Lieldienu saulē

Domājot par Lieldienām, man nāk prātā kāda aina no maniem zēna gadiem. Tur nav nekā sevišķa; man liekas pat drusku jocīgi, ka es par to stāstu.

Bija Lieldienu rīts. Mūsu guļamistaba atradās vakaru pusē. Varbūt, ka bija aizvilkti arī aizkari. Zinu tikai, ka bija pakrēsla. Es vēl gulēju. Māte klusiem soļiem izgāja un atstāja durvis uz otru istabu pusviru. Pa spraugu kā platas svītras spiedās iekšā rīta saules stari. Varēja redzēt, kā puteklīši vizēdami peldēja šurpu turpu.

Un man bija tik labi ap sirdi.

Kādēļ? Es nezinu. To dažreiz ir grūti pateikt. Svētki bija atnākuši — ar olām, varbūt arī ar šūpolēm, bet tas tomēr nebija viss, nebija pat galvenais.

Varbūt nemaz nav jājautā, kādēļ, — strazds un cīrulis arī nejautā. Varbūt mani bija trāpījis saules stars, un mans prieks cēlās augšup kā klusa dziesma Dieva godam.

Bet laikam tā tomēr nebija. Arī toreiz sirds zināja jau par grēku, un tas spieda pie zemes, spieda pelēcībā, smacēja dvēseles dziesmu. Putniņam ir vieglāk. Mums, cilvēkiem, pavasara vēsma vien nespēj izdzēst visu pelēcību.

Svarīgi laikam bija, ka spīdēja Lieldienu saule.

Vēlāk sēdējām pie pātariem. Tēvs lasīja sprediķi. To pašu jau biju klausījies arī pagājušā un aizpagājušā gadā. Šis tas aizslīdēja manām ausīm garām arī nedzirdēts. Bet vēl šodien palicis prātā, ka sievas, saulei lecot, iet pie kapa un bēdājas, kas Viņam akmeni novels.

Un tad — akmens ir novelts un eņģelis sāka: «Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem? Viņa nav šeit, Viņš ir augšāmcēlies!»

Es redzēju arī tēva un mātes sejā: Viņš ir augšāmcēlies! Un man likās, ka tikai tādēļ saules stars krēslainajā guļamistabā bija iespīdējis man tieši sirdī, ka tas nesa šo pašu vēsti: Kristus ir augšāmcēlies!

Pagāja gadi. Nāca Lieldienas gan Vācijas barakās, gan Ukrainas stepē. Dažu labu reizi nebija par olām ko domāt, nebija pat maizes. Bet vēsts skanēja kā skanējusi: Viņš ir augšāmcēlies! Un sirdī nāca gaisma, kaut arī debesis bija pavisam apmākušās.

Dzīves ceļš nav nekāds tīrais. Dubļainas kļūst ne tikai kājas, dubļaina kļūst arī sirds. Kādreiz liekas, ka mana paša netīrā sirds stāv kā milzīgs, pelēks akmens starp mani un Kristu. Un tad atrodu, ka arī šis akmens ir novelts. Dievs dara lielas lietas. Visa dzīve ir Viņa žēlastības un Viņa brīnumu pilna.

Cauri svešumam, cauri visām grūtībām, arī cauri grēkam skan tāpat kā toreiz bērna dienās: Jēzus dzīvs un es tam līdz!

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang