Kristus gaismas lokā – 4. nodaļa

---

Mudinājums uz kopību

1.  — 6. pantam: „Tad nu, važās slēgts sava Kunga dēļ, es. jūs mudinu: Dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa, visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā, censdamies uzturēt gara vienību ar miera saiti: Viena miesa, viens gars — jo vienai cerībai jūs savā aicinājumā esat aicināti. Viens Kungs, viena ticība, viena kristība. Viens visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem.”

Ar ceturto nodaļu sākas apustuļa Pāvila vēstules efeziešiem otrā daļa. Pirmā daļa stāsta par noslēpumu, kas atklājas, par to, ka Kristus darbojas, ka ir Viņa aicinājums, ka Viņš cilvēku satver un ieved savā gaismas lokā. Ir spēks, kas nes. Otrā daļā Pāvils mudina uz dzīvi, kas atbilst jaunajam stāvoklim. Mudinājumam līdzi skan drošinājums:„Jums ir iespējams . . .” Bez Kristus īstenības mudinājums būtu morāles sprediķis: „Tas un tas tev ir jādara!” No tā cilvēks pamatoti bēg. Tas ir kā auto bez benzīna. Mudinātājs saka: „Stum, cilvēk!” Cik tālu? Un kāda jēga ir stumt? Apustulis pazīst spēku, kas nes. Viņa mudinājums ir: „Brauc, cilvēk, nelaid motoram tukšam rūkt, nelaid, lai ticība paliek tikai tavā galvā! Lūko, lai tai ir savienojums ar tavu dzīvi!” Sajūgs, kas ticības spēku pārnes mūsu ikdienā, ir paklausība.

1. pants: Vārdi: „Važās slēgts sava Kunga dēļ” pasvītro tālāk sacīto. Apustulis zina, ko raksta. Viņš nebaidās savas pārliecības dēļ ciest. Saistība ar Kristu viņam ir nozīmīgāka par cilvēku uzliktajām važām. Mudinājuma saturs ir: „Dzīvojiet tā, kā to prasa jūsu aicinājuma cieņa!” Cieņa nav priekšnoteikums aicinājumam. Nevienam nav jāuzstrādājas par kristieti. Kristus mūs aicina un ieved savā gaismas lokā, kā līdzībā par lielo mielastu, kur karalis aicina visādus, Jaunus un labus, no ceļmalām un sētmalām. Neviens nav mielastam piemērots, visiem ir jāsaņem svētku drēbes, ko karalis dod. Tiem, kas klausa Kristus aicinājumam, viņu cieņa nav paštaisīta, bet saņemta. Nu laidiet, lai šī cieņa izpaužas dzīvē! Mudinājumam neseko paceltais pirksts ar grēku katalogu, ko visu cilvēks nedrīkst darīt. Pirmā vietā ir kopības jautājums. Attieksmes ar Dievu veido attieksmes ar cilvēku. Mums nav nolikts priekšā ideāls, kas būtu jāmēģina atdarināt. Dzīvei ar Kristu ir augļi. Tie ir konkrēti.

2. pants: „Visā pazemībā, lēnībā un pacietībā, cits citu panesdami mīlestībā.” Paštaisīta, Liekuļota pazemība var būt pretīgākais lielīšanās veids. Īstas pazemības izejaspunkts ir stāvoklis Dieva priekšā. Mēs dzīvojam no Viņa žēlastības. Respektējot Dievu, rodas respekts arī pret cilvēkiem. Mums nav citu priekšā briesmīgi jālocās, bet mums nav arī iemesla lielīties. Pazemībai blakus ir minēta lēnība. Tās pretstats ir ātrsirdība, dusmas. Dievs ir lēnīgs ar mani, un Viņa lēnība plūst tālāk uz citiem. Seko pacietība. Burtiskā tulkojumā: gara elpa. Mēs zinām, ka Dievs ir galvenais darītājs un mēs esam Viņa darba ritmā. Mēs nevaram slaistīties, bet mums nav arī jāskrien ar izkārtu mēli. Mums ir liels Kungs, tādēļ arī citi cilvēki mūs nevar pārāk uztraukt. Cilvēks cilvēkam uzliek nastu, tas ir dabiski katrā kopībā. Mums ir ko nest. Grūtības sagādā otra daba, paša daba. Arī draudze nesastāv no eņģeļiem, bet gan no pavisam normāliem cilvēkiem, tomēr no tādiem, ko Dievs mīl. Tā mēs esam aicināti panest viens otru mīlestībā, nestenot un nezūdoties.

3. — 6. pantam: Vienība kristīgajā draudzē ir dota: viena miesa, viens gars, viena cerība, viens Kungs, viena ticība, viena kristība, „Jēzus Kristus ir Kungs” — tā ir vienkāršākā ticības apliecība. Ne viens Kungs citu starpā — tas Kungs. Viņš gādā un noteic. Aicinādams Viņš mūs ir satvēris. Tādēļ, ka ir šis Kungs, man ir brīvība no citiem kungiem. Es esmu vienots ar Viņu ticībā. Viņš man ir kļuvis par visnozīmīgāko — par manu Kungu. Kristīgā ticība nav ticība kādai patiesību rindai vai kādiem paragrafiem. Ticēt nozīmē uzticēties Kristum. Paragrafu ir daudz — Kristus ir viens. Savienojuma veids ar Viņu ir kristība. Pāvila laikā bija skaidrs, ka ar to saistās ieiešana jaunā dzīvē. Jauns spēks paņem kristīgo savā rīcībā. Jaunais stāvoklis ir grūti aprakstāms, jo tie, kas Viņu nav piedzīvojuši, nevar to saprast. Īr tā, it kā būtu jāstāsta aklam par krāsām. Bet tas, ko Kristus dod, tomēr ir Īstenība, tā nav ne pasaka, ne ideāls.

Mums luteriskajā baznīcā pastāv bērnu kristība. Tā ir vēlāk jāapstiprina iesvētījoties. Tad ir izšķiršanās moments. Ir labi, ja šī izšķiršanās nav pārāk lēta. Vēsti par Kristu nedrīkst atšķaidīt. Mums ir iespēja (un tā tiek arī īstenota) atzīt, ka Kristus ir Kungs un Galva. Viņš tur cilvēkus kopā. Kristīgajā draudzē nav pirmām kārtām  ķērs savienojums starp cilvēku un cilvēku. Ja tas tā būtu, tad mums arvien no jauna būtu jāiesaucas: „Tas man nav simpatisks, to es nevaru pieņemt!” Draudzē savienojums ir ar centru, ar galvu. Ja loceklis nereaģē uz galvas rīkojumu, tad viņš kļūst ķermenī lieks. Draudze ir viena miesa tādēļ. ka viņai ir viena galva. Ja kādā vietā ir divas vai trīs draudzes ar savu mācītāju un savu valdi, tad viņām visām tomēr ir viena galva. Mums tad nav divi vai trīs kungi. Baznīcā var būt dažādība. Tā ir pat pozitīva, bet mēs nedrīkstam aizmirst,ka mēs esam viena miesa. Tas iet pāri arī nacionālajām un polītiskajām robežām. Kur draudzes un baznīcas šķeļas, viņas plēš Kristus miesu. Draudze nav tikai biedrība, bet Dieva Gara veidojums. Viņš darbojas mūsos, tādēļ mums ir garīga pieredze. Viņš ved vienam mērķim — lielajam piepildījumam, pilnīgajai Dieva tuvībai — pretī. Viņš arīv ieno. „Viens, visu Dievs un Tēvs, kas pār visiem, ar visiem un iekš visiem. Pēdējais ir neaptveramais Dieva plašums un svētums. Viss satek Viņā kā jūrā. Kur Viņš ir? Dabiski,ka ne dažus kilometrus aiz mēness — Viņu nekur nevar iesprostot. Pār visiem varens un svēts. Ar visiem — Viņš katru vada savā mīlestībā. Viņš ir Tēvs. Ja Tēvs, tad Tēvs arī otram. Mēs nevaram pieņemt Tēvu un atmest brāli. Iekš visiem — jūsu un manā sirdī. Šis Dievs veido draudzi. Vienība ir dota. Un tomēr mums ir pēc tās jācenšas, ir jālūko, ka mēs to nepazaudējam.

Dažādas Kristus dāvanas

7. — 16. pantam: „Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis. Tāpēc ir sacīts: Uzkāpis augstumā, Viņš saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem. „Uzkāpis” — ko citu gan tas nozīmē, ja ne to, ka Viņš arī nokāpis šīs pasaules zemajās vietās? Bet tas, kas nokāpis, ir tas pats, kas (pēc tam) uzkāpis augstāk par visām debesīm, lai visu piepildītu. Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģelistiem, citus par ganiem un mācītājiem, lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru. Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam, bet patiesīgi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti — Kristus. Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīga saitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā.”

7. — 10. pantam: Kristīgajā draudzē nav jābūt visiem vienādiem, kā uniformā. Ir dažādi cilvēki un ir dažādas Dieva dāvanas. Tas nenozīmē, ka tām būtu jādarbojas vienai pret otru; dažādība dod plašumu. Dāvanu avots vienmēr ir Dieva žēlastība. Par Kristu ir teikts, ka Viņš ir uzkāpis augstumā, devis dāvanas. Citēts ļoti brīvi 68. psalma 19. pants. Mēs varētu sagaidīt, ka nu būs fantastiski debess un elles apraksti. Bet tādu nav. Apustuļa skats ir vērsts tikai uz vienu — uz Jēzu Kristu. Un to viņš grib pasludināt arī draudzei. Ja arī būtu debesu priekšstati, Kristus ir pāri viņiem visiem, augstāks par visām debesīm. Ne tas, kas ir ap Viņu, ir nozīmīgs, bet tikai Viņš pats.

Kāds ticīgs cilvēks ir bijis ļoti slims, bez cerībām izveseļoties. Viņa sieva mēģinājusi viņu mierināt, stāstot, cik labi būs debesīs. Slimais viņu pārtraucis: ,,Ko tu man stāsti šos niekus! Es gribu tikai būt pie sava Kunga!” Būt pie Kristus ir vairāk nekā debesis. Un Viņš nav tikai kaut kur pēc nāves, Viņš ir arī šeit pie mums ik dienas līdz pasaules galam. Un Viņš dod savas dāvanas. Arī amati draudzē ir Viņa dāvana.

11. pants: Tādēļ, ka viss ir dāvana, nav kristiešu ar vienu vai ar trim zvaigznītēm. Izejas punkts ir noderība Dieva darbā. Arī kristīgajā draudzē ir vajadzīga kārtība, tādēļ ir arī amati. Pirmdraudzē ir apustuļi kā pamata licēji, viņiem ir tiešs Kristus uzdevums. Tur ir arī pravieši, ne pareģi, bet un Kristus sludinātāji. Ir evaņģelisti. Šāds Filipam un Timotejam. Tie ir priecīgās vēsts sludinātāji, kas ir darbojušies pāri atsevišķas draudzes robežām. Gani ir vadītāji atsevišķajā draudzē, arī viņi liecina par Kristu. Mācītāji (varētu tulkot arī: „ skolotāji”) varbūt vairāk mācīja kā ticību lietot dzīvē. Visi amati saistās ar uzdevumu. Amatu dažādību tagadnes draudzē nedrīkstētu nosmacēt. Kur Dieva gars darbojas, tur ir kustība, tur cilvēki ierauga savu garīgo uzdevumu un sāk tajā darboties. No seniem laikiem mums ir ieviesusies nelāgā tradīcija, ka baznīcu pirmām kārtām uzskata par mācītāju baznīcu. Draudzei var būt samērā ērti sagaidīt, lai mācītājs dara. Dažreiz arī pašam mācītājam ir tīri ērti, ka citi nemaisās pa kājām. Bet īsta draudze tā nevar pastāvēt. Nepaiesim tam uzdevumam garām, ko Kristus mums grib uzticēt! Kalposim “Viņam ar dažādiem devumiem! Arī locekļiem miesā ir katram savs uzdevums, bet visi kopā tomēr ir vienā miesa. Visu draudžu mērķis ir:

12. — 13. pantam: „Lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva dēla ticībā un atziņā, Īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.’”

Kristīgais amats nav prestiža lieta. Amata nesējiem ir jāsagatavo kristieši kalpošanai. Kristieša dzīves jēga nav tikai personiskā pestīšana, bet kalpošana. Caur draudzi darbojas Kristus. Kāds kristīgs darbinieks teicis: „Jūs esat Kristus acis, Viņa ausis, Viņa mute, Viņa rokas, Viņa kājas.” Kur kristīgā ticība ir dzīva, tur viņi ir kustības raksturs. Kā viens akmens, kas kaut kur kalnos sāk krist, var izraisīt lavīnu, tā viena cilvēka ticība var aizraut līdz aizvien vairāk un vairāk. Ķermenis pieaug, spēkā kustoties,tā arī draudze. Darbs ir mērķtiecīgs, līdz kamēr visi sasniegsim ne kaut kādus atsevišķus labumus, bet „vienību Dieva dēla ticībā un atziņā”. Mērķis ir būt tuvāk Kristum.

Viņš ir pilnība, Viņa tuvumā pieaug mūsu briedums. Arī garīgajā dzīvē ir bērna stāvoklis un vīra stāvoklis. Tas nav domāts pirmām kārtām morāliski. Aug, nostiprinās,skaidrojas ticība. Kā piedeva tad nāk morāliskais briedums. Viss ir dāvana. Vairāk nobriedušais kristietis to zina un tādēļ nekad nelielīsies.

14. pants: Garīgi palikt mazgadīga bērna stāvoklī ir bīstami. Tad kājas vēl nestāv stingri uz zemes, tās iet vintaru vantaru. Mēs esam „cilvēku viltus spēlē šurpu turpu svaidīti, padoti katram mācības vējam”. Šodien ticīgs, rītu neticīgs, kā to nu prasa mode, vai kā tas mums pašiem izdevīgāk. Katram laikam ir savi garīgi strāvojumi,ir savi mācības vēji. Tagad nozīmīgas ir ideoloģijas. Tās sola daudz. Mums atliek pārbaudīt, cik daudz tās tiešām spēj dot. Mūsdienu pasaulē ir lieli vēji. Ja tie šurpu turpu svaida, tad beigās var palikt tukšums. 15. — 16. pantam: Pieaugsim Kristū! Ir labi, ja mēs par Viņu pēc iespējas daudz zinām. Bet teorētisku zināšanu vien nepietiek. Viņš mūs mīl, un mēs esam sūtīti mīlēt. Būsim patiesīgi mīlestībā, bez tēlojuma. Mīlestību nevar uztaisīt pēc pavēles, bet mēs varam izmanīt Dieva mīlestību un atbildēt ar pateicību. Negaidīsim, lai mums uzreiz būtu tāda sajūta, ka mēs Viņu ļoti mīlam. Būsim patiesi, sāksim kaut vai ar mazumu, zinādami, ka mīlestībā var augt. Mīlestībā pieaug ne tikai atsevišķais, bet arī visa draudze. Katrai tās daļai ir savas spējas. Visās ir Kristus spēks, un visas sastrādājas. Tā aug Kristus miesa, ne tikai organizātoriski, bet arī garīgi. Kļūstot pilnīgākiem mīlestībā, mēs varam viens otru saprast. panest, respektēt un pieņemt dažādību. Pirmā vēstulē korintiešiem, 13. nodaļā, Pāvils uzskaita lielu garīgo dāvanu rindu un tad saka: „Ja man nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” Ja, domājot par savu draudzi, mums ir jāatzīst, ka tur nav mīlestības, tad nav nozīmes visai uzbūvei. Mums ir jāsāk no gala, ir jāmeklē Kristus un Viņa mīlestība, lai dzīvības straume mūsos neapsīkst.

Kristīgās dzīves vadlīnijas

17. — 24. pantam: „Tad nu es jums piekodinu — tas Kungs ir mans liecinieks — vairs nedzīvot tā, kā pagānu tautas dzīvo sava sirdsprāta tukšībā. Viņas nezināšanas dēļ, kas ir viņās, un savas sirds trulības dēļ aptumšojušās savā garā un atsvešinājušās no dievišķīgās dzīvības, zaudējušas kauna jūtas un sākušas nodoties izvirtībai,sagandēdamas savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem un mantkārību. Bet, sludinot Kristu, jums tādas lietas nav mācītas. Turpretim jums par Viņu stāstīts un mācīts tā, kā tas ir patiesi Jēzus garā, ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un garā, un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.”

