Tie gāja viņam līdz

---

Lūkas ev. 5, 1 – 11.

1. Kādu reiz ļaudis pie viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet viņš stāvēja pie Genecaretes ezera.

2. Tad viņš ieraudzīja divas laivas ezera salā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un izgāja savus tīklus.

3. Bet viņš kāpa vienā laivā,kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas.

4. Un beidzis runāt, viņš sacīja uz Sīmani: dodies uz augšu un izmet savus tīklus.

5. Un Sīmanis atbildēja un viņam sacīja: Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un nenieka neesam dabūjuši; bet uz tavu vārdu es gribu tīklu izmest.

6. Un to darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa.

7. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima.

8. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: Kungs,aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.

9. Jo tam izbailes bij uzgājušas un visiem, kas pie viņa bij, par lomu, ko tie bij vilkuši;

10. Tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.

11.  Un savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja viņam līdz.

Evaņģelists stāsta, kā Jēzus iegūst savus pirmos mācekļus. Tas nav vienīgais stāsts evaņģelijos par šo tematu. Par to ir rakstīts arī Mateja ev. 4, 18-22, un Marka ev. 1, 16-20. Visos stāstos kopējs, ka aicināti ir Sīmanis, Jēkabs un Jānis. Mateja un Marka evaņģelijs min vārdā arī Sīmaņa brāli Andreju. Visi stāsta, ka aicinājums notiek ezera malā. Lūkas apraksts ir visplašākais. Jāņa evaņģelija aicinājuma stāsts krasi atšķiras no iepriekš minētajiem. Tur pie Jēzus nāk vispirms divi mācekļi. Starp tiem ir Andrejs. Iepriekš viņi jau bija piederējuši pie Jāņa Kristītāja mācekļu saimes. Mēs varētu jautāt: “Kurš stāsts ir pareizs? Kā īsti notika pirmo mācekļu aicināšana?” Man ir jāatzīstas,ka es to tik smalki nevaru pateikt. Jēzum nestaigāja līdz protokolists, kas visu,ko Viņš darīja un teica, būtu uz vietas pierakstījis. Tā mums ir jādzīvo ar dažādiem evaņģēliju ziņojumiem. Teoloģija var mēģināt atbildēt uz jautājumu, kura versija ir vecākā. Ēvanģelisti dažādību ir atstājuši. Viņus tā netraucēja. Mani arī viņa netraucē. Man liekās pat labi, ka viss nav tik smalki un tik vienādi aprakstīts. Visi evaņģeliji stāsta, ka Jēzus aicināja un cilvēki sekoja. Evanģeliju autori un pirmā draudze paši bija piedzīvojuši Jēzus aicinājumu. Tas nebija visiem vienāds, nebija uniformēts, nenotika pēc noteikta priekšraksta. Tā mums paliek plašums. Dievs ir ļoti, ļoti liels, un Viņš ar mums cilvēkiem, darbojas tik dažādi…

Lūkas evaņģelija stāstam par pirmo mācekļu aicināšanu ir līdzība ar kādu citu stāstu Jāņa ev. 21. nodaļā. Tur mācekļi sastop un pazīst Jēzu pēc Viņa augšāmcelšanās.  Īstenībā visi evaņģelisti jau no paša sākuma raksta nevis par kādu pagātnes tēlu, bet par savu dzīvo Kungu. Jēzus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Tā lasot un klausoties, ko ar Jēzu piedzīvo Pēteris, varbūt mums būs jādomā par mūsu pašu pieredzi. Evaņģelijs var kļūt ļoti aktuāls, jo Jēzus aicina arī tagad.

Bet nu – ķersimies pie Lūkas nostāstā: darbība notiek Ģenecaretes ezera malā. Jēzus runā Dieva vārdus. Ap Viņu ir ļaužu pulks. Tie klausās. Lai piekļūtu viņam tuvāk, tie spiežas cits citam virsū, spiežas Viņam virsū. Turpat blakus ir zvejnieki. Starp tiem ir arī Sīmanis, ko vēlāk sauks par Pēteri. Viņi mazgā savus tīklus. Paliek tāds iespaids, ka Jēzus runa viņus sevišķi neskar. Citi skrien kopā no malu malām, klausās, spiežas. Nu, lai taču! Zvejniekiem ir savs darbs: tīkli ir jādabū kārtībā. Tas, varbūt, nav nemaz tik nesaprotami. Arī tagad cilvēki sabrauc kopā no malu malām, lai garīgi kaut ko iegūtu, lai klausītos Dieva vārdu. Citi paliek savā ikdienā; ir jāstrādā, ir jāpelna maize. Viena grupa varētu sākt otru bārt: “Kāpēc jūs nebraucat? Kāpēc jūs nenākat klausīties? Visiem vajadzētu piedalīties Draudžu dienās!” Otra grupa varētu atbildēt: “Ko jūs skrienat kā traki! No runāšanas vien nevar dzīvot, ir jāstrādā.”

Evanģelija stāstā neviens nebaras. Tādēļ atstāsim arī mēs bāršanos pie malas!

Sīmanim jau ir pieredze ar Jēzu. Iepriekšējā nodaļā ir stāstīts, ka Jēzus ieiet viņa namā un dziedina viņa sievasmāti.

Un tomēr – tagad Jēzus sprediķo, bet Sīmanis dara savu.

Tad Jēzus viņu uzrunā, ne jau lai dzītu uz dievkalpojumu, arī ne lai noskaidrotu kādu dziļu garīgu jautājumu. Ir pavisam praktisks iemesls: Jēzum vajaga Pētera laivas. Tā viņš var drusku pabraukt nost no malas un labāk runāt uz ļaudīm. Jēzus lūdz Pēterim mazu pakalpojumu. Tas ir ļoti ikdienišķs, ar to nesaistās nekāds pārdzīvojums.

Varbūt, ka ļoti nozīmīgas garīgas lietas vēl arvien iesākas ikdienā. Nav jābūt ezera krastmalai. Jēzus ir teicis: ”Ko jūs esat darījuši vienam no šiem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.” Mazākie brāļi ir ikdienā. Varbūt,ka tiem mazliet pakalpojot, mēs pakalpojam Jēzum, varbūt, ka tā sākas mūsu kontakts ar Viņu.

Jēzus atkal uzrunā Sīmani: *Dodies uz augšu un izmet savus tīklus!” Šis norādījums attiecas uz Sīmaņa ikdienišķo darbu – uz viņa profesiju. Sīmanis un viņa biedri visu nakti ir zvejojuši, un viņi nekā nav noķēruši. Veltīgi darīts darbs ir divkārši smags. Zvejā ir beigusies – nav nekā… Bezjēdzīgi! ”Nostrādājies, un nekas nav iegūts!” Šī sajūta varbūt arī mums nav sveša. Tā var būt pat tad, kad ir tīri laba izpeļņa un kad kontā krājas dolāri. Kas ir sasniegts, kas tiešām ir paveikts, kam ir paliekoša vērtība? Beigās liekas – nebija vērts! Šī sajūta var būt arī garīgajā darbā. Strādāts ir daudz, bet vai draudze ir kļuvusi labāka? Vai cilvēki ir nākuši tuvāk pie Dieva? Vai nav viss palicis pa vecam? Negribas vairs…

Jēzus saka Sīmanim,lai viņš sāk no jauna. Vadoties no zvejnieka prakses, tas liekas diezgan bezjēdzīgi. Zivis varēja noķert naktī. Ir diena.

“Bet uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest!” saka Sīmanis. Nevarētu teikt, ka tā ir milzīga, sensācionāla ticība, bet tik daudz paļāvības Sīmanim ir, ka viņš grib to, ko Jēzus saka, izmēģināt.

Viņš ielaižas uz Jēzus vārdu. “Nav vērts” vietā stājas “es gribu”. Vai pasākumam būs jēga,to rādīs nākotne.

Rezultāti pārsteidz. 6.pantā: “To, darījuši, tie saņēma lielu pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa.” Bija Jēzus norādījums. Sīmanis paļāvās uz to ne tikai teorētiski. Viņš izmēģināja un piedzīvoja brīnumu. Mēs varētu debatēt, vai brīnums vispār iespējams. Varbūt, ka lielais loms bija tikai gadījums, varbūt, ka Jēzum bija kādas speciālas zināšanas zvejniecībā. Ja labi grib, visu var aizskaidrot prom. Varētu arī teikt, ka brīnumi ir palikuši Jēzus laikā. Bet ja nu Jēzus ir arī mūsu laikā, vai nav pavisam loģiski nenovilkt Dievam robežas, kā un kur Viņš drīkst rīkoties? Ja mēs mācāmies vērot Dieva darbus, tad brīnumi ir uz katra soļa, arī pavisam ikdienišķās lietās. Parasti ar tiem neplātās, tos nereklamē – paliek bijība pret To, kas brīnumu dara, pret Dievu. Bet Viņa darbi taču ir. Es domāju, ka gandrīz ikviens no jums varēs stāstīt, kā viņš Dieva darbus ir pieredzējis. Es varētu stāstīt pār to, kā Annabergas pilī radās Baltiešu centrs, vai arī par to, kā Oldenburgas latvieši tika pie savas baznīcas un pie savām telpām. Ja jūs man jautātu, kas to visu darīja, vienīgā godīgā atbilde var būt:”Dievs!’ Viņa vadība un gādība ir bijusi pat sīkumos. Ir labi to manīt arī praktiskās, materiālās lietās. Tāda pieredze neļauj Dievu iesprostot dvēselē. Viņš ir Kungs pār visu. Viņš var dot dvēseles mieru un var arī dot divas pilnas laivas ar zivīm. Protams, būtu nepareizi, ja mēs no Dieva sāktu prasīt brīnumus. Tad mēs varam nonākt farizeju lomā. Tie prasīja, lai Jēzus ar brīnumiem parāda savu spēku, tad viņi būs tie, kas pārbaudīs, vai šie brīnumi ir atzīstami vai ne, un tad viņi būs tie, kas Jēzum vai nu piešķirs vai nepiešķirs vispārēju atzinību. Uz to Jēzus neielaižas. Viņu neinteresē vispārējā atzinība, bet gan tas, ka atsevišķais cilvēks, ka šis Sīmanis uzdrošinās Viņam naīvi uzticēties.

Stāsts par milzīgo lomu skan kā pasaka. Bet kā pasaka turpinātos? Varbūt tā: “Sīmanis pārdeva zivis un dzīvoja laimīgs.” vai arī: “Viņš nākamajā dienā atkal palūdza Jēzu, un atkal laivas bija pilnas ar zivīm.” Tendence padarīt Jēzu par mūsu kalpu, varbūt, kaut kur slēpjas ikvienā no mums. Mēs palūdzam, Viņam ir jādod. Un ja Viņš dod kaut ko, kas mums nepatīk, tad: ”Kā Viņš tā var rīkoties!” Brīnumi ir. Bet Jēzus neļauj sevi iejūgt mūsu ratos, arī ne kādas organizācijas, arī ne baznīcas ratos. Viņš paliek Kungs.

Savdabīga ir Sīmaņa reakcija uz lielo lomu. Viņš nokrīt pie Jēzus kājām un saka (8. pantā): “Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks!” Zīme ir norādījusi uz Dieva spēku, uz Viņa svētumu. Dāvana ir maznozīmīga, salīdzinot ar pašu devēju. Sīmanis nevar izturēt svētā tuvumu, viņam ir par daudz. ”Tu, Kungs, un es, mēs nesaderam. Es esmu grēcīgs cilvēks.” Rodas pašatziņa. Tā nav morāles sprediķa rezultāts. Morāles sprediķi parasti līdz maz. Cilvēki turas tiem pretī. Citādi laikam arī nemaz nevar. Kādēļ lai es smaidu, kad man kāds “kāpj uz varžacīm”? Es izvairos, es turos pretī, es palieku pie savas taisnības. Labākā gadījumā es esmu ar mieru šo taisnību drusku izpulierēt, bet teikt: “Es esmu grēcīgs cilvēks”, to var teikt tikai Dieva svētuma un Viņa mīlestības priekšā. Nav jāuzskaita atsevišķie grēki. Līdzīgu izjūtu, kāda ir Sīmanim, rāda Blaumanis savā lugā “Sestdienas vakars”. Pagasta ubagam, Bungatiņam, ir ilgas pēc tīrības. Nav, kas viņu aizved sestdienas vakarā uz pirti. Ārējās tīrības un dvēseles tīrības jēdzieni savijas kopā. Bungatiņš neatceras nekādu sevišķi ļaunu darbu, bet viss kopā, visa dzīve, tas ir kas cits. Ir jāiet kāzās, un kāzinieks netīrs. Netīrs!

