Tā kunga žēlastība

Tā ir tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl gluži pagalam neesam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tā ir ik rītu jauna, un liela ir tava uzticība. «Tas Kungs ir mana daļa» saka mana dvēsele, «tādēļ es cerēšu uz Viņu.» Labvēlīgs ir tas Kungs tam, kas cerē uz Viņu, tādai dvēselei, kas Viņu meklē. Ir labi — būt pacietīgam un klusā garā cerēt un gaidīt uz tā Kunga palīdzību.
Jeremijas Raudu dz., 3:22—-26.

«Tā Kunga žēlastība ir ik rītu jauna!» Liekas, ka šos vārdus varētu teikt tāds, kam dzīvē nav nekādu grūtību, kam katra jauna diena atnes jaunu prieku. Bet tiem, kas nupat dzirdētā Dieva vārdā runā par žēlastību, nemaz tik gludi neiet.

Mazā jūdu tauta ir starp divām lielām varām — starp ēģiptiešiem un babiloniešiem. Spēcīgākā ir babiloniešu valsts. Tā arī uzkundzējas pār jūdiem. Zemē ir viņu ieceltais pārvaldnieks. Ir jāmaksā nodevas. Brīvība ir ierobežota. Jūdiem svešā vara nepatīk. Katrs taču grib būt brīvs. Paļaudamies uz to, ka ēģiptieši nāks palīgā, jūdi saceļas. Viņi cer, ka varēs atkal paši valdīt — kā ķēniņa Dāvida laikos. Iznāk tomēr briesmīga vilšanās. Zemē ienāk babiloniešu karaspēks. Lauki tiek izpostīti. Jeruzaleme ielenkta. Viņi turas varonīgi. Vēl ir kāda cerība. Varbūt tomēr nāks ēģiptieši. Pie tiem ir nosūtīts ziņnesis. Bet — nenotiek nekas. Paiet gads: Pusotra gada! Pilsētā ir bads. Babilonieši vēl pastiprina savus spēkus. Un tad — Jeruzalemes mūri sabrūk. Ienaidnieks ir pilsētas ielās. Viņš laupa, dedzina un slepkavo. Drošībā nav ne vīrs, ne sieviete, ne bērns. Dieva nama vietā paliek tikai drupu kaudze. Visa Jeruzaleme ir pārvērsta gruvešos. Jūdu ķēniņš ir bēgot notverts. Ienaidnieki viņa acu priekšā noslepkavo viņa bērnus un tad viņam pašam izdur acis. Pēdējais, ko viņš ir redzējis no šīs pasaules, ir viņa bērnu moku pilnā nāve. Tie, kas ir atbildīgās vietās, tiek notiesāti uz nāvi. Visi ievērojamākie pilsoņi tiek deportēti uz Babiloniju. Pār tautu ir nācis bezgalīgs posts. Neliela saujiņa cilvēku ir palikusi pie gruvešu kaudzes. Liekas, ka arī viņu nākotni apklāj gruveši. Būtu saprotams, ja viņi gaustos un sūdzētos par cilvēkiem un Dievu.

Bet viņi runā par Dieva žēlastību. Tas viņiem šķiet kā brīnums, ka viņi vēl nav pagalam. Dievs ir saudzējis.

Kad nedraud nekādas briesmas un mums nekā netrūkst, tad ir tik viegli aizmirst pateikt Dievam par visu paldies. Mārtiņš Luters saka: «Ja Dievs, "savas dāvanas dalot, būtu skopāks, mēs būtu Viņam pateicīgāki. Ja Viņš liktu cilvēkam piedzimt tikai ar vienu kāju un dotu viņam tad, septiņu gadu vecumā, otru kāju; četrpadsmitā gadā Viņš dotu tam vienu roku un divdesmitā gadā otru roku, tad mēs Dieva žēlastību un dāvanas redzētu daudz labāk. Mēs būtu Viņam pateicīgāki, ja mums visa tā kādu laiku trūktu. Bet nu Viņš apber mūs ar savām dāvanām un dod visu kaudzēm.»

Kad tev iet labi, tad tu pats jūties liels. Varbūt, ka tu pat gribi Dievam uzstādīt rēķinu: redzi, šodien es to labi esmu darījis un vakar to! Man nākas no Tevis, Dievs, atmaksa.

Es lasīju kādu notikumu ar mazu zēnu. Viņš ir labprāt palīdzējis savai mātei. Bet tad viņam ienācis prātā, ka par šo palīdzēšanu viņam taču nāktos kāds atalgojums. Vienu rītu pie brokastu galda viņš ir nolicis mātei priekšā rēķinu:

Gājiens uz veikalu. 5 santīmi
Trauku slaucīšana 10 santīmi
Māsiņas pieskatīšana 10 santīmi
Kopā 25 santīmi

Māte neteikusi nekā. Nākošajā ēdiena reizē puika pie sava šķīvja atrada 25 santīmus. Rēķins nokārtots. Bet pārsteigums ir nācis nākamās pusdienās. Šoreiz zēns pie sava šķīvja ir ieraudzījis mātes rakstītu rēķinu:

Ēdiens astoņos gados 0,00 lati
Apģērbs 0,00 lati
Kopšana slimības laikā 0,00 lati
Apmīļošana un audzināšana 0,00 lati
Kopā 0,00 lati

Zēns pavisam klusu ir visu apskatījis, un viņam nav vairs nācis ne prātā par saviem pakalpojumiem uzstādīt mātei rēķinu.

Mīļie draugi, vai mums neiet tāpat ar Dievu? Kad Viņš noliek mums priekšā savu rēķinu, mēs kļūstam klusi. Uz šī rēķina nav tikai uzturs un dzīvoklis — tur ir arī tava dzīvība, tevis pasargāšana, tavu grēku piedošana, tava pestīšana, tava cerība uz mūžīgo dzīvi Viņa valstībā. Un viss pilnīgi par brīvu!

Tiešām tā Kunga žēlastība ir ik rītus jauna! Kad tev paveras durvis uz jaunu dienu, tu nekā nevari pateikt, kas tevi tur sagaida. Pār nākotni klājas tumsa. Bet vienu gan tu drīksti zināt: nākotnē — arī šinī dienā, ko tu nupat iesāc, arī rītdienā uz tevi gaida Dieva žēlastība. To nespēj izdzēst ne posts, ne drupas. Tas Kungs ir arī tava daļa. Tev ir cerība, tev ir nākotne, jo tev ir Dievs. Un, kad arī pienāks tava pēdējā diena, — tev būs nākotne, tev būs mūžība. Bez cerības ir tikai tas, kam nav Dieva. Kaut tu Viņa tuvumu nemani un varbūt nekā no Viņa žēlastības neizproti — Viņš ir! Ne tas, ko mēs redzam vai sajūtam, ir noteicošais, bet Dievs ir parādījis to, kāds Viņš ir, tapdams cilvēks. Kristū tu redzi, kā Viņš mīl apspiestos, kā Viņš pieņem tos, ko nospiež grēks, kā Viņš nes mūsu nastas. Kad tu nepavisam nevari saprast, kādēļ tev jācieš, tad atceries, ka Kristus — Svētais, Bezvainīgais — ir cietis briesmīgu nāvi pie krusta. Ārī tev ir pie šīs nāves daļa. Ārī tevis dēļ Viņš ir miris.

Cerē uz Dievu, gaidi uz Viņu, meklē Viņu! Tiecies uz. Viņu ar visu savu spēku, ar visu savu sirdi. Tu Viņu atradīsi un atradīsi arī mieru un spēku pie Viņa.  

Vai tu esi mācījies redzēt Viņa žēlastību? Ārī šodien? Kad visi pamati šķobās, tad patvērumu Viņā ir atraduši daudzi. Bet, kad iet drusku labāk, kad nav vairs bads, kad ir ko uzģērbt mugurā, vai tad tu neaizmirsti teikt Viņam paldies? Atceries to! Saki paldies šodien! Saki paldies par visu Viņa svētību! Viņš ir ar tevi, un Viņš paliks pie tevis. Viņa rokā ir šodiena, rītdiena un mūžība!

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang