Zaudet - iegūt

Marka ev. 8, 27 - 38.
27. Un Jēzus un Viņa mācekļi izgāja uz Filipa Cēzarejas ciemiem un vaicāja Saviem mācekļiem ceļā, tiem sacīdams: "Ko ļaudis saka Mani esam?"
28. Bet tie Viņam atbildēja, sacīdami: Tu esot Jānis Kristītājs; un citi: tu esot Ēlija; vēl citi: viens no praviešiem.
29. Un Viņš tiem sacīja: "Bet jūs, ko jūs sakāt Mani esam?" Bet Pēteris, atbildēdams uz to, sacīja: "Tu esi Kristus."
30. Un Viņš tiem stipri piekodināja, lai nevienam par Viņu neko nesaka.
31. Un Viņš sāka tos mācīt, ka Cilvēka Dēlam daudz būs ciest un vecaju un augsto priesteru, un rakstu mācītāju atmestam tapt, un tapt nokautam un pēc trim dienām augšāmcelties.
32. Un Viņš runāja šo vārdu pilnīgi atklāti. Un Pēteris, Viņu savrup vedis, iesāka Viņu apsaukt.
33. Bet Viņš, atgriezdamies un Savus mācekļus uzlūkodams, apsauca Pēteri, sacīdams: "Atkāpies no Manis, sātan! Jo tu nedomā pēc Dieva, bet pēc cilvēku prāta."
34. Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: "Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.
35. Jo, kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģēlija dēļ, tas to izglābs.
36. Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?
37. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?
38. Jo, kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas šai laulību pārkāpējā un grēcīgā ciltī, tā paša dēļ arī Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks ar svētiem eņģeļiem Sava Tēva godībā."

Mūsu tekstu mēs varam sadalīt trijos posmos:

  1. No 27. - 30. pantam - Pētera apliecinājums.
  2. No 31. - 33. pantam - Jēzus pirmo reizi pasludina savas ciešanas.
  3. No  34. panta līdz nodaļas beigām - Jēzus sekotāju ciešanas.

Šiem trim posmiem ir sakarība savā starpā: kā uz pašu Kungu, tā uz Viņa sekotājiem reizē attiecas dievišķā godība un ciešanas.

Ļausim, lai teksts uz mums runā:

27. pants: Jēzus ar saviem mācekļiem ir ceļā uz Jeruzālemi, ceļā no provinces uz galvaspilsētu - uz centru. Viņi iet pretī arī centrāliem, izšķīrējiem notikumiem. Filipa Cezareja ir ķēniņa rezidences pilsēta. To viņi neskar, bet iet cauri tuvējiem miestiem. Jēzus tur nesludina, bet ceļā sarunājas ar saviem mācekļiem. Parasti jautāja mācekļi, un meistars atbildēja. Šeit meistars jautā: "Ko ļaudis saka Mani esam?” Viņš nejautā, kādu iespaidu Viņš ar saviem darbiem un ar savām runām ir atstājis, bet grib zināt, par ko cilvēki Viņu tur, kā Viņu apzīmē.

28. pants: No atbildes izriet, ka cilvēki Jēzū raugās ar lielu cienību. Viņš nav nekāds parastais. Vieni sāka, Viņš ir Jānis Kristītājs, autoritāte, Dieva pilnvarotais ceļa sagatavotājs. Citi sāka: "Elija”, kas pēc Vecās Derības tradicijas ir uzbraucis debesīs - sevišķs Dieva vīrs. Citi runā par vienu no praviešiem. Visiem ir skaidrs, ka Jēzus personā nedarbojas tikai cilvēks. Visi raugās  atpakaļ, meklē pagātnē kādu lielu personību, ar ko varētu Jēzu salīdzināt. Jēzus ir liels, bet viņš ir salīdzināms ar citiem. Ko ļaudis saka par Jēzu? Šis jautājums ir nozīmīgs arī tagad. Viens filozofs domā tā; kāds reliģiju vēsturnieks domā tā; jūdi domā tā... Viens uzskats ir blakus otram. Visiem kopējs: Viņš ir liels, bet salīdzināms.

29. pants: Bet jūs,ko jūs sakāt Mani esam?” Jēzus sekotāju liecība nav bāžama vienā maisā ar ļaužu domām par Jēzu. "Bet jūs...” Ar to ir izteikts pretstats. Pēteris atbild: "Tu esi Kristus”, kas nozīmē svaidītais”. Ieceļot amatā, ar eļļu svaidīja ķēniņus, praviešus un priesteri. Ar to saistījās dievišķīgās pilnvaras iegūšana, Pēteris izsaka: Tu esi valdnieks, Dieva atklājējs un vidutājs starp cilvēku un Dievu.” Kristus nav viens valdnieks vai viens pravietis citu starpā. Viņš ir vienīgais, nesalīdzināmais - TAS KUNGS.

Pēteris nav pirmais Kristus apliecinātājs. Pirms viņa to jau ir darījuši demoni (Marka ev. 5,7). Demona mocītais kliedz: "Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Visaugstākā, Dēls?” Ja vērojam, cik cītīgi ateisti pūlas tikt vaļā no Kristus vārda, tad šķiet, ka arī tagad demoniskie apliecinātāji aizsteidzas kristīgajam apliecinājumam priekšā.

Kristus ir absolūti nesalīdzināmais. Mēs pie Pētera apliecības esam pieraduši un varbūt ierindojam virknē: "Ko ļaudis saka?”Var gadīties, ka mēs sakām: "Tas profesors raksta tā; tas teologs domā tā.” Mums ir bultmanjāņi, bartiāņi (jūsu krasta lielos teologus es nepazīstu, bet droši ir luterāņi, kalvinisti, katoļi). Ir kāds, kura apliecībai mēs pievienojamies, bet tas vienmēr vēl ir kāds cits. Mēs varam kristiešus sašķirot pēc viņu apliecinājuma, varam tos salikt kā pa atvilktnēm: tas pieder tur; tās ir te ierindojams. "Bet jūs?” Vai mēs gribam šo jautājumu attiecināt uz sevi? Vērojot sevi, es dažreiz ieraugu, ka mēģinu korrekti, kārtīgi sprediķot, bet sprediķis iznāk sterils, bez dzīvības. Jautājumam "Bet jūs?” es esmu tad pagājis garām. Protams, arī apliecinājumam var būt savas ēnas. Tur var ieskanēties patoss, paštaisnība: "Redzi es varu apliecināt! Tu ne.” Arī apliecinājums var kļūt par plati, ko uzliek pēc vajadzības. Arī Kristu apliecinot, mēs varam ļoti daudz runāt par sevi un sevi cildināt. Mēs varam lielīties gan arī ar to, ka mēs neesam apliecinātāji. "Bet jūs?” Tas paliek! Es par Viņu varu teikt tikai to, ko Viņš man ir atklājis. Man ir jāmeklē godīgi, cilvēciski vārdi. Šis lielais amata apzīmējums - Kristus - man ir jāpasaka personiski. Objektīvā ticības apliecība jāizsaka subjektīvi. Viss, ko es par Viņu teikšu, būs kā stostīšanās. Viņš ir ienācis manā dzīvē. Tas ir kaut kas cits nekā par Viņu mācīties jeb studēt. Viņš nav tikai domāšanas plāksnē. Ir pieredze ar Viņu. Viņš ir nesalīdzināmais. Bet par manu ticību man ir jārunā uzmanīgi. Es negribu noliegt savu Kungu, es negribu Viņu arī novazāt. Viņš piedod manus grēkus, Viņš dara brīvu. Bez Viņa būtu vai nu trulums vai izmisums. Man ir bijis jānogrozās pašam ap savu ES, Viņš dzīvei ir piedevis virzienu un plašumu. Kad nospiež dzīves smagums, kad jāsaduras ar cilvēku naidu, kad ir jāpiedzīvo patvara, tād pie Viņa ir patvērums. Viņš ir uzvarējis nāvi - arī manu nāvi. Viņš ir milzīgā īstenība manā dzīvē, bet Viņš nekad nav manā rīcībā. Es nevaru Viņu izlietot. Pašreiz Viņš izlieto mani. Viņš ir pasaules cerība. Vai tas ir viss, ko es par Kristu varu teikt? Nē! Visu nekad nevar izteikt. Arvienu vēl stāv priekšā jauna pieredze.

