikt, bet miers, ko Kristus dod, var izaugt katros apstākļos. Tas sniedzas ļoti dziļi un var kļūt dzīvē par pamattoni. To nevar iepriekš izdomāt, bet tas ir piedzīvojams. To nevar izpostīt arī trakākās vētras. Ar mieru saistās mīlestība. Tā nāk no Dieva kā straume. Kādā brīdī mēs ieraugām, ka mēs viņā dzīvojam. Tad ir labi: zūd nedrošība, vientulība, mēs esam garīgi bagāti. Ne tā, ka mēs paši būtu daudz ko panākuši, izveidojuši, bet mēs esam varējuši saņemt. Un tādēļ mēs varam arī tālāk dot. Mīlestības straume plūst no mums uz citiem. Ir kopība ar Dievu un ar cilvēkiem. Apustulis savus svētības vārdus vēl pasvītro, vēlēdams žēlastību: ,„Visiem, kas mīl mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Ja rakstām vēstuli kādam mīļam cilvēkam, tad dažreiz ir grūti nobeigt, gribas vēl kaut ko pateikt. Liekas, ka tā arī iet apustulim: gribas dot vēl vairāk svētības. Mīlestība uz Jēzu Kristu viņu vieno ar draudzi. Kas vēl saņēmējam būtu vajadzīgs? Žēlastība. Mēs, cilvēki, esam nepilnīgi, un tomēr Dievs mūs mil. "Tā ir žēlastība. Tādēļ Kristus nāca šinī pasaulē, lai nestu mums žēlastību. Tādēļ tagad Viņu apliecina. Žēlastība paliktu arī tad, ja viss šķobītos, ar_to var dzīvot, ar to var mirt. Kur miers, mīlestība, ticība un Dieva žēlastība, tur ir arī neiznīcība. Reiz nāks nāve, viņa aicinās ikvienu no mums, un mums būs jāiet. Bet tā gaisma, tā dzīvība, kas sākusies draudzē, dzīvojot ar Jēzu Kristu, nezudīs. Mūžīgā dzīvība ir sākusies, un nāve nespēs viņu izdzēst. Vēstule efeziešiem beidzas. Bet man vēl gribas jums, lasītāju draudzei, ko es neredzu, cilvēkiem, kurus es, varbūt, nepazīstu, bet kas man garīgi tomēr ir tuvi, vēlreiz teikt apustuļa vēlējumu: „Miers lai ir brāļiem un mīlestība līdz ar ticību no Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus; žēlastība ar visiem, kas mīl Kungu Jēzu Kristu neiznīcībā.”

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang