Bībeles darbs (Mateja ev. 22, 1-14) no Pauļa Urdzes grāmatas “Tu seko man – bībeles darbs draudžu dienās Saulainē”, ko izdeva LELBA 1977. gadā.
1. Un Jēzus iesāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja:
2. Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas.
3. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās,bet tie negribēja nākt.
4. Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: Redzi,māns mielasts sataisīts,mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās.
5. Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās.
6. Bet citi sagrāba viņa kalpus,tos apsmēja un nokāva.
7. Tad ķēniņš palika dusmīgs,viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināt viņu pilsētu.
8. Tad viņš sacīja saviem kalpiem: Kāzas ir sataisītas,bet viesi nebija cienīgi.
9. Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās,kādus vien atrodat.
10. Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus,un kāzu nams pildījās ar viesiem.
11. Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku,kas nebija ģērbies kāzu drēbēs.
12. Un viņš sacīja tam: Draugs,kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? Bet tas palika kā mēms.
13. Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetat to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.
14. Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu.
Šo dienu virstemats ir Kristus aicinājums: *Tu seko man!” par aicinājumu runā Jēzus arī apskatāmajā līdzībā,bet,lai nonāktu pie šī centrālā temata, sāksim no vienas malas.
Vispirms jāpiezīmē,ka šī līdzība atrodama arī Lūkas evaņģelijā, 14.nodaļā,no 16. līdz 24. pantam. Mateja versija ir drusku plašāka, ar spēcīgākiem pasvītrojumiem. Kamēr Lūkas evaņģelijs runā par cilvēku, kas rīko lielu mielastu, Mateja evaņģelijs stāstā par ķēniņu,kurš rīko savam dēlam kāzas. Lūka nepiemin arī ķēniņa bargo norēķināšanos ar viesiem, kas nenāk. No 11. līdz 14. pantam Mateja evaņģelijs piemetina stāstu par viesi, kam trūkst kāzu tērpa. Te, varbūt, ir saplūdušas kopā divas līdzības.
Mēs apskatīsim Mateja evaņģelija tekstu. Mēs nevaram šeit tieši izanalizēt, kādi ir bijuši Jēzus vārdi un kādi papildinājumi radušies,šo līdzību stāstot pirmajā kristīgajā draudzē. Izoperēt kādus teksta gabalus ir grūti: var iznākt,ka operācija izdevusies,bet pacients beigts. Ļausim,lai teksts uz mums runā. Bībele,kā kura katra cita grāmata, ir mūsu rīcībā, arī šis teksts. Mēs varam viņu lasīt, nelasīt; klausīties, neklausīties. Bet var gadīties, ka Dievs ar to, kas ir Bībelē teikts, mūs paņem savā rīcībā. Tā tas ir gadījies, un gadās vēl arvien. Tad Dieva vārds mums kļūst personiski nozīmīgs. Bet nav tādas metodes, nav arī tāda Bībeles izskaidrotāja, kas garantētu: “Nu Dieva vārds būs dzīvs!” Vēl arvien vējš pūš kur gribēdams; vēl arvien Dieva gars darbojas, kur un kā Viņam patīk.
Lasot kādu Jēzus vārdu, ir labi apskatīties,kam tas ir teikts. Šo līdzību Jēzus saka farizejiem. Vai tad mums arī vērts to klausīties? Mēs taču neesam nekādi liekuļi. Man šķiet, ka mūsu spriedums par farizejiem bieži vien ir pārāk ”farizejisks”, pārāk paštaisns. Farizeji bija kārtīgi baznīcas cilvēki. Viņi centās ievērot vecās tradicijas, viņiem bija krietna nacionālā stāja, viņi nesadarbojās ar tautas ienaidnieku, viņi arī labi ziedoja baznīcai, pat desmito daļu no saviem ienākumiem. Mums nemaz nebūs tik viegli tikt īstam farizejam līdz. Un tomēr Jēzus nostāja pret viņiem ir asa, un viņu nostāja pret Jēzu visumā negatīva. Kādēļ? To mēs, varbūt, drusku labāk sapratīsim, kad būsim apskatījuši šo līdzību.
“Tā iesākas ar vārdiem: “Debesu valstība līdzinās …” Šādi iesākas vairākas Jēzus līdzības. Debesu valstību nevar tieši aprakstīt. Tā ir īstenība, kas daudziem ir sveša. Tādēļ ir jālieto līdzības,salīdzinājumi,gleznas. Debesu valstība” jeb ”Dieva valstība” vai, precīzāk tulkojot, “Dieva ķēniņvalsts” ir viens un tas pats jēdziens. Lai nenobružātu Dieva vārda svētumu, tā vietā lietoja vārdu ”debesis”. Senajā ķēniņvalstī centrā ir pats ķēniņš. Viņš valda, viņš rīkojas. Debesu valstības centrā ir Dievs. Nav nozīmīgi, kā tur izskatās, bet gan: kas tur darbojas. Pēc mūsu teksta debesu valstība notiek tagad. Tā nav tikai kaut kur tālā nākotnē, nepavisam ne tikai pēc nāves; tagad ir aicinājums tur ieiet, un tagad ir jāizšķiras. Daži eksēgēti ir mēģinājuši šo ”tagad” ierobežot ar Jēzus laiku. Tad līdzība būtu allegorija: ķēniņš ir Dievs: Viņa dēls – Jēzus; pirmie sūtņi ir pravieši; otrie sūtņi – apustuļi; aicinātie,kas nenāk – jūdi; nodedzinātā pilsēta – 70.gadā pēc Kristus izpostītā Jeruzāleme; kas nāk – pagānkristieši. šāds izskaidrojums ir pārāk ierobežots. Dievs taču nedarbojās tikai pirms 2000 gadiem. Tas pats Dievs, kas bija pagātnē, ir arī tagadnē, un Viņš būs nākotnē.
Vispirms Jēzus līdzība mums liekas kā glezna, kas rāda senus laikus un svešus ļaudis. Bet tad, ieskatoties, šī glezna kļūst par spoguli. Tur atspīd mūsu laiks, ir redzama mūsu nostāja pret Dievu. Varbūt, ka mēs sevi ieraugām vairākās lomās: mēs varam būt kalpi, kas aicina kāzās; mēs varam būt cilvēki, kuri aicinājumu noraida; mēs varam būt tie, kas nāk no ceļmalas un piedalās mielastā. Visām lomām kopējs ir: Dievs ar mums darbojas.
Ķēniņš aicina sava dēla kāzās. Tas izklausās pasakaini. Saņemt šādu ielūgumu nemaz nav pats par sevi saprotams. Kuru no mums Amerikas prezidents aicinātu kāda sava bērna kāzās? Būt ķēniņa galda viesim ir neparasts gods.
Ķēniņš aicina piedalīties lielā priekā. Aicina kāzās, nevis sauc uz nopratināšanu. Senāk latvieši dažreiz svinēja kāzas trīs dienas. Mūsu senči prata priecāties. Bet senajos austrumos kāzas bija pat septiņas dienas. Šeit ir vēl runa par karaliskām kāzām. Lielākais, iespējamākais prieks – tas ir Dieva piedāvājums. Cilvēki netiek aicināti, lai viņi šo priecīgo kopību sarīkotu, veidotu. Viņi tiek aicināti vienkārši piedalīties. ”Viss ir sataisīts! Nāciet kāzās!” Tas netiek teikts cilvēkiem, kas ir skrējuši no vienas ”partijas” uz otru un kam svinēšana ir apnikusi līdz kaklam. Lielā kāzu mielasta fons ir ļoti pieticīga ikdiena: cilvēkiem ir maizīte; gaļa jau ir retums. Mēs tā laika apstākļus varētu salīdzināt ar nabadzīgo, pelēko pēckara laiku. Un tad piedāvājums: dažādi cepeši; vīns, ko ķēniņš dzer; kāzu atmosfaira … “Lūdzu nāciet!”
Dievs mums piedāvā nesalīdzināmu prieku kas ir kā jūra: no tā var smelt un smelt. Liekas, ka mēs, kristieši, dažreiz gribam dabūt jūru pudelē. Pudeli var piepildīt ar jūras ūdeni un teikt: “Te viņa ir!” Dieva doto prieku var iespiest cilvēciskās robežās un teikt: “Te viņš ir!” Bet ūdens pudelē vēl nav jūra. Neviens no mums vēl nav atklājis visu Dieva prieku. Viņam pat nāve vēl nav robeža. Mūsu dzīvē izlaužas Kristus patiesība: “Es dzīvoju,un jums būs dzīvot!” Bēdas vairs nespēj būt šī prieka pretstats, tās ir ietvertas lielajā prieka harmonijā kā atsevišķi toņi. Kaut ko mēs esam piedzīvojuši, bet mēs zinām, ka vēl ļoti daudz ir priekšā. Šis prieks attiecas uz visu mūsu dzīvi. Bet varbūt būtu labi, ja tas vairāk parādītos arī mūsu baznīcas dzīvē, mūsu dievkalpojumos.