30. pants: Jēzus piekodina, lai mācekļi nevienam par Viņu neko nesaka. Kādēļ? Varbūt Viņš negrib kļūt par sensāciju, par ko daudz runā, bet ko paši maz piedzīvo. Varbūt Viņš grib, lai Tēvs Viņu atklāj arī citiem. Īsti gatavas atbildes man nav.

31. pants: Tūliņ pēc Pētera apliecinājuma Jēzus runā par savām ciešanām. Liekas, ka tas nav gadījums. Mācekļiem ir jāmācās saprast, kas ir Kristus. Tie ir jāpasargā no pārmetumiem. Šķietami loģiski būtu, ja Kristus ietu savai godībai pretī. Jo lielāks Dieva tuvums, jo lielāka drošība un vara. Tad Viņš būtu lielais, taisnais tiesnesis, varenāks par visiem. ”Bet Cilvēka Dēlam būs daudz ciest un augsto priesteru un rakstu mācītāju atmestam tapt.” Tas, ko Jēzus saka, izklausās nejēdzīgi, piedauzīgi. Viņu atmetīs valdība, atmetīs tautas izlase. Vai tas būs kādā komūnistu vadītā tautā? Nē! Tas notiks Dieva tautā. Viņu atmetīs augstie priesteri,baznīcas vadība, mācītāji. Tiem taču būtu jāspēj izšķirt, ko pieņemt un ko atmest. Viņu spriedums būtu uzskatāms par nozīmīgu, varbūt pat - par galēju. Kad Viņš būs atmests, izlase paliks izlase un mācītāji paliks mācītāji. Viņu stāvoklis ir drošs. Šķobīgs ir Jēzus stāvoklis. Vai tas neliekas absurdi?

Kam mēs sekojam? - Jēzum? vai rakstu mācītājiem? Vai mūsu stāvoklis,mūsu eksistence ir atkarīga vienīgi no Kristus? Vai tikai Viņš ir mūsu drošība? Vai tas nav pārāk šķobīgi? Liekas gandrīz pats par sevi saprotams, ka mums ir arī citādi jānodrošina mūsu pašu dzīve un mūsu baznīcas dzīve. Nodrošinājumi ir. Ja Viņš kristu, mēs varētu turpināt. Draudžu organizācija varētu pastāvēt; mācītāju algas varētu tikt maksātas; varētu tikt noturēti arī dievkalpojumi; varētu jau sludināt, piemēram, ideoloģiju - šādu vai tādu. Baznīcas nebūtu tukšākas, draudzes jūsmotu. Tikai Viņš, Kristus, tiktu atmests. Jūdu cilvēkam Viņš nebija īsti pieņemams; modernajam cilvēkam Viņš nav īsti pieņemams. Viņu ne tikai varētu atmest - Viņu atmet aizvien no jauna. Viņam jācieš, viņam jātop nokautam. Pēterim ir cits priekšstats par Kristu. Atkal ir divas īstenības, divas plāksnes: Viena - visiem saprotama un aptverama, un tai blakus otra - tikai ticībai pieejamā, Dieva valstība šinī pasaulē. Abas ir īstenas. Jēzus runā par savām ciešanām un runā par savu augšāmcelšanos. Vārdi par augšāmcelšanos paliek nedzirdēti, tā īstenība, liekas, ir pārāk sveša. Ciešanas ir īstenas. Bet tās Pētera uztverē nesaderas ar Kristu kā Dieva godības nesēju. Pēteris meklē Dieva darbu pirmajā plāksnē: Dieva uzvarai ir jānāk taisnā līnijā.

