Raksts no grāmatiņas “Cik maksā mīlestība” (1995, apgāds Zvaigzne ABC).
Kur ir jaunpiedzimušais jūdu ķēniņš? Jo mēs viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām viņu pielūgt.
Mateja evaņģ., 2:2.
Es zinu, ka Dievs ir licis pasludināt mums, cilvēkiem, lielu prieku. Es zinu, ka mums ir Pestītājs. Es zinu, ka var pie Viņa nonākt, Viņu atrast un tad griezties atpakaļ, godājot un teicot Dievu. Jūs droši vien arī to zināt. Dieva dotais prieks iespīd arī dzīves vistumšākajos stūros. Bet pašreiz man tomēr ir skumji.
Dieva sūtnis teica: «Es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks,» — bet es redzu ļoti daudzus, kam prieka nav. Tie ir tepat visapkārt. Mīļi cilvēki. Ir jaunieši, kas nezina, ko ar sevi iesākt. Darba nav. Sākas nīkšana. Cits aiziet uz krogu — varbūt, lai pierādītu, ka ir jau pieaudzis, varbūt arī, lai meklētu kādu prieka drumslu. Neatrod. Pieaugušie saka: «Tāda ir mūsu jaunatne,» — bet neparāda ceļu. Daži cīnās, lai uzturētu kārtību, bet kārtība nevar dot prieku. Ārī pieaugušajiem — citam nāk virsū «melnais», cits mēģina uzcelt Žogu ap savu privāto prieciņu, dzīvot savu «mierīgo» dzīvi, lai apkārt notiek kas notikdams. Bet tāda dzīve var kļūt ļoti šaura. Tur var noslāpt. Ziemassvētku vakarā gandrīz katrā mājā deg sveces. Tas ir labi. Bet es nemaz neesmu pārliecināts, ka tas prieks, kas pie eglītes mirdz bērnu acīs, par ko daudzi ir jūsmojuši, būtu lielais prieks. Sveces nodziest, un bieži vien tad drīz izput arī prieks.
Man liekas, ka cilvēki, visa dzīve, visa pasaule kliedz pēc Pestītāja, neprazdami gan Viņu nosaukt vārdā, kliedz pēc kāda, kas patiesi atbrīvo.
Kas viņiem parādīs ceļu uz Betlēmi? Ziņa par lielo prieku pazūd dažādo prieka piedāvājumu mudžeklī. To nav viegli saklausīt. Mums, baznīcas ļaudīm, mums, kristiešiem, ir jāsludina, bet ne katru sludinājumu dzird. Man liekas, ka mēs bieži vien sludinām viens otram, aizmirstot tos, kas ir ārpusē, kas prieku nepazīst.
Es nevaru apgalvot, ka esmu atradis īsto veidu, kā parādīt ceļu uz Betlēmi. Es mēģinu. Tas, ka tik daudzi dzīvo bez prieka, kaut gan Dievs mums piedāvā prieka bezgalību, mani nospiež. Nospiež arī tas, ka tic, kas šo prieku pazīst, nedzer pilniem malkiem, bet strīdās, kādā krūzītē viņu liet.
Var būt, ka iznāca diezgan drūms Ziemassvētku stāsts, bet gribējās pateikt to, kas ir uz sirds.
Es zinu, kā Dievs reiz trim gudrajiem sūtīja zvaigzni kā ceļa rādītāju. Es zinu, Dievs ganiem reiz sūtīja eņģeli. Kopš Kristus ir nācis šinī pasaulē un kopš Dievs ir devis savu Svēto Garu, tiek sūtīti cilvēki. Ja Dievs mūs sūta, tad Viņš palīdz arī paklausīt.
Cilvēki kliedz pēc Pestītāja! Kas parādīs ceļu uz Betlēmi?