Divas reizes tiek izsūtīts ielūgums. Tādā ir austrumu paraža. Tas nenozīmē, ka mums Dieva mīlestībai būtu jānovelk robežas un jāsaka, ka Viņš tikai divas reizes aicina. Man liekas, ka Dievs daudz, daudz vairākas reizes sūta savus sūtņus.
Savāda ir aicināto reakcija. viņi aicinājumu neievēro. Viņiem ir ko darīt: vienam jāsteidzas uz savu tīrumu; otram ir kādas darīšanas. Skats ir pievērsts nozīmīgiem dzīves jautājumiem. Lūkas evaņģelijs vēl piemin, ka viesi atvainojas. Šeit viņi aicinājumu pilnīgi ignorē.
Bībele ir ļoti aktuāla. Profesors E. Grīslis savā grāmatā “Seni ceļi un jaunas tekas” raksta par moderno cilvēku: “Runājot par reliģiju, pasaulīgums parādās ne tik daudz būtisko dogmu noliegšanā kā to ignorēšanā. Lai šādu pārmaiņu varētu bez lieliem traucējumiem ievest sadzīvē, attiecīgi pārkārto tā sauktās labās etiķetes normas. Tā tagad pēkšņi sākuši uzskatīt pār lielu smalkjūtības trūkumu, ja sabiedrībā sāk runāt pat par nāvi, pestīšanu Kristū un augšāmcelšanos no mirušajiem,bet tajā pašā laikā uzskata pārrunas par dzimumdzīves jautājumiem par ļoti piemērotu pārrunu objektu.”
Būtībā normāli ir: dzīvot Dieva godam, saņemt Viņa prieku. Tad cilvēks meklē kādu attaisnojumu,kaut kā atvainojas un pievēršas savam darbam. Tad atvainošanās izpaliek, normāls paliek tikai paša darbs. Paša darbs tad liekas vienīgais nozīmīgais arī baznīcas dzīvē. Vācu teologs Hartmuts Love (Lowe) saka: Kas vispirms nav sēdējis pie Dieva svētku galda, tas kļūst par aktīvistu un nobeidzas, domājot par to, kas viss jāpaveic.”
Nemanot mēs sevi izslēdzam no Dieva prieka. Jaunieši tagad sāk jautāt, vai aktīvitāte un panākumi ir tik svarīgi. Ir manāma prasība pēc meditācijas, pēc klusuma. Bieži vien tā nav kristīgā meditācija. Bet, varbūt, baznīcā ir bijusi tik liela steiga,ka jaunietim liekas,ka tur mieru meklēt ir bezcerīgi. Varbūt, ka ilgas pēc ielūguma uz Dieva kāzu mielastu tomēr ir dzīvas…
Sestais pants stāsta par naidīgu reakciju. Ķēniņa kalpus sagrābj,apsmej un nokauj. Tas liekas bezjēdzīgi, nepamatoti. Bet tas notiek aizvien no jauna, sākot ar Stefana asinsliecinieka nāvi un beidzot ar kristiešu vajāšanām Padomju Savienībā. Mums, varbūt, derētu padomāt, ka ķēniņa aicinājumu ignorēt, viņa kalpus apsmiet un nokaut tas viss minēts vienā teikumā, vienā sakarībā. Varbūt, ka solis no ignorēšanas līdz vajāšanai nemaz nav tik liels.
Septītais pants runā par ķēniņa dusmām. Arī Dieva tiesa ir īstenība. Jeruzālemi 70. gadā nenopostīja Dievs, to izdarīja romiešu karaspēks. Un tomēr tā bija Dieva tiesa. Ka Viņš varētu mums teikt: ”Nu pietiek!” – tas taču nav neiespējams. Techniskās iespējas Viņa tiesai gandrīz neierobežotas. Lai to saskatītu, nevajaga fantazēt, pietiek redzēt televīziju.
Cilvēki sevi izslēdz no Dieva prieka, bet Dieva prieks ar to nebeidzas. Paliek spēkā: “Mums būs Dievu bīties un mīlēt.” Svētais Dievs piedāvā savu prieku. Tā nav tikai izprieca – Dieva valstība ir daudz vairāk.