32. pantā: Pēteris apsauc Jēzu: "Tas, ko Tu, Jēzu, saki, nozīmē bankrotu. Tu nedrīksti bankrotēt, tad viss sabruks!” Pēteris nerunā kā neitrāls skatītājs, viņš ir sekotājs, viņš sasaistījies ar Jēzu. Jēzus bankrots attieksies arī uz viņu. Dieva Dēla bankrotstaču nevar būt Dieva plāns! Pēterim liekas, ka Jēzus runā greizi. Krusts, cilvēciski skatoties, ir neiespējamība. Tas, par ko Dievs saka "Tas ir mans mīļais Dēls” pazemots līdz pēdējai iespējai, tiek nomocīts - tas nevar būt.

33. pantā: Jēzus apsauc Pēteri: ”Atkāpies no manis, sātan!” Domāt un plānot visu tā, ka panākumi ir pēdējais mērķis, tas ir sātana piedāvājums, tā ir viņa līnija. Arī kārdināšanas stāstā viņš Jēzum piesola varu un panākumus. Šeit kārdinājums ir izvairīties no Dieva plāna, ja tas izskatās pēc bankrota. Ir Dieva prāts - Viņa plāns. Tas neizbeidzas tur, kur izbeidzas panākumi. Tanī iederas arī ciešanas. Pilnībā to pazīst tikai Dievs. Mums kaut kas no Viņa lielās jēgas atklājas, nevis pašiem gudrojot, bet paklausot, iekļaujoties Dieva plānā. Lielā cīņa nav ne ar apstākļiem, ne ar kādu militāru vai polītisku varu, bet ar pašu sātanu.Kristus ir nācis šo varu iznīcināt. Dieva plāns neattiecas tikai uz Jēzu vien.

34. pantā: Jēzus uzrunā mācekļus un ļaudis. Tur ir sekotāji, pa pusei sekotāji un tādi, kas gadījuma pēc ir klāt. Tas, ko Jēzus saka, attiecas arī uz mums. Mēs nevaram no tā izvairīties. Vai jūs gribat man nākt pakaļ? Vai mēs gribam? Tik vienkārši tas nemaz nav. Iesvētīšanā mēs esam solījušies Viņam sekot. Ir jājautā, vai mums var ticēt. Ikdienišķās lietās - jā. Bet kad mēs svinīgi solāmies, kā tad? Ar iesvētībām nesaistās tikai svinīgums, bet bieži vien arī liekulība,meli. Iedomāsimies, ka mūsu reiz teiktais "Jā! Mēs gribam Tev nākt pakaļ!” ir spēkā. Tad mums ir jāņem arī teikuma otrā puse pretī: "Tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ!” Krusts - kas tas ir? Dzīves grūtības? Šis jēdziens ir ļoti nomuļināts. Pirmatnējā nozīmē krustu nesa tas, kas bija notiesāts uz kauna pilnu nāvi. Ņemt savu krustu? - Tad ceļš ar Kristu neved vis augšup,bet lejup. Tā ir piedauzība. Mēs esam trenēti to nedzirdēt, klausīties garām, tā, kā skatās garām. Kā tad ir ar cieņu baznīcas un draudzes dzīvē? Ja, piemēram, mūs mācītājus, nicina, vai tā nav lielākā netaisnība? Vai tas nav skandals? Bet pamata skandals ir Kristus krusts. Krusts ir kristieša dzīves sastāvdaļa. Kristieša dzīve nav tikai domās vai zināšanā. Mēs mācāmies Kristu atzīt, Viņam sekojot. Sekot nenozīmē imitēt, atdarināt, kļūt Viņam līdzīgiem. To mēs nespējam. Ar to no mums būtu prasīts pārcilvēciskais. Mēs ar visu savu aktīvitāti atdurtos liekulībā. Viņš ir aktīvais un mēs ļaujam, lai viņš mūs ved. Ja Viņš ved, protams, dzīvē rodas kustība. Viņš ir patiesība. Patiesība traucē. Tā traucē mūs mūsu pašapmierinātībā, traucē sabiedrību. Sabiedrība ir arī baznīcā, un tur Kristus patiesība sevišķi spiežas iekšā.

