Bībeles no Pauļa Urdzes grāmatas “Dievs dara – Bībeles darbs par Vecās derības tekstiem”, kas izdota 1984. gadā LELBA apgādā.
Pirms vairāk kā divi un pus tūkstoš gadiem mums svešā zemē, mums svešā valodā, kāds cilvēks runā ar Dievu. Tur nav nekā sevišķa — viņš saka to, kas uz sirds. Kā par brīnumu šie vārdi saglabājas. Citi lūdz līdz, nu jau kopš daudz gadu simteņiem arī mūsu valodā. Ap senajiem vārdiem apvijas pašu domas un pašu izjūtas. Pievienosimies!
1 Kungs, pagriez savu ausi, paklausi mani, jo es esmu bēdīgs un nabags!
“Tu, Dievs, esi mans Kungs. Tu mani redzi, Tu mani dzirdi vienmēr. Man ir jāpārslēdzas, lai runātu ar Tevi. Manas domas bieži skrien citā virzienā.
Ko lai es Tev saku?
Dažreiz es esmu lepns. Bet tad es ieraugu savu patieso stāvokli. Mana iekšējā nabadzība nav nelaimīgs gadījums, nav izņēmums — es esmu nabags. Man tas aizvien no jauna ir jāatklāj. Tu esi vienīgā patiesā mēraukla. Tavā priekšā es ieraugu savu nabadzību. Viens pats es netieku ar to galā.
2 Pasargi manu dvēseli, jo es Tevi bīstos; palīdzi savam kalpam, kas uz Tevi paļaujas!
Pasargi manu dvēseli! Tā ir pa laikam kā vēzis bez čaulas. Citi var viņu ievainot. Vēl ļaunāk ir ar tumšajiem spēkiem manī un ārpus manis. Viņi man mācas virsū. Pasargi mani no ļaunā! Es Tevi bīstos. Vai es to varu teikt? Tu zini, kā es domāju. Ka es Tevi lūdzu, ka es lasu Bībeli, ka es piederu Tavai draudzei — uz to vien es nevaru lāga atsaukties. Ka Tu ar mani darbojies, ka Tu man dodi prieku, ka Tu mani ieved savā gaismā — to es atzīstu, un par to es Tev ļoti pateicos. Vai Tev pietiek tādas dievbijības?
Tavs kalps, jā, tas es gribu būt. Bet tad nāk citi kungi. Tie grib, lai es viņiem kalpoju. Un viņu ir daudz. Dažreiz es viņiem paklausu. Bet es gribu būt Tavs kalps. Es gribu mācīties uz Tevi paļauties un Tev klausīt. Bet man vēl daudz jāmācās.
3 Esi man žēlīgs, ak Kungs, jo es Tevi piesaucu augu dienu!
Tavu žēlastību es esmu piedzīvojis. Tā man liekas nozīmīgāka par visu. Viņa ir. Bet man viņa aizvien no jauna ir jāpieņem. Man viņa ir jāmeklē konkrētos jautājumos.
4 Iepriecini savu kalpa dvēseli, jo Tev pretī es paceļu savu sirdi!
Ap mani ir ciešanas un netaisnība. Es negribu notrulināties. Bet bez Tavas iepriecas es nespēju nest līdz citu nastas, Es negribu liekuļot. Tavā priekšā tas neder.
Man ir manas personīgās grūtības. Bez Tevis es nogrimtu trulībā vai izmisumā. Tevī ir prieks un gaisma. Tā ir patiesība.
5 Jo Tu, Kungs, esi laipnīgs un piedodi labprāt: esi bagāts žēlastībā visiem, kas Tevi piesauc.
Citi, varbūt, Tevi lūdz daudz vairāk kā es. Bet Tu esi laipnīgs — arī pret mani, ne tikai tādēļ, ka Tu man esi palīdzējis. Tava laipnība sniedzas dziļāk. Kā ir ar Tavām dusmām? Man liekas, ka arī tur vēl ir Tava mīlestība. Paldies, ka Tu piedodi, arī man. Tu mani dari brīvu.
7 Bēdu laikā es arvienu Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi.
Kur lai es eju ar savām bēdām? Pie cilvēkiem? Viņiem ir viņu pašu bēdas. Tu mani esi mācījis, ka es drīkstu “Tevi piesaukt. Tu zini manu necienību un tomēr mani uzklausi. To es zinu, kaut arī dažreiz to nemaz nesagaidu. Esmu saņēmis Tavu atbildi, zinādams, cik nepilnīga ir mana lūgšana.
8 Neviena nav Tev līdzīga starp dieviem, Kungs, un nekas nelīdzinās Taviem darbiem, ko Tu. esi darījis.
Paldies Tev, ka Tu esi. Vienmēr ir bijuši arī citi dievi. Tie ir arī tagad, laikā, kad saka, ka dievu neesot. Mums ir kādam jākalpo. Kādreiz rūpējos par mantu, kaut zinu, ka tā paiet. Kāds prasa, lai es savu tautu mīlu no visas sirds, no visas dvēseles, no visa spēka. Tā ir nabaga tauta. Viņai vajag mīlestības. Tā ir mana nabaga tauta.
Citi prasa, lai es cīnos par nabagajiem un apspiestajiem. Pasaulē ir netaisnība. Apspiestajiem vajag manas mīlestības. Bet Tu? Tu palieci nesalīdzināms. Tu esi tik tāls, un tomēr tik tuvs; Tev ir mērķis ar šo pasauli. Neraugoties uz visām netaisnībām, uz visu postu, es ticu Tavam mērķim, bet es viņu brīžam nevaru saprast. Es Tev pateicos, ka Tu dodi manā dzīvē mazas zīmes, ka Tu kļūsti tverams manā ikdienā. Es zinu, ka mums ir jātic arī tad, kad zīmju nav, bet Tavas atbildes uz manām mazajām lūgšanām dod man jaunu drosmi. Tad ir vieglāk paļauties uz Taviem lielajiem darbiem.
9-10 Visas tautas, Kungs, ko Tu esi radījis, nāks un zemosies Tavā priekšā un godās Tavu. vārdu, jo Tu esi liels un dari brīnumus, Tu. vienīgais esi Dievs!
Kaut visi Tevi atzītu par savu Dievu! Es zinu, ka cilvēki bez Tevis ir nelaimīgi. Bet viņi Tevi nepazīst un noliedz.
Es pārāk maz no Tevis sagaidu. Ka vecais mantrausis, ka jaunā ateiste, ka dzērājs, kam nav vairs nekāda pamata zem kājām, — ka tie visi godās Tavu vārdu, tam man ir grūti ticēt.
Es domāju par konkrētiem cilvēkiem. Bieži vien es ticu uz to, kas pašreiz ir — uz redzamo, uz bezcerīgo vairāk kā uz Tevi. Mana neticība stāv man ceļā. Es gribu redzēt pasauli skaidri, ne sapņojot, un es gribu pavisam naīvi, pavisam bērnišķi ticēt Tev. Palīdzi man!
11 Māci man, Kungs, Tavu ceļu, lai es staigāju Tavā patiesībā; noskaņo manu sirdi visnotaļ tā, lai es Tavu vārdu bītos!”
Patiesība nav mans īpašums. Māci man, Kungs, staigāt Tavā patiesībā! Dažreiz es gribu, lai Tu svētī manus ceļus. Bet tas nemaz nebūtu labi. Tev ir ceļš — arī ar mani. Tu pats esi ceļš. Ar Tevi es varu iet tālāk un tālāk, pat cauri nāvei. Tu esi vienmēr man priekšā. Es nezinu, kāda būs nākotne, bet Tu tur būsi. Dažreiz es Tavu ceļu saskatu skaidri. Bet tad es palieku stāvot vai eju citā virzienā, kā Tu eji. Es zinu, ka tas nav labi, bet tas notiek. Es Tev pateicos par Tavu pacietību.
Kā būs tālāk? Vai es paklausīšu Taviem norādījumiem? Ja nu Tavs ceļš ies citā virzienā kā man patīk? Es neesmu drošs par sevi. Vai pietiks Tava norādījuma? Vai es varu panest tik lielu brīvību? Es Tevi lūdzu, turi mani, ka es nepalieku viens, vai arī, ka es nepalieku cilvēku barā, kas ir bez Tevis! Cilvēki nāks ar savām gudrībām, ar savu polītiku, ar savu varu… Noskaņo manu sirdi tā, lai es Tavu vārdu bīstos! Palīdzi nebaidīties ne no kā, bet tikai Tevi bīties! Es vēl pakļaujos pārāk daudziem vējiem. Lūdzu stiprini mani!
12 un 13 Es Tevi slavēšu, Kungs mans Dievs, no visas sirds un godāšu Tavu vārdu mūžīgi, Jo liela ir Tava žēlastība pret mani, un Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves valsts dzelmes.
Ir labi ar Tevi runāt un Tev pateikties. Tavā tuvumā pat nāve vairs nebaida. Liela ir Tava žēlastība pret mani. Tu man esi piedevis Jēzus Kristus dēļ. Bez Tavas piedošanas dzīve jau šeit būtu elle. Vai arī man būtu jākļūst trulam.
“Tu mani arī ārēji esi izglābis no nāves. Es zinu tos brīžus, kur mana dzīve varēja izbeigties. Tu man esi devis laiku: dienas, mēnešus, gadus. Es Tev pateicos!
Es gribu saņemt dienas kā pašas par sevi saprotamas. Kad es viņas saņemu no Tavas rokas, tās kļūst par kaut ko sevišķu. Tavs atspīdums ir katrā stundā.
14 Ak Dievs, lepnie pārgalvji ceļas pret mani, un varmāku pulks tīko pēc manas dzīvības, neturēdami Tevi savu acu priekšā.
Lepni pārgalvji ir. Gadās pat, ka viņi saucas kristīgi. Viņiem ir vara. Pēc manas dzīvības viņi laikam netīko, bet manu darbu viņi traucē. Dažreiz viņi mani pat padara slimu.
Jēzus, Tavs Dēls, bija paklausīgs līdz galam. Viņu piesita krustā. Piedod, lūdzu, man manu locīšanos, manus nepareizos kompromisus. Īr viegli pielaikoties un pazaudēt Tevi no acīm. Noskaņo manu sirdi visnotaļ tā, lai es Tavu vārdu bīstos.
15 Bet Tu, Visuvarenais, esi žēlsirdīgs un žēlīgs Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā un uzticībā.
Raugoties uz dzīvi, mani sagrābj skumjas, dusmas un bailes. Ļauj man visu vairāk skatīt Tavām acīm.
16 Es gribu raudzīties uz Tevi. Tu esi žēlsirdīgs, lēnprātīgs, bagāts žēlastībā. Tas viss mani uztur. Tava žēlastība ir dzīves pamats. Lai tā ir pamats arī manā nāvē.
Es apbrīnoju Tavu pacietību. Bez Tavas uzticības mana dzīve un mana ticība būtu kā gruvešu kaudze. Tava uzticība man parāda manu neuzticību.
16 Piegriezies man atkal un apžēlojies par mani, dod savu spēku savam kalpam un palīdzi savas kalpones dēlam!
“Tu esi man piegriezies. Paldies Tev! Esi man žēlīgs. Es gribu būt Tavs kalps — tikai Tavs kalps. Lai Tavs spēks darbojas, ja Tu gribi, arī caur mani! Es esmu vājš, bet Tavs spēks ir īstenība. Tava žēlastība sniedzas no paaudzes uz paaudzi. Paldies Tev par manu vecāku ticību! Kopīgi — mirušie un dzīvie — mēs esam Tavas svētības straumē.
17 Dari kādu zīmi manis labā, lai to redz mani nīdēji un tiek apkaunoti, jo Tu, Kungs, palīdzi man un iepriecini mani!
Tie būtu meli, ja es teiktu, ka gribu Tev kalpot ar ciešanām un grūtībām. Labklājība man patiktu labāk. Bet no seklas labklājības pasargi mani, lūdzu! Ir laiki, kad es gribu mierīgu dzīvi. Es zinu, ka Tu gribi dot vairāk.
Dzīve ar Tevi ir laba katros apstākļos. Man ļoti vajag “Tavas palīdzības, Tava iepriecinājuma, Tavas vadības. Bez tās es nepalikšu Tavā patiesībā. Būtu labi, ja Tavu darbu, Tavas zīmes manā dzīvē redzētu citi, varbūt arī tie, kas Tevi un mani nīst. Kaut viņi ieraudzītu, cik Tu esi labs!
Bet Tu zini visas lietas. Lai notiek Tavs prāts. Āmen.