17. pants: Kristietim ir jaunas dzīves iespējas. Nekristiešu dzīve un dzīve draudzē nav bāžamas vienā maisā — ir būtiska starpība. „Tad nu es jums saku un apliecinu Kungā”, raksta apustulis. Tā nav viņa privātdoma, aiz tās ir pats Kungs. Ko Viņš saka, tas ir kā liecība tiesā — teicējs nevar pļāpāt. Teiktais ir nozīmīgs, tas izšķir. Raksturīga dzīvei bez Kristus ir sirdsprāta tukšība. Trūkst iekšēja piepildījuma, ir atsvešināšanās no dievišķīgās dzīvības. Dzīve ir, bet tomēr tā nav īstā dzīve. 18. pants: Paliek iekšējs tukšums, svešums; sirds nav pie vietas. Īr nezināšana. Savā nozarē arī nekristīgais var zināt daudz, bet lielā sakarībā, attiecībā uz Dieva nodomu, paliek nezināšana. Bez Kristus sirdij nav kur atspirgt. Sekas ir trulība. Iekšējām cīņām mēs aizvien vairāk apejam apkārt. Skalbe savā pasakā „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” sākumā rāda cilvēku-ideālistu: viņš meklē plašumu un tāli, un viņu nes paša jaunais spēks; bet tad viļņi nāk pretī un lielā cīņa vēl priekšā; mostas vēlēšanās pielāgoties, ļaut, lai straume nes; kur — to sākumā neprasa. „Miera un pieticības mala” atklājas vēlāk. 19. pants: Ar garīgo tukšumu sader netiklības darbi. Dziņas ir, kādēļ viņām nedot brīvu vaļu? Ja es pats esmu centrā, tad nosaka MAN PATĪK, un pēc tam ir paģiras. Tukšums pieaug. Gribēju būt kungs pār visu, un tad — manas dziņas valda pār mani. Interesanti, ka blakus netiklības darbiem ir minēta mantkārība. Paliekot tikai pie seksuālā, vecie varētu justies kā zaļumballē uz sola: „Redzi, tas ar to un tas ar to — es pats nekā.” Apustulis aicina runāt par to, kas pašam aktuāls. Mantkārībai ar izvirtību ir daudz kas kopējs. Abi iesākums nav izteikti Jauns, bet tad tās paņem mūs savā varā. 20. —.24. pantam: Ar dzīvi Kristū tas nesader. Jūsu dzīvei jābūt citādai, un tā var būt citāda. Jūs pazīstat Kristus spēku, jūs varat tikt no „Miera un pieticības malas” ārā. Vecais, netīrais ir, bet jūs varat tā vietā apvilkt jauno. Ir stāvoklis dzīvē, kad ideāli sabrūk. Skalbe saka: „Bija tā, it kā viņam kāds būtu saturējis rokas un smiedamies iespļāvis sejā.” „Trekno cūku zeme” neatbilst cilvēka sirdij. Dzīve, kur lielākie svētki ir labi paēsties, pravieša runas katru gadu tās pašas, svētākais bauslis — netraucēt mieru; paradīze — guļamistaba; debesis viegli aizsniedzamas un izlietojamas pēc vajadzības — tur sirds smok nost. Bet mums tur nav jāpaliek — varam iziet cauri zemajām debesīm. Aiz tām ir jauna dzīve, jaunais cilvēks. Ne sapnis, bet Istenība ar Kristu. Cilvēks radīts pēc Dieva, patiesā taisnībā un svētumā. Tas nav šķitums. Svētumā ir dzīve, plaša kā jūra un augsta kā debesis. Atjaunošanās ir kā jaunu drēbju uzvilkšana. Ne mums pašiem, ne citiem vienalga, kādi mēs esam. Parasti reāli liekas meklēt ielāpus, lai salāpītu savas vainas, lai mūsu skrandas neredz. Reāli liekas — drusku laboties. Tā ir morāle. Kristus piedāvā jaunas drēbes. Palaikam mēs tās neņemam un raudam, ka Viņš nedod ielāpu. Mums nav jāaplāpās, lai tiktu pie Dieva. Dievs aicina savā kāzu namā pilnīgi necienīgo. Viņš uzdāvā visu: vari sākt no jauna, svētuma apņemts. Tā ir īstenība, kamēr esam pestīti. Pamata grēks ir doma: „Es pats visu darīšu”, lai tad man pienāktos gods. Izšķiršanās ar vai bez Kristus nav tikai vienreiz, tā ir pastāvīgi.

