Bībeles darbs par pravieša Jeremijas grāmatas nodaļas 1. un 4. — 14. pantu no Pauļa Urdzes grāmatas “Dievs dara – Bībeles darbs par Vecās derības tekstiem”, kas izdota 1984. gadā LELBA apgādā.
Starp divām lielām varām dzīvo kāda maza tautiņa. Viņai ir sava valsts, ir brīvība. To viņa grib saglabāt.
Vēsturē šī tautiņa.ir piedzīvojusi Dieva vadību, tur skaidri redzas Dieva pēdas. Tā nav bezdievīga tauta, bet aizvien par jaunu ir jautājums, cik tālu Dievam tiešām var uzticēties.
Viņiem ir dievnams, ne tikai kā skaidri garīgās, bet kā visas tautas dzīves centrs. Īr baznīcas dzīve, ir dievkalpojumi. Ļaudis paļaujas uz baznīcu — „Tas ir tā Kunga nams, tā Kunga nams, tā Kunga nams!” Liekas, ka viss nepieciešamais ir darīts, lai teiktu: „Mūsu attieksmes ar Dievu ir kārtībā.”
Bet Dievs ir neredzams, netverams. Lielās polītiskās kaimiņu varas ir tveramas.
Polītiskais stāvoklis kļūst saspīlēts. Viena no lielajām varām cenšas paplašināt savu interešu loku. Tautā ir garīgi vadītāji, kas mierina, kas saka, ka viss jau būs labi.
Bet tad atklātībā uzstājas kāds jauns cilvēks. Viņš runā Dieva uzdevumā: „Nepaļaujieties uz viltus vārdiem, kad jums saka „tas ir tā Kunga nams, tā Kunga nams,tā Kunga nams!, jo tikai tad, kad jūs nopietni labosit savus dzīves ceļus, savus darbus un visu savu rīcību, bet nesaskaņu gadījumos izturēsities pēc taisnības cits pret citu, kad jūs neapbēdināsit svešinieku un atraitni un neizliesit nenoziedzīgas asinis šinī vietā, un nekalposit citiem dieviem, sev pašiem par postu, tad Es ļaušu jums dzīvot šinī vietā, šinī zemē, ko Es devu jūsu tēviem uz mūžīgiem. laikiem” (7, 4. — 7.). Viņš saka, ka Dievs negrib tikai dievkalpojumu, bet visu dzīvi. Pamata vaina viņa uztverē ir tā, ka tauta nav paļāvusies uz dzīvo Dievu. Tā ir mēģinājusi pati izveidot kaut ko, uz ko var paļauties, izveidot kādu Dieva atvietojumu. Šis jaunais vīrs saka Dieva vārdā: „Mana tauta ir atļāvusies divkārtēju grēku: tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev akas, caurumainas akas, kas nepatur sevī ūdeni” (2, 13). Ļaudis pamet to, no kā spēka varētu dzīvot, un iedomājas, ka viņiem pašiem būs spēka gana.
Šis jaunais cilvēks mīl savu tautu. Viņš no visas sirds gribētu, kaut viss būtu labi, kaut būtu lieliska nākotne, bet Dievs viņam liek runāt par tautas postu. Viņš nejūtas piemērots šim uzdevumam. Viņš asi izjūt, kādā pretrunā ir paša daba, paša vēlēšanās ar tiem Dieva vārdiem, kas ir jāpasludina. Viņa dzīve ir iekšēji un ārēji sprieguma pilna. Viņš saka „Ak manas krūtis, mana iekšējā pasaule! Man ir tik baigi, tik baigi! Ak jūs, manas sirds audi! Mana iekšiene ir šausmīgi satraukta, es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnas skaņas” (4, 19). Posts, kas jāpasludina, beidz viņu pašu nost. Viņa sirds ir saaugusi ar tautu, viņš cieš līdz. Nākotne nebūs tāda, kādu paša sirds to vēlas. Ieskanas baigi toņi: „Klau! Sēru dziesma atskan no Ciānas; Ak kā mēs esam izpostīti, kādas varmācības esam pārcietuši un cik dziļā kauna pilnā pazemojumā esam krituši! Jo mums jāatstāj šī zeme; mūsu mitekļus mums nolīdzinās līdz ar zemi! Nāve ir iekāpusi pa mūsu logiem, tā ir ielauzusies mūsu skaistajos namos, ir izrāvusi bērnus no ielām un jaunekļus no tirgus laukumiem!” Sludini: „Tā saka tas Kungs: Līķi gulēs kā mēsli tīrumā un kā kūļi aiz pļāvēja, un neviens tos nepacels” (9, 18., 20., 21.).
