Par Kārli Skalbi

---

Ir labi kādreiz apstāties pie grāmatu plaukta, pašķirstīt te vienu te otru grāmatu. Katrai ir kas stāstāms. Kad atšķiru Kārļa Skalbes pasakas, liekas itkā no tām runātu pati latvieša sirds. Atveras kāda skaista, gaismas apmirdzēta pasaule. Tur ir sāpes, nemiers, cīņas – bet tam visam pāri tomēr miers. Tur ir kāda varena kvēle, bet reizē dziļš klusums. Viss ir tik pazīstams. Tur ir mūsu pašu dzīve, bet ir arī debesis.

Skalbe nav sprediķotājs. Viņš ir mūsu pasaku karalis. Bet gaismu savām pasakām viņš ņem no mātes dziedātām adventa dziesmām. Skalbe raksta pa ticību, ko māmuļa sadzied rudens vakaros:

„Vēlā rudenī, kad pār nobālušiem laukiem klejoja zemi miglas padebeši, kad gaišie apvārkšņi kļuva arvien šaurāki un veļu laika krēslība apņēma zemi, mūsu mazā mājiņā sāka skanēt mātes dziesmas. Viņa dziedāja par Kristus atnākšanu, par labiem eņģeļiem, kas atnes cilvēkiem gaišo atdzimšanas vēsti. Tās bija adventes dziesmas. Ar dziesmām viņa cīnījās pret rudens tumsu viena par visu māju. Mēs, bērni, pulciņā  stāvējām aiz viņas. Kā sargādama ar savām dziesmām, viņa stāvēja mums priekšā.

Jo vairāk ārā nodzisa gaisma, jo vairāk viņa sajuta, ka mums būs jādzīvo no tās gaismas, ko esam sakrājuši savā dvēselē. Viņa dziedāja pa gaišumu, kas nāk no Bētlemes silītes. Priecīgi un uzvaroši skanēja viņas dziesmas, un no mūsu mājas atkāpās tumšā rudens nakts.“

Skalbe pazīst un rāda to Gaismu, kas nāca pasaulē, lai aizdzītu nakti no cilvēku sirdīm.

Kādā pasakā rakstnieks stāsta par kalēju, kas ir bijis gudrs vīrs. Ļaudis teica, ka viņš esot bībeli divas reizes izlasījis cauri no viena gala līdz otram. „Sai grāmatā ir lielāka kvēle kā manā ēzē“, kalējs teica.

Liekas, ka šinī kalēja tēlā atspīd Skalbes tēvs. Arī viņš ir bijis kalējs un arī par viņu runāja, ka viņš izlasījis visu bībeli.

To kvēli, kas ir šinī grāmatā, ir pazinis arī pats dzejnieks. Viņa dzīves biedre raksta, ka viņš ir lasījis bībeli, sadalīdams to pa posmiem, lai lasīt varētu arī guļus.

Ja arī mēs to nezinātu, mēs tomēr atrastu bībeles garu Skalbes darbos. Viņš šinī garā ir dziļi ieaudzis, ir uzņēmis to sevī. Šis gars ir veidojis dzejnieka personību.

Skalbe nelieto bībeles citātus, viņš tikai reti piemin Kristu, samērā reti sauc arī Dievu vārdā, bet tomēr gandrīz katra viņa pasaka ir kristīgā gara caurstrāvota.

Iesāksim ar pirmo, pazīstamāko Skalbes darbu: Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties.

Kāds jūrnieks stāsta savas dzīves pasaku.

Jaunības nemiera dzītam tēva sēta viņam liekas pārāk šaura. Sākumā viņš nezina pēc kā tiekties. Tad viņa ilgas atrod merķi – viņš brauc Ziemeļmeitas lūkoties.

Skalbe nekur nepasaka, kas ir šī Ziemeļmeita. Protams – viņa ir pasaku tēls. Tā nav mīlama sieviete, arī ne sievišķības ideāls. Pasakas sākumā šis tēls ir neskaidrs. Viņš ir lielais nezināmais, lielais dzīves piepildījums.

Vēlāk jaunais jūrnieks redz viņu sapnī. Viņš saka:

„Es nevaru atstāstīt viņu tik skaisti, kā redzēju,“un tālāk: „Asaras kāpa man acīs. Es jutu, ka man tuvojas kaut kas liels un svēts…Pacēlu galvu: viņa bija jau klāt, Ziemeļmeita! Es viņu tūliņ pazinu, viņas acīs dega spožums, ar kuru varēja debesis aizdedzināt.“

Viņa var pacelt nospiesto sirdi un dot tai uguni. Viņas mājas ir debesis.

Neizsakāmais, lielais, svētais, svešais un reizē pavisam tuvais, tas, kas var pārvērst sirdi, kas var atpestīt – visu to izsaka Ziemeļmeitas simbols.

Šo pasaku lasot man vienmēr ir bijis jādomā, ka gandrīz ar tiem pašiem vārdiem, ar kuriem Skalbe apraksta Ziemeļmeitu, būtu aprakstāms Kristus – neizsakāmais, lielais, svētais un tomēr tuvais, atpestītājs, sirds atjaunotājs – vai tas nav viņš? Nezinu, ciktāl  Skalbe to apzināti ir domājis.

Noteikti jāsaka, ka Ziemeļmeitas tēlu rada sirds, kas pazīst pestīšanu. To apliecina arī pasakas norise.

Jūrnieks grib aizsniegt Ziemeļmeitas zemi ar kuģi, kas saucas „Jaunais spēks“. Kamēr nav lielu šķērļu, „Jaunais spēks“ nes labi. Bet tad, Ziemeļzemes vārtos, ceļā ir ledus kalni, un tālāk gaida Jūras Milzenis – briesmīgs nezvērs. Kuģis saduras ar ledus kalnu. Kalns gan sašķīst, bet „Jaunais spēks“ sāk slīdēt atpakaļ. Jūrnieks domā: „Kādēļ man braukt taisni gar nezvēra žaunām? Var jau nobraukt pilī no otras puses…“Jūrnieks pagriež kuģi tieši uz to pusi, uz kuru viņš peld.

Vai tāda nav arī daudzu kristīgu dzīvju pieredze? Vispirms ir mēģinājums sasniegt lielo mērķi ar savu pašu jauno spēku. Nav tā, ka paša spēks nekam nederētu. Ar to var tikt gabalu uz priekšu.

Bet kad nāk sadursmes ar lielajiem dzīves šķēršļiem, tad tā vairs nepietiek. Tikai ar idealismu vien dzīvi nevar novadīt uz lielo mērķi. Kautkad pienāk brīdis, kad liekas neprātīgi cīnīties. Daudz vienkāršāk ir ļaut, lai dzīve mūs nes. Vai arī tā nevar nonākt pie lielā mērķa? No citas puses? Mēs samierinamies un ejam to ceļu, kur vismazākā pretestība. Vēl arvienu mums ir pašu spēks, bet to mēs vairs nemetam cīņā. Tas nes mūs pa straumei – uz Miera un pieticības malu, uz Trekno cūku zemi. Tā Skalbe apzīmē zemi, kur nonāk viņa jūrnieks. -Palūkosimies, kas tur raksturīgs.

Tur ir priekšzīmīga sociālā iekārta. Valda vienlīdzība. Katram ir savs namiņš. Visi viņi ir vienādā lielumā, visiem ir durvis taisni pašā vidū un sarkans skurstenītis uz jumta taisni pašā vidū.

Nozīmīgākais šinī zemē ir zemās debesis. Tās nav bezgalīgā tālumā, tās nolaižas aiz mājām kā balta  siena, un skursteņi viņām iekvēpina melnas svītras. Debesis ir praktiski izlietojamas. Pie viņām var pakārt teļādiņu un aizspraust karoti.

Zemes pravietes Ruņģis svētku runā pasvītro, ka šīs zemās debesis atstāj ievērojamu iespaidu uz cūku barošanu.

„Un ne par to vien mums ir jāpateicas savām debesīm: Mums jāpateicas arī par savu mieru. Mums nekad nav bijis jāskatās nekur tālumā; mūsu debesis ir tepat acu priekšā…Viņas ir tik praktiskas, tik parocīgas, ka neviens mirstīgs cilveks labākas nevar vēlēties.“

Lielākie svētki šinī zemē ir cūku bēres. Idealismam un sapņiem tur nav vietas. Viss ir praktisks. Putni tur nedzied. Labi barota lakstīgala ir gardums, ko uz svētkiem nokauj un apēd. Katram ir mīksts goda mētelītis. Ne sirds ir nozīmīga, bet ārējā forma, pielaikošanās. Sirds nemiers ir noziegums.

Par Miera un pieticības malu ir vērts padomāt. Būtu aplami, ja socialistiskās iekārtas piekritēji to meklētu tikai rietumos, un kapitālistiskās iekārtas aizstāvji austrumos. Katrai iekārtai ir sava Trekno cūku zeme. Tā ir visur tur, kur debesis ir zemas, kur cilvēks nepazīst citas vērtības, kā vien materiālās, kur dzīves mērķis ir šeit virs zemes sasniedzams, kur ilgas pēc lielām, tālām debesīm, pēc dzīvā, svētā Dieva, pēc lielās skaidrības ir vai nu noziegums vai neprāts.

Trekno cūku zeme ir visur, kur valda šāda vai tāda veida materialisms. Tur dzīvai cilvēka sirdij ir jānosmok.

Skalbes jūrnieks nespēj pielaikoties. Viņš raudādams vārtās dubļos. „Laudis sauc: „Skatāties, ka viņš novārtījis savu mētelīti!“ un met viņam ar akmeņiem. Sitieni sāp. Bet viņam ir prieks. Liekas, ka akmeņi trāpa Lietuvēnu, kas viņam apķēries un šņaudz.

Sākumā jūrniekam ir tikai protests un sāpes, bet viņam nav vēl ceļa ārā no Trekno cūku zemes.

Tad viņš piedzīvo jaunu īstenību, piedzīvo Svēto, sastop Ziemeļmeitu. Tā paceļ saspiesto sirdi. Jūrniekam līst asaras. Ziemeļmeita saka:  „Izraudi no sirds visus sārņus, lai viņa tiek atkal šķīsta un jauna…“

„Tā…Saturies, tagad es došu viņai uguni!“ Jūrnieka krūtis briest un ceļas. Viņš jūt, ka sirds atkal kvēlo. Viņš ir atkal stiprs.

Tā notiek, kad cilvēkam atklājas dieviškā īstenība. Atjaunojas sirds. Tā kļūst tīra. Tur ir tā pati kvēle, ko Skalbes kalējs ir atradis bībelē. Pagurušais gūst spēku.

Ziemeļmeita jūrniekam rāda debesis un dod viņam uzdevumu: Kopā ar citiem lauzt priežu zarus un pīt no tiem vaiņagu. Lauzējiem asās skujas sabada pirkstus. Vaiņagā mirdz asinis. Ziemeļmeita saka: „Tie vaiņagi ir skaistāki, kas pašaizliedzīgāk asos zarus lauž un glauž.“ Reiz šie vaiņagi nesīs gaismu ielejās.

Pašaizliedzība ved pretīm lielajai gaismai.

Jūrnieks kliedz Trekno cūku zemes tumsā: „Mostaties! Mostaties!“Nāves miegā guļošā pamale sakustas. Nāk ļaudis, ne lai tiešām nokratītu miegu, bet lai apklusinātu miera traucētāju. Jūrnieku iemet cietumā. Bet viņš tomēr ir brīvs. Sirds ir pilna ticības un spēka.

Viņš pakrīt uz salmiem un raud, kā cietumnieks, kas palaists brīvībā. Viņa klēpī krīt starojoši priežu zari. Viņš vij vaiņagu. Kad cietuma sargs viņu grib vest pie tiesas, viņš uzmet tam galvā savu vaiņagu. Sargs mēģina to samīdīt, vai sacirst ar zobenu, bet vaiņags nav ne sacērtams, ne samīdams.

Ir spēks, pret kuru nav ieroču, kuru nespēj iznīcināt.

Tiesas priekšā jūrnieks stāv drošs. Viņam nav liekulīgā pazemībā jānoliec mugura, kā to citi dara.

Spriedums ir bargs. Jūrniekam ir jāgriežas atpakaļ jūrā.

Bet viņš saka: „Ne atpakaļ! Es iešu uz priekšu, taisni caur jūsu debesīm.“

Ļaudis domā, ka viņš sadauzīs pie šīm debesīm galvu. Suņi gaida uz viņa asinīm.

Bet jūrnieks iet ar tādu ticību, ka miglas siena pašķiras un spoža gaisma apžilbina acis.

Viņš skatās neaprobežotā tālē un domā: „Pasaulei nav gala un debesīm nav malas. Istā dzīve ir liela, kā pasaule, un augsta,kā debesis.“

Kas savā Miera un pieticības malā nevar izturēt, tas lai meklē patiesi Svēto, lai aizliedz pats sevi, lai tic.

Tam pat cietumā būs brīvība. Viņš spēs iziet cauri sava laika zemajām debesīm, pretī saulei un plašumam.