Netīrais neiederas svētā tuvumā. Tāpēc: “Kungs,aizej no manis!” Normālā doma ir, ka jābūt pietiekami spēcīgam, labam, tīram, lai varētu Kristum kalpot. Te ir otrādi. Kad Sīmanis neko nevar uzrādīt, kad viņš nav nekas, tad Jēzum ir ar viņu jauns iesākums.

Sīmanis un viņa biedri piedzīvo, ka Dievā spēks ir konkrēts. Viņiem uznāk izbailes. Dievs ir jūtams klātu. Ar Dievu nav jābaida, bet Viņa tuvumā var gan būt bailes. Viņu bīties un mīlēt – šīs abas lietas sader kopā. Man šķiet, ka mēs šo “Dievu bīties” dažreiz gribam nosvītrot. Bet tad zūd arī tas, kas mūs fascinē, saista, pievelk: paliek garlaicība. Ar izbailēm sākas nojēga par mīlestību, par pestīšanu. Kad cilvēks ir Dieva priekšā pie zemes, Viņš pieceļ. Kristus sāka: ”Nebīsties!” Tas vijas cauri visam evaņģelijam. Tas nav kaut kāds mierinājums. To var teikt tikai tas, kas ir kungs pār mūsu bailēm. Ar Kristus teikto “Nebīsties!” sākas jauna īstenība. Svētais vēl arvien paliek svētais, bet viņš ir tuvs, viņš apžēlo, viņš mīl. Baiļu vietā nāk jauna, dziļa paļāvība. Dzīvojot ar Kristus teikto ”Nebīsties!”, zūd bailes arī no visām pasaules varām. Drošība nav mums  kabatā, bet Dieva spēks mūs ir satvēris – Viņš tur. Pagājušajās Draudžu dienās Daniēls Brūvers teica: “Kristietim nav jābaidās.” Tas nav bargs noteikums, bet ir liela iespējamība.

Garīgā pieredze, svētuma pārdzīvojums, Kristus dotais miers nekad nav pašmērķis. Pēc ”Nebīsties!” seko Kristus teiktie vārdi: Jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot!” Ar aicinājumu saistās uzdevums.

Kungs nesaved mūs siltā pulciņā, lai mēs tikai priecātos paši par sevi! Mēs varam darboties Viņa spēkā. Nesajauksim to ar mūsu paštaisīto aktīvitāti. Vispirms Kristus dod savu mieru. Tas nenozīmē,ka ir jāsaliek rokas klēpī. Bet mums nav jāgrābstās un nav jāplātās. Par ”lomu” gādās Kungs. Bailīgs darbīgums nav vajadzīgs. Ar kāpinātu paša aktīvitāti mēs nenovērsīsim draudžu postu. Dažreiz, pusi darot, var paveikt vairāk. Nozīmīgi ir, ka pirmā vietā paliek klausīšanās uz mūsu Kungu.

Varbūt, ka dažam ir piedauzīgi vārdi “cilvēkus zvejot”. Tos tiešām var pārprast. Kristiešu uzdevums nav sev samakšķerēt piekritējus. Sīmanis, kad viņš pats ir velti nostrādājies, piedzīvo, ka Jēzus piešķir lielo lomu. Tas pats ir piedzīvojams garīgajā darbā. ”Un vara sīka man, es maz ko iespēju, tik ja es kalpot mācījies, es spēkā pieaugu. Bez Tava spēka, Tēvs,mums darbs būs tukšs un lieks, mans spēks būs nespēks, ja Tavs Gars mums savas liesmas liegs.”

Sīmanis ir mācījies jaunu spēku pazīt. Ir jauna drošība. Vecie nodrošinājumi nav vairs vajadzīgi. Ezera krastā paliek izvilktais lielais loms,tur paliek arī laivas un tīkli, darba rīki, kas nodrošināja viņu eksistenci. Sīmanis ar biedriem seko Jēzum. Viņi paliek cilvēki kā cilvēki. Starpība starp iepriekš un tagad ir tikai tā, ka nu viņiem ir Kungs.