Šī aina īstenojas.
Jūs zināt, es runāju par Jūdas valstiņu pirms vairāk kā 2600 gadiem. Agresīvā vara ir Babilonija. Jaunais cilvēks — pravietis Jeremija, kas 626. gadā pirms Kristus saņem Dieva aicinājumu. 597. gadā pirms Kristus notiek lielā katastrofa: babilonieši ieņem Jūdeju, noposta Jeruzālemi, izlaupa templi un lielu tautas daļu, galvenokārt vadītāju slāni, aizdzen trimdā. Jeremija paliek dzimtenē.
Pēc kāda laika viņš raksta trimdiniekiem vēstuli. Viņa grāmatas 29. nodaļā mēs lasām:
„Šī ir vārds pa vārdam tā vēstule, ko pravietis Jeremija sūtīja no Jeruzālemes vēl dzīvajiem tautas vecajiem un priesteriem un praviešiem un visas tautas piederīgiem, kas Nebukadnēcara no Jeruzālemes bija aizvesti gūstā uz Bābeli. Vēstule skan: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, visiem trimdiniekiem, ko Es liku aizvest trimdā no Jeruzālemes uz Bābeli: Celiet namus un dzīvojiet tajos! Dēstiet dārzus un baudiet to augļus! Ņemiet sievas un dzemdiniet dēlus un meitas! Ņemiet arī saviem dēliem sievas un dodiet savām meitām vīrus, lai viņas savukārt kļūst par māniem dēliem un meitām, ka jūs tur vairojaties un neejat mazumā! Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kurp Es jūs liku aizvest, un pielūdziet par to to Kungu, jo tās labklājība būs arī jūsu labklājība!” Jo tā saka tas Kungs, Israēla Dievs: „Lai jūs nemaldina jūsu pravieši, kās jūsu vidū dzīvo, nedz ari jūsu zīlnieki; neticiet arī saviem sapņiem, ko jūs redzat! Jo tie īr meli, ko viņi jums sludina manā vārdā, Es viņus neesmu sūtījis,” — tā saka tas Kungs. Tiešām, tā saka tas Kungs: „Kad septiņdesmit gadi Bābelē būs pilnīgi pagājuši, tad Es atkal par jums gādāšu un izpildīšu savu apsolījumu, ka Es jūs atvedīšu atpakaļ šinī vietā. Jo Es zinu, kādas Man domas par jums,” — saka tas Kungs, — „miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat. Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Es būšu atrodams,” — tā saka tas Kungs, — „un Es jūs salasīšu kopā no visām tautām un no visām tām vietām, uz kurieni Es jūs izraidīju,” — saka tas Kungs, — „un atvedīšu jūs atpakaļ tanī vietā, no kurienes Es jūs liku aizvest!”
Vēstule sākas ar vārdiem: „Tā saka tas Kungs.” Viņš runā trimdas situācijā. Nebūtu pareizi visu pārāk tieši attiecināt uz mums. Vēstule ir sūtīta uz Bābeli, un Bābele ir tālu. Tā ir rakstīta ap 590. gadu pirms Kristus, tātad ļoti sen atpakaļ. Saņēmēji ir uz Bābeli deportētie jūdi.
Tā nav vienīgā deportācija, ko jūdu tauta piedzīvojusi. Jau 722. gadā pirms Kristus asīrieši aizveda trimdā ziemeļu valsts — Israēla — virsslāni. Kas ar šo grupu ir noticis, to mēs nezinām. Liekas, ka viņi ir pilnīgi pazuduši savā jaunajā apkārtnē. Nav pats par sevi saprotams, ka kāda tautas daļa trimdu pārdzīvo. Viens no nepārdzīvošanas iemesliem, liekas, bija tas, ka tie, ko asīrieši deportēja, nebija apspiesti, bet kļuva par virsslāni savā jaunajā apkārtnē. Viņiem gāja labi. Un dzimtenē bija jauns, asīriešu iecelts, virsslānis. Israēliešiem nebija nekādu izredžu to nobīdīt pie malas. Tā ļaudis iedzīvojās un pazuda jaunajos apstākļos.
