Bībeles darbs par pravieša Ecēchiēla grāmatas nodaļu no 22. — 28. pantam no Pauļa Urdzes grāmatas “Dievs dara – Bībeles darbs par Vecās derības tekstiem”, kas izdota 1984. gadā LELBA apgādā.
22 Tādēļ saki Israēla namam: Tā saka Dievs tas Kungs: Ne jūsu dēļ, Israēla nams, Es tā rīkojos, bet sava svētā vārda dēļ ko jūs esat negodā likuši pagānu tautu starpā, kur jūs bijat nonākuši.
23 Tāpēc Es celšu savu lielo vārdu atkal godā, kas tagad negodā likts pagānu sturpā, jo jūs to par tādu padarījāt, lai pagāni atzīst, ka Es esmu tas Kungs, ja Es savā nostājā pret jums parādīšos kā Svētais viņu acu priekšā,” — saka Dievs tas Kungs.
24 „Es jūs izlāsīšu no pagānu tautu vidus, savākšu jūs un aizgādāšu projām no visām valstīm un zemēm un atvedīšu jūs atpakaļ jūsu pašu zemē.
25 Es jūs slacināšu ar šķīstu ūdeni, lai jūs topat šķīsti; Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem un no visādas jūsu elkakalpības.
26 Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.
27 Es jūs apveltīšu ar savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit manos likumos un sargāsit un pildīsit manus noteikumus.
28 Tad jūs paliksit un dzīvosit tai zemē, ko Es devu jūsu tēviem, un jūs būsit mana tauta, un Es būšu jūsu Dievs.
Pravietis Ecēchiēls ir runājis 6. gadu simtenī pirms Kristus, un tomēr daudz kas no viņa teiktā skar arī mūs.
Israēla tautai ir vēl samērā mierīgs laiks. Viena valsts daļa ir gan aizgājusi bojā, bet otra, ar Jeruzālemi kā centru vēl pastāv. Apkārt ir lielās varas — tanī laikā babilonieši un ēģiptieši. Babilonieši cenšas savu varu paplašināt. Viņi apdraud arī Jūdeju. Bet ļaudis cer gan paši uz sevi, gan uz lielo kaimiņu — Ēģipti. Liekas, ka nebūs tik traki.
Pravieša Ecēchiēla runa ir skarba. Tā ir, pirmkārt, garīga un tad arī polītiska. Viņš aicina atmest elkdievību un rāda, ka tas cerības mūris, uz ko tauta paļaujas, ir gan ārēji nobalsināts, bet īstenībā tuvu sabrukumam. Ja nāks Dieva vētra, tas neizturēs. Ir paļāvība uz cilvēkiem — pašiem uz sevi un uz citiem. Dieva lielie darbi ir aiz mirsti. Atkarības sajūta no Viņa ir zudusi. Valda augstprātība. Ecēchiēls runā uz Israēlu reizē kā uz tautu un kā uz baznīcu. Dieva tautā šie abi jēdzieni nav šķirami.
Ka mums, cilvēkiem, ir tendence vairāk paļauties pašiem uz sevi kā uz Dievu, tas attiecas uz visiem laikiem.
Pravieša sludinātā Dieva vētra nāk: 587. gadā pirms Kristus babilonieši ieņem Jeruzālemi. Lielu tautas daļu deportē. Citi paliek apspiestībā. Sākas grūti laiki.
Ecēchiēla sludinājums neizbeidzas, bet nu tam ir cits saturs. Pravietis ienes cerību bezcerībā.
22 Viņš nesniedz lētu mierinājumu un neglaimo. Tas, ko Dievs caur viņu saka, iesākas ar vārdiem: „Ne jūsu dēļ, Israēla nams, Es tā rīkojos, bet sava svētā vārda dēļ, ko jūs esat negodā likuši pagānu tautu starpā.”
Dieva izredzētā, Viņa sūtītā kopība nav pildījusi savu uzdevumu. Tie, kas Dievu nepazīst, ir redzējuši, kā Viņa ļaudis lokās uz visām pusēm. Neticīgie par Dievu var spriest tikai vērojot ticīgos. Tā negods skar ne tikai izredzēto tautu, mūsu laikā mēs teiktu — baznīcu, bet arī pašu Dievu. Cilvēku rīcības dēļ Viņš pats nonāk negodā.
Dieva vētras skartā Israēla tauta bez jebkādas izlocīšanās pieņem Dieva tiesu. Īr pārvilkta svītra pār katru lielīšanos.