Dieva loks — velna loks

25. — 32. pantam: „Tāpēc atmetiet melus un runājiet patiesību ikviens ar savu tuvāko, jo mēs savā starpā esam locekļi. Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam. Kas zadzis, lai vairs nezog, bet lai labāk cenšas sev sagādāt godīgu iztiku ar savu roku darbu, lai būtu ko dot tam, kas ir trūkumā. No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds, bet tikai krietnas runas, kas draudzi ceļ un nes svētību klausītājiem. Un neapbēdinait Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas dienai. Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas, bāršanās un zaimi, vispār katra ļaunprātība lai ir tālu no jums. Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi, piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis.”

25. — 27. pantam: „Nedodiet vietu velnam” — ne jau pasaku velnam. Viņu kā garīgu Īstenību mēs nevaram. nosvītrot. Īr Dieva loks, un ir velna loks. Apustulis min vairākus pretstatu pārus:

1) Meli — patiesība. Meli izposta kopību un ir Dieva darbam ceļā. Tie pārvērš dzīvi par karnevālu. Tie apvaino otru: „Es tev nevaru uzticēties.” Īstā kopībā nevajaga masku. Jo tuvāk Kristum, jo mazāk melu. Protams, mēs teorētiski varētu sameklēt kādu gadījumu, kur būtu jāmelo, un tad varētu secināt: „Ja vienreiz jāmelo, tad var melot.” Tā ir izlocīšanās.

2) Labprātība — dusmas. Ka uznāk dusmas, tas pieder pie cilvēka. „Bet neapgrēkojieties!” saka apustulis. Ja saule norietēs un dusmas paliks, jūs paliksit ļaunuma varā.Nevienam kristietim nevaru teikt, ka perināt dusmas, kaut pret vienu pašu cilvēku, ir pareizi. Jāpadomā: „Kas ir jūsu Kungs? ” Izšķiršanās ir vienmēr, kad ir iemesls dusmoties.

28. pants: 3) Zagt — dot. Arī draudzē var būt zagšana. Ir diezgan grūti novilkt robežas, kur viņa ir un kur viņa nav. Tās pamata tendence ir: „Man, man!” Kaut kā iedzīvoties uz otra rēķina. Dievs palīdz mums redzēt otru cilvēku un viņa grūtības un tā arī palīdz pārvarēt mūsu patmīlību  kalpojot.

29. pants: 4) Ļauns vārds — labs vārds. Ļaunais vispirms perinās mūsos, un ja nepadomājam, ko runājam, tas izsprūk kā dēle un piesūcas otram. Otrs to nevar vairs lāga nokratīt. Labais vārds atsvaidzina sirdi. Tas var nest Dieva mīlestību, var celt draudzi.

30. pants: Arī runājot mēs izšķiramies par vai pret Kristu. Mūsu nepaklausība sagādā Dievam bēdas. Pilnīgi no viņas vaļā netiekam, bet Dieva gars mūs tomēr tur — Viņš darbojas ar mums arvien par jaunu.

31. — 32. pantam: Apustulis vēlreiz atgriežas pie dusmām. Ja mēs tās atstājam, tās pārvēršas rūgtumā, pastāvīgā negātīvā nostājā pret cilvēkiem, beidzot arī pret Dievu. Bez Kristus mēs saskābsim. Ļaunprātība uznāk, katru dienu kaut kas pielīp. Bet ir Dieva laipnība, Viņa piedošana, kas mūs mazgā. Atvērsim sevī un draudzē durvis un logus, lai nāk Dieva vējš un tīra! Lai nāk dzīvība! Saņemsim, tad būs ko dot — laipnību, žēlsirdību, piedošanu. Neviens nav lieks — ir ko dot. Dodot cilvēki un Dievs kļūst tuvi — aug draudze.