Astotais pants: Dieva plāns nepaliek pusceļā. Kāzas notiek, un kāzu nams ir pilns ar viesiem. Dievs aicina necienīgos – kādus vien atrod, labus un ļaunus. Nav morālisku priekšnoteikumu, lai piedalītos viņa kāzās. Toreiz apustuļu laikā,nāca pagāni. Ja nu viņi tagad, gadusimteņiem ilgi, ir bijuši kristieši, vai viņi tad nav kļuvuši par cienīgajiem, par tiem, kurus vispirms aicina? Ir garīgas kustības Āfrikā, arī Padomju Savienībā, arī mūsu dzimtenē. Dievs pazīst savas ceļmalas. Mums jāuzmanās, ka dzirdam Viņa aicinājumu. Ir, varbūt, arī jājautā, kurp Viņš mūs sūta kā savus kalpus, lai ielūgums nekļūst par spēlīti, ja pastāvīgi par jaunu ielūdz tos pašus krietnos, kārtīgos draudzes locekļus. Vai mēs protam to valodu, kuri ir ceļmalās? Vai spējam pateikt Dieva aicinājumu arī plencim? Vai nerunājam svešā valodā? Laikam ir jābūt kalpam – tikai kalpam,ne mazam ķēniņam, lai dotu tālāk lielā Ķēniņa ielūgumu.
No 11. līdz 13. pantam līdzība stāsta pār cilvēku bez kāzu tērpa. Viņš neiederas karaliskajā mielastā. Citiem svētku tērps ir. Ikvienam bija iespēja pie tā tikt. Līdzībā gan nav teikts, kā to iegūst. Ka tie, kas uz kāzu mielastu nāk taisnā ceļā no lielceļiem un grāvmalām, būtu paņēmuši līdz goda drēbes, ir maz ticams. Daudz pieņemamāka ir iespēja, ka ķēniņš saviem viesiem izsniedza arī svētku tērpus. Vienam likās: “Mana paša uzvalks vēl ir tīri labā kārtībā.” Tērps Jaunajā Derībā ir taisnības simbols. Debesu valstībā, Dieva priekā aicinātais saņem arī iespēju tur tiešām iederēties. Dievs dāvā taisnību, kas der Viņa priekšā. Mums tā ir jāsaņem. Ar to cilvēks mainās savā būtībā. Bet arī mums, kristiešiem, ir tik grūti atteikties no savas taisnības! Atzīt, ka mūsu pašu goda drēbes nav no tīrajām… Aizvien no jauna gribas teikt: »Jā, vainas jau ir, bet…” Un tad seko attaisnojumi. Dievs negrib mūsu BET, Viņš grib mūs apdāvināt, Viņš grib mums kalpot. Būtiski nozīmīga mums ir Viņa žēlastība. Kristietis nav ideāls cilvēks,bet viņš ļauj, lai viņam palīdz – lai viņu pestī. Cik viegli mēs tomēr nonākam pie domas: “Mana ticība,mana dievbijība ir tīri kārtībā.” Mēs ticam savai dievbijībai un ne vairs Dieva žēlastībai. Kas neļauj,lai viņu apdāvina, to izmet ārā galējā tumsībā. Tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Pieredzējis Dieva prieku, un tad no tā šķirts, pilnīgi – uz visiem laikiem… Tas ir briesmīgi!
Dievs aicina daudzus. Viņa mīlestība un prieka piedāvājums ir ļoti plašs. Cilvēki atbild gan ar militantu ateismu, gan ar vienaldzību. Starp tiem,kas Dieva valstību vēlas, ir tādi, kas Dieva žēlastības vietā liek savu krietnumu, kas netiek vaļā no sava ES. Vai lielais prieks izplēn, izput, vai Dievs ar savu piedāvājumu bankrotē? Nē! Prieks ir visā pilnībā, tikai saņēmēju ir maz. Bet Dievs neprasa pēc liela skaita, Tie, kas Viņa prieku pazīst, lai saka tālāk, ka tāds prieks ir, ka Dievs mūs nebāž visādu likumu un ierobežojumu cietumā, bet aicina kāzās. Cilvēki meklē prieka drumslas, bet Dievs piedāvā pilnību. Cilvēki aizrāvušies paši ar sevi, tie slavē un lād savu darbu, bet visu būtisko vēl arvien dara Dievs, un mēs varam liecināt par viņa darbu.