Pravietis runā par elkdievību, par aptraipītu dvēseli, par akmens sirdi. Lai to visu redzētu un atzītu ne tikai pie citiem, bet arī savā dzīvē, ir jānonāk diezgan bezcerīgā stāvoklī. Tikai tad, kad pašam uz sevi nav vairs ko skatīties, skats var pievērsties Dievam.
23 Viņš pats gādā par savu godu. Bet arī mēs esam īsti savā vietā tur, kur Dievam tiek dots gods. Mūsu sūtība ir, nevis vest citus pie sevis, darīt tos par saviem piekritējiem, bet vest viņus pie Dieva.
Dievs rīkojas neatkarīgi no cilvēku nopelniem. Atkal un atkal mūsu tekstā Viņš saka: „Es darīšu! Es celšu savu vārdu atkal godā.”
Dieva baznīcā atkal atspoguļosies Viņa spēks. Piepildīsies lūgšana: „Svētīts lai top Tavs vārds.”
Dieva rīcības mērķis ir, lai neticīgie nepaliek bez Viņa, nepaliek nejēdzībā, nepatiesībā, nāvē. Tādēļ Viņš parādās kā svētais savā nostājā iepretī ticīgajiem — Dieva tautai un baznīcai.
Izredzētā tauta, kristīgā draudze un baznīca nav pašmērķis. Tā ir tikai vieta, kur nepelnīti atspoguļojas Dieva gods.
Kā tas notiek?
Parastais priekšstats ir tāds, ka ticīgajiem arī ārēji vajadzētu nonākt sevišķā goda stāvoklī, ka vajadzētu izbeigties tam laikam, kad ticība ir kā niecīga sala bezdievības jūrā.
24 Dieva solījums ir: „Es jūs izlasīšu no pagānu tautu vidus, savākšu jūs un aizgādāšu projām no visām valstīm un zemēm un atvedīšu jūs atpakaļ jūsu pašu zemē.” Tas attiecas kā uz Israēla tautu, tā uz baznīcu. Dievs sola, ka Viņš mums neļaus pazust pasaulē. Viņš vienos savus ticīgos. Apsolītā zeme jūdu tautai nav tikai ģeografisks jēdziens, tā ir ilgu piepildījums. Tur būt nozīmē, būt pie vietas, būt tur, kur tauta iederas. Tā nav tikai kaut kas ārējs, ar to saistās viss labais, skaistais, pat svētlaimība.
Visi šie jēdzieni skan līdz arī tad, kad Jēzus runā par Dieva valstību. Tā ir tur, kur ir Viņa tuvums. Baznīcai ir Viņa klātienes apsolījums. Kristus tuvumu neizdomā teologi, tas nerodas arī kādā sevišķā jūtu sakāpinājumā, to Dieva Gars. Garu nevar izpētīt, bet var piedzīvot. Kur viņš darbojas, tur baznīca nav formas lieta vai veca tradicija, tur cilvēkam ir mājas, patvērums, piepildījums.
Dievs saka: „Es to došu.” Baznīcas atjaunošana ir Dieva lieta. Mēs nevaram paļauties ne uz spējīgiem cilvēkiem, ne uz mūsu pūlēm, ne uz labākām metodēm baznīcas darbā. Kaite, ar ko šodien slimo baznīca un cilvēce, ir pārāk nopietna, lai to ar cilvēciskiem līdzekļiem varētu dziedināt. Bet mums paliek Dieva teiktais: „Es darīšu.”Saprotams, ka tas nenozīmē, ka mums nekas nebūtu jādara. Dievs grib rīkoties arī caur mums, bet vienmēr gan Viņa Gara vadībā. Vai baznīca ar to iegūst goda stāvokli,tas neizšķir. Nozīmīgi ir, ka pēc iespējas daudz cilvēku mācās Dievam godu dot.
25 Dievs darbojas cilvēku kopībā. Viņš pats veido savu baznīcu. Bet kopība ir atkarīga no sevišķā. Nevar celt pamatīgu māju no sapuvušiem baļķiem. Nevar celtjaunu kopību no cilvēkiem, kas savā būtībā ir sagrozīti. Katram ir ilgas būt labam, būt tīram.
Runājot par miesas tīrību, mēs nevaram iedomāties cilvēku, kas nekad nekļūtu netīrs. Ja kāds to apgalvo, tas melo.
Līdzīgi ir ar sirds skaidrību, ar iekšējo tīrību. Netīrumi pielīp. Atšķirībā no ārējās, iekšējo netīrību mēs paši nespējam nomazgāt. Dievs saka caur pravieti: „Es jūs šķīstīšu no visiem jūsu traipiem.” Dievs mūs nomazgā. “To mēs kristīgajā baznīcā apliecinām. Mēs varam Viņam sūdzēt savas vainas, un Viņš piedod. Kristus ir nācis šinī pasaulē, ir dzīvojis pilnīgā saskaņā ar Dievu un tad, bez vainas, ir miris pie krusta. Viņš ir uzņēmies mūsu grēkus un ir ar tiem nogrimis kapā. Viņu lūdzot un uz Viņu paļaujoties, mēs kļūstam tīri. Piedošana nav atkarīga no mūsu izjūtām. Tā pamatojas Dieva apsolījumā. Ne mēs nomazgājamies. Dievs ir solījis mūs nomazgāt, un Viņš to arī dara. Doma, ka mēs dzīvē un nāvē varam pastāvēt bez piedošanas, ir ilūzija. Tad mēs sevi mērījam ar paštaisītu mērauklu, bet īstenībā der tikai Dieva mēraukla.
Mēs esam atbildīgi Dievam arī tad, ja mēs Viņu neatzīstam. Tā nav iebiedēšana, bet vienkārša patiesība. Bet Dievs nepaliek bargais tiesnesis. Viņš mūs grib šķīstīt.
Man ir piedots, otram cilvēkam ir piedots; mēs abi neesam nekādi ideāltēli, bet Dievs mūs dara tīrus. Viņa piedošana mūs vieno. Mums nav ko lielīties, bet mēs varam priecāties, ka Dievs pie mums darbojas un pateikt Viņam paldies.
Dievs grib mūs šķīstīt arī no mūsu elkukalpības. Elki nav tikai kaut kur primitīvās reliģijās, tie ir arī modernā pasaulē. Viss, kas mums kļūst svarīgāks par Dievu, ir elks. Ja manta un materiālais nodrošinājums mums ir pirmā vietā, tad tas ir mūsu elks. Ja kāds pasaules uzskats mums kļūst dzīvē par noteicošo, arī tad mēs esam.elka kalpībā. Ja mums liekas, ka vispirms ir jāraugās uz to, ko cilvēki teiks, tad cilvēki ar savu spriedumu kļūst par mūsu elku. Tas viss ir ļoti ikdienišķs. Elkkalpība mūs apdraud. Bet mums ir Dieva solījums, ka Viņš mūs grib darīt brīvus.
26 Kad paši netiekam galā ar to, kas mūs grib kalpināt, kad izjūtam savu nespēku, tieši tad Dieva spēks ir tuvu. Viņš mūs atbrīvo. Īr iespējama radikāla pārmaiņa. Mainās pats centrs, ne tikai atsevišķais darbs vai atsevišķā doma. Dievs saka: „Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi” Akmens ir ciets, nedzīvs, nejūtīgs. Ar akmeni nevar runāt. Miesas sirds sāp, priecājas, saņem impulsus no Dieva un cilvēkiem.
Pravietis nesaka, ka mums pašiem sirds ir jāpārvērš, bet ka Dievs to darīs.
27 „Es to darīšu. Es jūs apveltīšu ar savu Garu un jūs vadīšu.” Dievam ir daļa pie mūsu ikdienas gaitām. Tad nav tikai svēti brīži, bet visa dzīve ir svēta. Ir liela drošība — Viņš zina mūsu ceļus. Dzīvei ir skaidrs virziens, ne paša izplānots, bet Dieva noteikts. Dieva likums nav mums no ārpuses dota pavēle. Tas ir mūsos.
Kamēr Dievs nepārvērš sirdi, tikmēr bauslība mūs apsūdz. Mums ir jāredz, ka nespējam to pildīt.
Meklējot patvērumu Dieva žēlastībā, pārvēršas mūsu būtība. Tas gan nenotiek vienreiz uz visiem laikiem, bet ir veidošanās process.
Kādā garīgā sapulcē runātājs ir teicis: „Es savu veco lamu, savu veco cilvēku, aizvedu jūrā, kur tā visdziļākā, un noslīcināju.” Kāds no klausītājiem piezīmējis: „Es savu Ādamu arī mēģināju slīcināt, bet viņš prot peldēt.”
Kamēr mēs uz savu roku mēģinām tikt ar savām kļū-vām galā, mums ir jāpiedzīvo, ka mūsu Ādams prot peldēt. Citādi ir, ja mēs gaidām uz to, ko Dievs dara. “Tad mums nav jāizvairās redzēt patiesību pašiem par sevi, un mums tomēr ir droša cerība.
Mēs varam arī brīvi strādāt Dieva darbā. Šis darbs mūs nenospiež, jo mēs zinām, ka Viņš vienā Bībeles nodaļā desmit reizes ir teicis: „Es darīšu.”