Mums ir tendence uz kompromisiem: "Kristus „bet...” Dažreiz tas, kas seko aiz šī "bet”, ir tik spēcīgs,ka tas aizrauj prom no Kristus. Viņam sekojot, Viņš ir vienīgā autoritāte, Viņš ir tas,kas nosaka virzienu. Viņa patiesībā mēs ieraugām paši sevi, un tur nav ko jūsmot. Sevi aizliegt, tas nav nekāds varoņdarbs. Kristus tuvumā tas ir vienīgais jēdzīgais. Kad Pēteris aizliedza Kristu, viņš teica: "Es viņu nepazīstu. Man ar viņu nav nekādas darīšanas!” Liekas, ka, aizliedzot pašam sevi, būtu jārīkojas apmēram tāpat. Tikai aizliedzot pašam sevi, mēs neaizliedzam svēto, bezvainīgo, bet gan tādu, kam ir vainas, kas ir šķobīgs. Es gribētu mācīties teikt: "Man ar tevi, Pauli Urdze, nav nekāda darīšana! Pie tevis man nav ko meklēt, tu mani neizglābsi, tu mani nedarīsi laimīgu. Es gribu raudzīties uz Kristu.”

35. pantā: Liekas, ka Jēzus visu apgriež otrādi. "Kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs; un kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģelija dēļ, tas to izglābs.” Ja gribi dzīvot, ir taču jāglābjas... Bet raudzīsimies vispirms uz pašu Kristu! Viņš neglābjas. Sekas vispirms ir tās, ka Viņu atmet,nievā, izsmej, moka un šausmīgā veidā nonāvē. Vai tomēr nebūtu bijis prātīgāk lūgt Tēvu, lai sūta palīgā divpadsmit leģionu eņģeļu? Mēs tādā situācijā, un ja mums būtu ticība, ka Tēvs savus eņģeļus tiešām sūtīs, laikam Viņam būtu lūguši. Jēzus Savu dzīvību neglābj, bet Viņš to iegūst. Tas, kas notiek Lieldienās,ir daudz varenāks pār to, kas būtu noticis, ja Jēzus būtu nokāpis no krusta. Ir pilnīga uzvara, ir jauna,nesalīdzināma dzīvība. Ne cilvēkiem, ne nāvei,ne velnam par to vairs nav nekādas varas. Šī likumība: "Kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs, un kas savu dzīvību zaudē Manis un evaņģelija dēļ, tas to izglābs” attiecas arī uz mums. Mocekļa nāve Kristus dēļ mums nedraud. Tas jautājums pat dzimtenē nav vairs simtprocentīgi akūts, kaut arī iespēja zaudēt dzīvību Kristus dēļ tur ir nesalīdzināmi lielāka nekā šeit. Atdot dzīvību man nav lielas iespējas. Varbūt, tāda vēl kādreiz būs, ja ne mums, tad mūsu bērniem. Pašreiz aktuāli ir sīkie zaudējumi. Kristus dēļ zaudēt ietekmi, zaudēt godu, zaudēt kaut ko no ērtībām... Varbūt, ka mums šķiet, ka ar tādiem sīkumiem nav ko iesākt. Tādu nieku dēļ mēs neiegūsim ne mocekļu,ne varonības vainagu. "Esi uzticīgs līdz nāvei, tad Es tev došu dzīvības vainagu.” Līdz nāvei - tas ir garš ceļš cauri ikdienai, cauri sīkumiem. Kas ir uzticīgs mazajās lietās, tas būs uzticīgs arī lielajās. Izšķiršanās par vai pret Kristu sākas sīkumos. Garīgā dzīve parasti nesastāv no milzīgiem lēcieniem,bet no sekošanas soli pa solim. Arī mācekļi neuzlēca ar vienu lēcienu debesīs, bet vienkārši gāja savam Kungam līdz, brīžiem Viņu nesaprazdami, saceldamies pret Dieva plānu - bet tomēr gāja, soli pa solim. Arī mūsu draudžu dzīvē ir nozīmīgi, ka mēs sekojam Kristum un paliekam Viņam uzticīgi. Mums nav jāglābj baznīca - to nokārtos Dievs pāts. Mūsu uzdevums ir sekot.

"Kas savu dzīvību grib glābt, tas to zaudēs.” Kā tā? Viņš taču dzīvo tālāk. Glābties liekas gudri, bet ir dzīve, kas būtībā nedzīva. Skolā klases darba rezultāti izšķiras tad, kad stunda beidzas un skolotājs savāc burtnīcas. Arī domājot par savu dzīvi, par mūsu baznīcu, par mūsu tautu, mums būtu jāmācās visu vērtēt, raugoties no beigām. Man šķiet,ka nav ne slikti, ne muļķīgi padomāt par nāvi un padomāt arī par pastardienu. Tā mēs tiekam tuvāk patiesībai. Iegūts vai zaudēts - to taču izšķirs tikai Dievs. Parasti mēs domājam šīs dzīves robežās, kuras robeža ir nāve. Šeit baidāmies zaudēt, bet gribam iegūt. Pēdējā iespēja iegūt ir: iegūt visu pasauli. "Ko tas cilvēkam palīdz, ja viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?”

36. pants: Vārda "dvēsele" vietā varētu teikt dzīvība”. Zaudēt savu dzīvību galējā nozīmē, Dieva priekšā. Ir labi, ka mūsu laikā cilvēki sāk atkal domāt un arī runāt par nāvi. Kādu laiku viņu gribēja nobīdīt kaktā slimnīcas istabā. Tur viņa neiederas. Atceroties nāvi, dzīve kļūst daudz pilnīgāka. Un domājot par pastardienu - daudz jēdzīgāka. Šāds skatījums sevišķi nozīmīgs baznīcā. Ja mēs tur neraugāmies no beigām, nemēģinām jautāt: "Kā Tu, Dievs, redzi savu baznīcu?”, tad baznīca kļūst par varu citu varu starpā un draudze par organizāciju citu organizāciju starpā. Un viņas vairs neveic savu dievišķo uzdevumu.

Būt kristietim savā ziņā nozīmē neprātu, trakumu. Slavenais prātīgums garīgajai dzīvei var būt ļoti bīstams. Tas noved pie nostājas: "Es Kristu negribu noliegt, Viņš jau ir vajadzīgs, bet tādēļ vien vēl nav jāskrien Viņam pakaļ.” Teorētisks, vispārīgs Kristus nedod neko.

Smagākais jautājums, šķiet, ir tas, ko iesākt, jā būtiskais mūsos, ja dzīve - dzīve Dieva priekšā - ir pazaudēta, kā ir jāsaka: "Nu tiešām ir cauri!”, kad nav vairs ne jēgas, ne cerības. Kā tad tikt tālāk? Ko cilvēks var dot par savas dvēseles, par savas dzīves atpirkšanu?

37. pants: Mums pašiem nav nekā, ar ko pazaudēto atpirkt. Vienīgā cerība: Pestītājs. Ja nu mums ir licies,ka varam tīri labi iztikt bez sekošanas Viņam, bez Viņa tuvuma, tad galā paliek absolūta bezcerība - pazušana. Ar Viņu - Lieldienas. Visa dzīve tad ir Kristus gaismā, arī tumšās stundas, arī krusts, un pilnīgā gaisma vēl uz mums gaida - Mūžībā.

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang