Baznīcas gadam beidzoties

Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai. Tāpēc negulēsim kā pārējie, bet būsim nomodā un skaidrā prātā.
Pāvila 1. vēst. tesaloniķiešiem, 5:5—6.

Gadā tuvu kopā ir trīs nozīmīgi laiki: mūsu Valsts svētki, Mirušo piemiņas diena un Advente. Katram no šiem laikiem ir savs raksturs, sava īpatnība. Gadās, ka kādā trimdas draudzē mācītājs nevar noturēt atsevišķu dievkalpojumu Valsts svētkiem, Mirušo piemiņas dienai un pirmās Adventes svētdienai. Tad iznāk padomāt, vai visām trim dienām ir arī kaut kas kopējs.

Mirušo piemiņas diena mums atgādina, ka viss cilvēciskais paiet. Draugi un radi aiziet mūžībā. Lai cik bagāta būtu mūsu pašu dzīve — arī tā paiet. Domas par nāvi saistās ar skumjām, ar sāpēm, ar tumsu.

Liekas, ka tumsā ir pazudusi arī mūsu valsts. Nesen bija brīvības rīts. Mēs priecājāmies un cerējām, ka Latvija ir celta mūžīgiem laikiem. Satumsa negaidot.

Ko lai darām? Vai atliek tikai sapņot par bijušo? Sapņi un nakts sader kopā.

Ārī es raugos pagātnē. Man acu priekšā ir mana skolas ēka — Baznīcas ģimnāzija Rīgā — 18. novembra naktī. Visapkārt ir tumsa. Tumša zeme un tumšas rudens debesis. Bet pie šīm debesīm, virs skolas ēkas, gaiši mirdz krusts. 18. novembrī Rīgā bija daudz krāšņāk dekorētas celtnes, bet gaišais krusts man ir palicis atmiņā. Gadiem aizejot, mācījos saprast, ka arī dzīves krusts var būt gaišs.

Tumsa paliek īstenība. Latvija nav brīva. Mūsu tauta nav aizgājusi bojā, bet viņai ir grūts laiks. Jūs, kas palikāt mājās, pie daudz kā esat pieraduši. Ir jāpierod. Bet pie visa nevar pierast. Jums ir uzlikta smagākā nasta. Mums, ārpus Latvijas, ar mūsējo arī nav viegli tikt galā. Jaunie svešumu neizjūt vairs tik asi kā vecākie, bet arī viņiem pietrūkst īstas dzimtenes, pietrūkst zemes, kurā iesakņoties. Mūsu sabiedriskajā dzīvē arvien vairāk pietrūkst spraiguma. Mudinājumi maz ko līdz. Atsevišķie cilvēki mēģina iekārtoties, nodrošināties, tikt pie turības. Bet, raugoties no Mirušo piemiņas dienas perspektīvas, ir jāsaka, ka mantu kapā līdzi nepaņemsi.

Daudziem tumsā pazūd arī nākotne. Jautājums ir: vai mums ir uz ko gaidīt — arī nesapņojot?

Apustulis Pāvils raksta: «Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai.» Tas nav teikts par visiem cilvēkiem, bet par kristīgo draudzi. Tās centrs ir Jēzus Kristus. Padomājot par Viņa dzīvi, mēs redzam, kā ap Viņu sabiezē tumsa, pieaug naids, netaisnība, atstātība. Kaut arī Viņā nav nekāda ļaunuma, pretinieki mācas virsū no visām pusēm. Draugi aiziet, paraujas pie malas. Beigās paliek krusts.

Kad Jēzus mirst, krusts liekas briesmīgi tumšs. Netaisnība uzvar. Taisno nicina un izsmej. Krusts šķiet gala punkts. Pēc cilvēciskiem apsvērumiem ceļš no tā vairs nevar vest tālāk. Paliek vienīgi kaps. Mācekļi bezcerīgi saka: «Un mēs cerējām, ka Viņš Izraēli atpestīs.»

Un tad notiek tas, ko Dievs bija apsolījis, bet kam neviens neuzdrošinājās ticēt: Kaps ir tukšs. Mācekļi pārliecinās, ka Viņu Kungs ir dzīvs. Viņi nesapņo, bet sastop Kristu savā dzīvē, savā ikdienā. Viņiem īstenība kļūst gaišāka par katru sapni. Krusts pārvēršas no tumšās nāves zīmes par gaišu uzvaras zīmi.

Vai mums ir uz ko gaidīt — nesapņojot? Jā! Uz to Kungu gaidi! Mēs nepiederam naktij, tāpēc nepagursim, negulēsim, nesapņosim. Nejautāsim, vai drīz pienāks labāki laiki, bet jautāsim, ko Dievs mums apsola, ko mēs no Viņa varam gaidīt. Daudziem ir pieredze ar Viņu. Tie ir pārliecināti, ka tā nākotne, ko Dievs dod, pat kapā neizbeidzas. Citi ir vienaldzīgi vai šaubās.

Par Dieva spēku nav daudz ko runāt, bet arī šaubīgie var izmēģināt ar to dzīvot. Arī tam, kas nevar ticēt, ir iemesls pieņemt, ka Kristus dzīvo, jo ļoti daudzi to apliecina. Kādēļ lai. viņi visi melotu? Es varu tikai ieteikt izmēģināt dzīvot tā, it kā Kristus būtu, izmēģināt uz Viņu paļauties, Viņu lūgt, meklēt Viņa gribu un censties Viņam paklausīt. Tā daudzi ir sastapušies ar dzīvo Kristu.

Paļaujoties uz Kristu, mēs mācāmies ticēt, ka ir nākotne. Jautājums tad nav vis: vai var pienākt labāki laiki? -- bet: vai mēs uzdrīkstamies no Dieva kaut ko sagaidīt?

Uz Viņu gaidot, rodas jauns spēks un jēga. Mēs varam raudzīties uz mūsu laika parādībām un notikumiem ar skaidru prātu, bez ilūzijām un tomēr kā tādi, kam ir cerība. Šinīī pasaulē darbojas Dievs, kaut arī ne vienmēr uzskatāmi. Dievs ir mīlestība.

Ar skaidru prātu nesaderas doma, ka visa latviešu tauta tuvākā laikā kļūs ticīga un varēs pilnīgi paļauties uz Dievu. Bet tauta var dzīvot no cilvēkiem, kas gaida uz Dievu, kas nepaliek pie Mirušo piemiņas dienas, bet iet pretī Adventei.

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang