Raksts no grāmatiņas “Cik maksā mīlestība” (1995, apgāds Zvaigzne ABC).
Kādu reiz ļaudis pie viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet viņš stāvēja pie Genecaretes ezera. Tad viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza nocelt mazliet no malas, un viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas, Un, beidzis runāt, viņš sacīja uz Sīmani: «Dodies uz augšu un izmet savus tīklus.» Un Sīmanis atbildēja un viņam sacīja: «Meistar, mēs cauru nakti esam strādājuši un’ nenieka neesam dabujuši; bet uz tavu vārdu es gribu tīklu izmest.» Un, to darījuši, tie saņēma lielu: pulku zivju, tā ka viņu tīkls plīsa. Un tie meta ar roku saviem biedriem otrā laivā, lai nāktu palīgā vilkt. Un tie nāca un piepildīja abas laivas pilnas, tā ka tās tikko negrima. Sīmanis Pēteris, to redzēdams, krita Jēzum pie kājām un sacīja: «Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.» Jo tam izbailes bij uzgājušas un visiem, kas pie viņa bij, par lomu, ko tie bij vilkuši, tā arī Jēkabam un Jānim, Cebedeja dēliem, Sīmaņa biedriem. Un Jēzus sacīja uz Sīmani: «Nebīsties, jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.» Un savas laivas uz krasta vilkuši, tie atstāja visu un gāja viņam Iīdz.
Lūkas evaņģ., 5:1—11.
Jēzus mācekļi nebija nekādi pārcilvēki. Tieši tas viņus padara mums tuvus. Viņi nav uzstrādājušies par mācekļiem, bet Jēzus viņus ir par tādiem darījis.
Tā tas bija toreiz, tā tas ir šodien. Kristīgie nav tādi cilvēki, kas ar lielām pūlēm būtu sevi pārtaisījuši. Tie, kas paši ar savu spēku mēģina sevi pārveidot, parasti iznāk tādi diezgan dīvaini. Jēzus pārveido cilvēkus.
Pasekosim tam, ko mums stāsta nupat dzirdētais Dieva vārds.
Jēzus māceklis, ko mēs vēlāk pazīstam kā Pēteri (latviski: klints), saucas vēl Sīmanis. Viņš ir zvejnieks. Liekas, ka tādas lietas kā sprediķi viņu sevišķi neinteresē. Jēzus runā. Ļoti daudzi klausās. Bet Sīmanim ir citas lietas prātā. Viņš ar saviem biedriem ir visu nakti zvejojis. Viņi nav nekā noķēruši. Tagad ir jāsakārto tīkli. Ir jādomā par darbu.
Tur kāds sprediķo, bet vai sprediķim var būt kāds sakars ar praktisko dzīvi? Tā domāja daudzi toreiz; tā domā daudzi šodien. Tad Jēzus prasa no Sīmaņa kādu pakalpojumu. Viņš grib aizņemties laivu. Sīmanis to arī aizdod. Jēzus runā tālāk no laivas uz ļaudīm. Varbūt Sīmanis Viņu tagad dzird, varbūt arī ne. Nekas nav teikts par to, ka Jēzus runa būtu atstājusi uz viņu kādu sevišķu iespaidu. Sīmani interesē tīkli un zveja.
Kad Jēzus saka: «Dodies uz augšu un izmet savus tīklus,» — Jēzus ienāk praktiskā dzīvē. Viņš gan nerada jaunu mācību par zveju, bet Viņš izturas tomēr kā tāds, kam ir darīšana arī ar ikdienu, arī ar parasto darbu.
Sīmanis netic, ka, paklausot Jēzum, tiešām kaut kas prātīgs varētu iznākt. Viņa zvejnieka saprāts un pieredze runā tam pretī. Bet var jau pamēģināt! Var būt, ka šim Jēzum tomēr ir kāds sakars ar praksi? Nu labi! «Uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest.» Sīmanis vismaz vienā lietā grib uz Jēzu paļauties.
Rezultāts ir pārsteidzošs. Loms ir tik liels, ka Sīmanis un viņa biedri ar to nemaz nevar tikt galā. Ir jāsauc citi palīgā.
Ja mēs nezinātu, kāds Jaunajā Derībā ir šī stāsta turpinājums, kā mēs to turpinātu?
Varbūt tā: Sīmanis pārdeva noķertās zivis, un nu viņš bija laimīgs. Nākošā dienā viņš atkal sauca Jēzu palīgā. Un tā Sīmanis kļuva par labāko un bagātāko zvejnieku visā apkārtnē.
Bībele turpina pilnīgi citādi: Sīmani viss lielais loms piepeši vairs neinteresē. Kaut kas cits ir daudz svarīgāks — pats Jēzus. Tam, kura runu viņš iepriekš nemaz neievēroja, ir vara. Viņa vārds nav tukša skaņa. Tur ir spēks. Sīmanim ne prātā nenāk lūgt, lai Jēzus viņam nākošā dienā dod tādu pašu lomu.
«Kungs, aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks,» tas ir viss, ko Sīmanis var pateikt. Viņš jūt, ka šis Jēzus un viņš — viņi nesader kopā.
Kamēr tas Kungs mums ir svešs, mēs varam Viņam neuzticēties. Mēs varam būt vienaldzīgi pret Viņu. Mūs tiešām interesē tikai mūsu pašu dzīve. Ja mēs kādā brīdī manām, ka Kristus dzīvo, ka Viņam ir spēks, tad vecās rūpes par iztiku un mantu pagaist. Mums ir svarīgākas lietas. Mēs ieraugām Dieva svētumu un zinām arī, ka mēs paši nepavisam neesam svēti. «Es esmu grēcīgs cilvēks» — tā nav svētulīga frāze, bet patiesība, kas sāp, kas dedzina. Par to ir jārunā; tā ir jāsaka Jēzum.
Jēzus nepamet mūs ar šo patiesību vienus. Viņš runā, un Viņš rīkojas ar mums. Sīmanim Viņš saka: «Nebīsties.» Tas nozīmē: Jēzus dod jaunu iesākumu, jaunu dzīvi; ar Viņu ir drošība.
Tad Jēzus turpina: «No šī laika tev būs cilvēkus zvejot.»
Zvejnieks Sīmanis saņem uzdevumu, un viņš neprasa, vai viņš to varēs pildīt. Kas dod uzdevumu, tas dod arī spēku. Sīmanis un viņa biedri atstāj visu un seko Jēzum.
Tā nav nekāda sevišķa varonība. Jēzus ir pavēlējis — ir jāklausa, Tas, kas vēl nesen bija svešs, ir kļuvis par viņa Kungu; ne par varmāku, kas uzspiež savu gribu, bet par tādu, kam nemaz nevar nesekot. Nav cita, uz ko varētu paļauties. Nav cita, kas dotu jēgu dzīvei un nāvei. Arī mums — nav cita.