Babilonieši rīkojās citādi. Okupētajā Jūdejā neiecēla jaunu virsslāni. Uz Babiloniju deportētie arī netika sabiedrības priekšgalā. Viņu dzīves apstākļi gan nebija slikti. Viņi varēja paši diezgan brīvi organizēties.
“Te vēl jāpiemin, ka israēliešiem piederība tautai un piederība ticības kopībai pilnā mērā sedzās. Baznīca un tauta bija viena vienība. Dzimtenē dievkalpojums bija koncentrēts uz vienu pašu vietu — uz Jeruzālemes templi. Deportētie tātad bija zaudējuši savu dzimteni un līdz ar to arī iespēju līdzšinējā veidā Dievu pielūgt. Viņu zaudējums bija vēl lielāks kā mūsējais, zaudējot dzimtenes baznīcu. Starp trimdiniekiem un dzimteni izveidojas sakari. Kāds vēstnesis var nogādāt trimdiniekiem Jeremijas vēstuli.
Trimdinieki dzīvo starp rezignāciju un cerību. Sāp dzimtenes trūkums. Raksturīgi ir psalmu vārdi (137, 5 — 6): „Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai nokalst mana labā roka! Mana mēle lai pielīp pie aukslejām, ja es tevi nepieminētu, ja es neatzītu Jeruzālemi par savu augstāko prieku!”
Dzīve svešumā nospiež arī tad, ja materiālie apstākļi ir ciešami. Israēlieši to izmana sevišķi asi, jo svešā zeme ir netīrā, bezdievīgā zeme.
Šinī iekšējā nospiestībā dzimst cerība: Tā nevar būt Dieva griba. Drīz visam ir jāpārvēršas. Drīz ir jārodas iespējai atgriezties dzimtenē, lai dzīve var atkal turpināties tur, kur viņa deportācijas brīdī pārtrūka. Lai šī cerība uzliesmo, par to sevišķi gādā tautā populārie pravieši. Sabiedrībā viņiem ir vadītāju funkcija. Viņu sludinātā drīzā atgriešanās saskan ar tautas sapņiem. Tauta viņiem labprāt tic. Dzīve svešumā kļūst par nenozīmīgu pārejas fāzi. Bija pagātne, būs nākotne, bet tagadnei pietrūkst satura, tai nav īstas jēgas.
Paiet gadi, bet nekas nemainās. Lētā cerība vairs nespēj aizbīdīt prom rezignāciju. Pieaug garīgais pagurums. Cerības pilnie populāro praviešu vārdi kļūst aizvien par frāzēm, kas maz ko izsaka.
Šis stāvoklis, liekas, arī mums nav svešs. Mēs labi atceramies, kad runāja visās malās: „Nākamos Ziemsvētkus mēs svinēsim atkal mājās!” Arī šur tur baznīcā bija mēģinājumi stāties pretī bezcerībai tādā veidā, ka runāja par drīzu polītisko apstākļu maiņu. Kaut kā mēģināja šos pravietojumus arī pamatot, bieži vien gan nerēķinoties ar reālajiem apstākļiem. Reti kāds uzdrošinājās teikt, ka pārmaiņas mēs varam sagaidīt tikai no Dieva. Tik skaidra reālitāte Dievs tautā nebija. Arī mēs zinām, kā tas ir, kad pieaug rezignācija. Ko lai dara?
Bābeles trimdas sākuma posmā trimdinieki saņem Jeremijas vēstuli. Es nevaru iedomāties, ka viņi par to būtu bijuši sajūsmināti. Populāro praviešu vārdi likās patīkamāki.
4 Vēstules pirmais teikums ir: „Tā saka tas Kungs, Israēla Dievs, visiem trimdiniekiem, ko Es liku aizvest trimdā no Jeruzālemes uz Bābeli.”
Tas izklausās piedauzīgi. Deportācijā rīkojies pats Dievs… Viņš ir licis aizvest trimdā. Tas nozīmē, ka dzīve svešumā nav gadījums. Svešajā zemē trimdinieks nav kaut kā izklīdis, bet Dieva nolikts. Visa lielā jucekļa vidū stāv Dievs.
Ir divas iespējas, kā mēs, cilvēki, reaģējam uz šādu Dieva rīcību. Viena: Ja Dievs tā rīkojas, tad prom ar Viņu! Es Viņu nevaru atzīt. Otra: Ja Viņš tā rīkojas, tad Viņa rīcība ir jēdzīga, arī tad, ja es to nesaprotu.
Jeremijas uztverē, bez šaubām, arī trimdas laiks ir Dieva laiks. Tas ir jāizmanto. Jūdu tautas garīgajā dzīvē tas tiešām ienes nozīmīgu pagriezienu. — Mums ir jādomā par Jaunās Derības vārdiem (Efeziešu vēstules 5, 16) „Izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas.” Arī Jaunajās dienās ir uzdevums.
5 Jeremija raksta konkrēti: „Celiet namus un dzīvojiet tajos!” Toreizējos apstākļos kādu mājiņu varēja ātri uzcelt. Bet māju celt tomēr nozīmēja iekārtoties uz dzīvi. Tālākie vārdi to vēl pasvītro:
6 „Dēstiet dārzus un baudiet to augļus!” No laika, kad kociņu iestāda, līdz laikam, kad tas nes augļus, paiet gadi. Un tad Jeremija runā par nākamo paaudzi, par nākamo paaudzi trimdā. Cerība nav jāpamet, bet drīzie atgriešanās termiņi gan ir jāsvītro. Varētu likties, ka Jeremija te ieteic asimilēties. Mazliet pamatīgāk ieskatoties, mēs gan manām, ka tā nav. Viņš nesaka, lai trimdinieki pazūd savā jaunajā apkārtnē. Viņiem nav jāiet mazumā, bet drīzāk jāaug. — Nozīmīgākais šķiet tas, ka Jeremija tos, kas ar savu sirdi bija aizķērušies pagātnē, ieved tagadnē.
7 Viņiem nav krampjaini jāizolējas no savas apkārtnes: „Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kur Es jūs liku aizvest, un pielūdziet par to to Kungu, jo tās labklājība būs arī jūsu labklājība!”
Uzrunātie nav brīvprātīgi meklējuši patvērumu svešā zemē, viņi ir ar varu aizvesti, deportēti. Un nu — lai viņi rūpējas par šīs svešās, naidīgās zemes labklājību un lai lūdz par to Dievu! Vai tas nav par daudz prasīts?
Dieva patiesība nav teikta sapņotājiem. Tā ievēro reālo stāvokli un rāda ceļu tālāk, izejot no dotās situācijas. Jūdi nu reiz ir Bābelē. Viņu vēlmes, viņu patika vai nepatika stāvokli nemaina. Paliek īstenība, ka viņu dzīve ir savienota ar šo svešo zemi. Trimdas grupas uzdevums ir kalpot arī tai zemei, kur viņi atrodas. Viņu pašu problēmas nav šķiramas no apkārtnes problēmām — no svešās zemes problēmām. Varētu likties, ka, domājot par citiem, zūd pašu īpatnības, ka pareizi ir tikai savā starpā turēties kopā. Bet kādu minoritāti respektē tikai tad, ja viņa arī citiem noder. Īr ļoti iespējams, ka trimdas grupa, kas izolējas, ātrāk aiziet bojā kā tā, kas ir atradusi uzdevumu iepretī savai jaunajai apkārtnei. Atrast uzdevumu nenozīmē atteikties no tā, kas nāk līdz no tēvu tēviem.
Ir uzdevums lūgt par naidīgo pilsētu, par naidīgo zemi. Te Vecajā Derībā mazliet ieskanas ienaidnieka mīlestības motīvs, ko mēs atrodam Jaunajā Derībā. Ja mēs negaidām tikai ienaidnieka iznīcināšanu, bet sagaidām, lai viņš pārvēršas, tad aizlūgšana ir nozīmīga. Izšķir tas, ko mēs īsti no Dieva sagaidām. Vai Viņš ir tikai tas, kās var drusku nomierināt sirdi, vai arī Viņš ir tas, kā rokā ir pasaule ar visām viņas varām un kas var pilnīgi pārvērst cilvēku, arī to, kas Viņam netic. Ja mēs pieļaujam domu, ka Dievs var pārvērst arī komūnistus, tad aizlūgšana par viņiem ir vietā; ne lūgšana, lai Dievs nostiprina viņu bezdievību, bet gan, lai Dievs arī viņus pieņem un pārvērš. Pārvērsts komūnists taču būtu nozīmīgāks par beigtu komūnistu. Liekas, ka mūsu uzticība Dievam ir diezgan ierobežota. Bet runāt par Visvareno, kas īstenībā maz var, taču ir kaut kā neloģiski. Vai nu vārdi par Viņa visuvarenību ir tukši, vai arī mūsu paļāvība uz Viņu ir nepietiekama. Varbūt mums būtu jājautā, kādēļ komūnisti baidās no Dieva vārda, kādēļ Latvijā neļauj ievest Bībeles, kādēļ ir tik milzīgs ateistiskās propagandas aparāts, lai apkarotu ticību, kas pēc Marksa tēzes iznīks pati no sevis. Vai komūnistu izrīcība nav norādījums uz to, ka Dieva spēks ir jāņem nopietni? Ja jau Viņam ir spēks, tad mums ar Viņu ir jārunā. Savu gribu mēs Viņam neuzspiedīsim, bet Viņš pats ir rādījis, kā pārvarēt ienaidu un ienaidnieku. Tā domājot, aizlūgšana par ienaidnieku nav nekāda tautas un viņas interešu nodevība. Mēs nevaram gan lāga sagaidīt, ka to visi un visur sapratīs.
8 un 9 No tiem, kas sludina, ka drīz atkal viss būs tā kā bijis, vai arī, ka drīz nāks jauns zelta laikmets, Jeremija norobežojas. Ir nepareizi tautai piedāvāt lētu cerību un to pamatot Dieva vārdā. Tāda izrīcība ir saprotama: sludinātājs pielāgo savu sludinājumu tautas vēlmēm un tiem sapņiem, kas ir paša sirdī. Kādēļ lai Dievs uz to neteiktu savu JĀ? Bet pravieši šeit kļūst par pavedējiem. Pieķeroties mazai cerībai, cilvēks zaudē savu lielo cerību — cerību uz Dievu. Tas nav Dieva ceļš mūs taisnā līnijā vest aizvien labākai nākotnei pretī. Nav iedomājams Dieva plāns bez krusta. Viņa ceļš ved cauri pamestībai, cauri ciešanām, jā, pat cauri nāvei uz augšāmcelšanos, uz godību. Tas nenozīmē, ka dzīve būtu tikai raudu ieleja. Dievs ir klāt arī grūtībās. Arī tumšā tagadnē spīd Viņa gaisma. Un piepildīta nākotne mums, kristiešiem, nav domājama bez Dieva valstības atnākšanas. Mēs arī pastāvīgi lūdzam: „Lai nāk Tava valstība!”
10 “Tas Kungs saka: „Kad septiņdesmit gadi Bābelē būs pilnīgi pagājuši, tad Es atkal par jums gādāšu.” Israēla vēsturē tas arī notiek. Apmēram pēc 60 gadiem lielās varas mainās, babiloniešu vietā nāk persieši. 538. gadā pirms Kristus persiešu ķēniņš Kīrs izdod ediktu, kas atļauj jūdiem atgriezties dzimtenē un atjaunot nopostīto Jeruzālemes templi. Drīz pēc tam daļa trimdinieku atgriežas.
Ar skaitļiem, kas Bībelē minēti, ir jārīkojas uzmanīgi. Parasti tie nenosaka precīzu termiņu, bet rāda tikai virzienu. Septiņi ir svētais skaitlis, pilnībās skaitlis. Septiņdesmit gadi var nozīmēt, ka Dieva noliktais laiks būs piepildīts.
Mums arī ceturtā trimdas gadu desmitā tuvs ir jautājums, vai mūsu trimdai būs beigas. Būtu pārsteidzīgi atbildēt ar „nē” vai ar „jā”. Arī mūsu laiks ir Dieva rokā. Trimda ir Dieva skola. Mācības plānu nenosakām mēs, skolnieki, bet Dievs. Viņš grib mūs mācīt ar Viņu dzīvot. Ja Dievs ir pasaules vēstures kungs, tad no šīs skolas sekmēm atkarāsies arī mūsu tautas nākotne. Viņš liks atzīmi.
Atšķirībā no jūdu trimdiniekiem Bābelē mums ir jāsaka, ka mūsu baznīca nav palikusi mājās. Dievs ir arī šeit sasniedzams. Viņš var cilvēkiem dzimtenē dot brīvību arī viņu nebrīvībā, un Viņš mums var dot mājas arī svešumā. Mājas ir tur, kur ir īsts patvērums, kur uz mums gaida mīlestība. Un īsts patvērums dzīvē ir tikai ar Dievu.
11 „Jo Es zinu, kādas Man domas par jums,” — saka tas Kungs, — „miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.” Arī Jeremija pasludina pestīšanu. Nav tikai pagātne un tagadne, ir arī nākotne. Bet cerība nedrīkst būt kā skrējējs, kam jau pēc 50 metriem pietrūkst elpas.
12 un 13 Jeremijas vēstule pārbīda uzsvaru. Pirms tam uzsvars ir uz dzimteni un uz atgriešanos. Tas ir ilgu un cerību mērķis. Jeremija raksta: „Tā saka tas Kungs: Kad jūs Mani piesauksit, es jums atbildēšu, un kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit, Ēs būšu atrodams.”
Dievs pats būs atrodams. Viņam ir pirmā vieta, tad nāk viss cits, arī nacionālais jautājums, arī dzimtene. “Tas mums ir skaidri jāpasludina arī trimdas baznīcā. Ir necienīgi Dievu tikai kaut kā piekabināt nacionālajiem jautājumiem vai arī mēģināt Viņu iejūgt kaut kādas ideoloģijas ratos. Šo lomu Viņš nespēlē līdz.
Dievs saka: „Es jums atbildēšu, Es jūs uzklausīšu, jūs mani atradīsit.” Vai tā nepietiek, lai mūsu dzīvei būtu liela cerība? Atgriešanās dzimtenē pieder pie tām lietām, ko Viņš var piemest. Ja Viņš piemetīs, mēs būsim ļoti pateicīgi.
No Bābeles trimdas jūdi atgriezās, bet tā nebija viņu pēdējā trimda. 70. gadā pēc Kristus Jeruzālemi atkal izposta, templi sagrauj. Šoreiz to dara romieši. Jūdi izklīst pa visu pasauli. Sākas trimda, kas ilgst gandrīz 2000 gadus. Tikai tad atkal rodas Israēla valsts, atkal sākas atgriešanās apsolītajā zemē. Brīnums ir tas, ka jūdu tauta, neraugoties uz visiem spaidiem, pastāv; ka arī pēc_tik ilga laika ir vēl, kas atgriežas. Mēs varam teikt: „Tā ir dūšīga tauta! Nu tad būsim arī mēs dūšīgi!” Bet nav pagājuši ne 50 gadi, ka mūsu dūša jau sāk saplakt. Dūšas nepietiks! Israēla tauta ir ļoti skaidra liecība Dieva spēkam.
Mēs nevaram apgalvot, ka arī mēs, latvieši, esam Dieva izredzētā tauta. Bet mēs, latvieši, esam kristieši, un kristieši ir Dieva doto apsolījumu mantinieki.
Raugoties atpakaļ, vismaz daļa no mums redz arī mūsu vēsturē Dieva pēdas. Viņš mūs ir izdevis cauri arī ļoti tumšiem laikiem. Vai nebūtu laiks teikt Viņam par to paldies?
Un tagadne? Tas ir Dieva laiks. Visur, kur mēs esam, laiks ir jāizmanto, lai mācītos dzīvot ar Viņu. Mums ir Pestītājs, ir piedošana ikvienam, kas to meklē, ir spēks nespēkā.
Un nākotne? Lielās pasaules varas mūs neatpestīs. Salūzt var arī mūsu latviskais sīkstums. Mums paliek tā pati cerība, kas bija vienīgā derīgā jūdu trimdiniekiem — cerība uz dzīvo Dievu. Ir jāšaubās, vai mums būs daudz nopelnu, ko Viņam uzrādīt. Bet jūdu tautai arī to nebija, ticība arī nebija liela, un tomēr palika Viņa žēlastība.
