Subjektīvas piezīmes par Annabergu

Annabergai ir 20 gadu. Tas ir iemesls par viņu padomāt, mazliet savilkt galus kopā. Es nevaru un negribu uzrakstīt objektīvu vērtējumi, bet varu tikai mēģināt pateikt savas domas, savu skatījumu. Ir pagājuši jau 17 gadi, kopš Annabergā vairs nedzīvoju, kā veco annabergiešu vairumam, arī manā dzīves centrā ir ievirzījušies citi uzdevumi. Katram ir jādarbojas tur, kur viņš ir. Saskare ar Annabergu tomēr nav izbeigusies. Nedomāju, ka tas ir tikai tādēļ, ka tur dzīvo mans brālis. Sastopoties mūsu sarunās ģimenes jautājumiem, liekas, nekad nav bijusi pirmā vieta. Annaberga saista.

Ko es par viņu domāju?

Vispirms - nav pats par sevi saprotams, ka viņa mums, baltiešiem ir. Var teikt, ka tas bija izdevīgs gadījums, ka mēs pie viņas tikām. Protams, var jau šis tas arī vienkārši gadīties. Bet ja “izdevīgie gadījumi” savirknējas viens pie otra garā rindā, tad liekas godīgāk, lietot kādu citu apzīmējumu. Runājot par Annabergas rašanos un veidošanos, man ir jāsaka, ka tur bija Dieva vadība. Annaberga mums ir Dieva dāvana. Par to es esmu pārliecināts. Ir labi, ka mums tāda dāvana ir, bet vēl nozīmīgāk ir apzināties, kas to ir devis. Mēs esam piedzīvojuši, ka Dievs nav tikai bezgalīgā tālē, ka Viņš nav arī tikai mūsu dvēselē, bet ka Viņš darbojas arī ārējās, materiālajās lietās. Ticības dzīvē tam ir liela nozīme. Dievs kļūst daudz konkrētāks. Tā vispirms Viņam ir jāsaka paldies.

Mūsu sabiedrības spriedumi par Annabergu ir dažādi – citi jūsmo, citi peļ, citi klusē. Lai nu kā – Annaberga ir 20 gadus pastāvējusi un tur ir kaut kas noticis. Ja visi viņu slavētu, tas laikam nemaz nebūtu labi. Nevaru atcerēties nevienu garīgi nopietni ņemamu pasākumu, kuru visi būtu atzinuši. Pat pašam Kungam bija jāpanes smaga kritika. Arī Viņu neatzina. Tas nenozīmē, ka viss ko sabiedrība neatzīst, būtu pielīdzināms Kristum, bet tas nozīmē gan to, ka sabiedrības spriedums nav nekāda mēraukla.

Mūsu oficiālajā baznīcas dzīvē Annaberga ir palikusi kaut kā nomaļus. Tā nav izteikta baznīcas sanāksmju vieta vai baznīcas mītne. Drusku žēl, bet pārāk daudz par to gausties tomēr negribu. Jēzus silīte arī nestāvēja baznīcā, bet kūtī, un Viņa krusts bija ārpus Svētās pilsētas mūriem. Daudzas garīgas kustības ir sākušās baznīcas nomalē. Arī Dr. Mārtiņš Luters nebija ne prāvests, ne bīskaps, bet tikai pie malas nobīdīts mūks. Kristīgā studentu kustība allaž ir centusies baznīcai pakalpot, bet ar savu oikumēnisko raksturu tā nekad nav pilnīgi iekļāvusies baznīcas organizatoriskajos ietvaros.

Ka Annabergai ir garīga nozīme, par to man šaubu nav. Kad Jāzeps mani ir aicinājis piedalīties kādā sanāksmē, pirmā brīdī es parasti esmu pie sevis rūcis, ka atkal aizies dažas dienas, un mājās krāsies nepadarīti darbi, bet neatceros nevienu reizi, kad pēc sanāksmes es nebūtu juties kā saņēmējs, kā ieguvējs. Annabergā var garīgi atspirgt - to es bieži esmu pieredzējis. Tas nenozīmē, ka es Annbergu gribētu kaut kā idealizēt. Arī tur dzīvo cilvēki, kam ir kļūdas un arī tur ir kopība, ko nevar apzīmēt par pilnīgu. Bet ir maldīgi iedomāties, ka Dievs darbojas tikai caur pilnīgo. Ka Annabergā ir darbojies un darbojas Dievs - tas man ir ļoti noteikti jāapgalvo.

Kādreiz esmu izjutis kā noslogojumu, ka Annabergai ir arī liela materiāla vērtība. Ir pils un tagad arī vēl diezgan prāva jauna māja. Šī objekta uzturēšana prasa no tā vadītāja un viņa līdzstrādniekiem  darbu un pūles. Man ir licies, ka Dievs savu darbu var darīt arī daudz vienkāršākā vietā = piemēram kādā baraciņā. Kādreiz dzimtenē Brāļu draudzes vienkāršajos saiešanas namos notika lielas lietas. Pamatīgāk pārdomājot, nācu pie slēdziena, ka Dievam neko nevar rakstīt priekšā – Viņam nevajag pils, bet Viņš var darboties arī pilī. Arī tā var būt Viņa dāvana. Pašreiz Annaberga galvenokārt kalpo baltiešiem – latviešiem, lietuviešiem un igauņiem. Es domāju, ka ir labi, ka tie, kas svešā zemē ir tikai viesi, par kādu vietu var teikt: “Tā ir mūsu .” Tas gan nenozīmē, ka tur šīs zemes saimnieki nevarētu būt viesi. Ir labi, ka Annaberga nav šauri noslēgusies.

Kas būs tālāk?

Es ceru, ka Annabergas vadībai nekad neienāks prātā sīki izplānot nākotni. Tad varētu gadīties, ka Dievam ir jāsagrauj mūsu plāni, lai izvestu savējo. Nozīmīgi ir no gada uz gadu meklēt Dieva ceļu. Būtu labi, ja to varētu darīt kopībā.

Cik plašu un kādu cilvēku loku Dieva ar Annabergu grib aizsniegt, to iepriekš nevar pateikt. Kādreiz apustulim Pēterim likās, ka viņa uzdevums ir pasludināt Kristu jūdu tautai; likās, ka skaidri novilktas robežas. Bet tad Dievam patika uzrunāt nejūdus. Iesākās jauns ceļš, un Pēterim bija jāiet pa to. Tāda ir Dieva darba likumība: Viņš dara – mums paklausībā jāseko.

Lai Dievs arī Annabergā palīdz redzēt un dzirdēt Viņa prātu, un tad – nepārsteigties, bet arī lieki nevilcināties – darīt Viņa nolikto darbu.

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang