Sīkumi

Māc. Paulis Urdze

Vāciju no Kanādas vai ASV nešķir dzelzs priekškars, bet vairāki tūkstoši kilometru gan. Šurp un turp aizlido pa vēstulei, laikraksti apraksta svarīgākos notikumus abās pusēs, pa retam ir kāds apciemojums.

Sagrautās Vācijas pilsētas, noplukušās barakas, dzīve vecās kazarmās, nometnes laiki pieder pagātnei. Tie, kas izceļoja, gandrīz 35 gados ir paspējuši iedzīvoties jaunajā vidē.

Protams — bija smagi jāstrādā, bet bija spēks un bija arī panākumi.

Kā dzīvoja palicēji Vācijā? Palika apmēram desmitā daļa no tiem, kas šeit pēckara laikā bija. Brīvprātīgi par dzīvi šeit

izšķīrās nedaudzi; vairumam bija jāpaliek, jo viņus nekur neņēma pretī. Atcerieties: „Plaušas nav īsti veselas — atpakaļ uz nometni! Kapa invalīds—atpakaļ! Par vecu—atpakaļ!” Nometnes neiznīka. Daudzas gan likvidēja, pārpalikumu pārceļot uz kādu citu. Ir latvieši, kurus pārcēla 10 reizes. Spēcīgākie, veselākie, uzņēmīgākie atrada kaut kur darbu un dzīvokli, bet apmēram trešdaļai no palicējiem nometnes dzīve turpinājās līdz sešdesmito gadu sākumam-—tā tad 15 gadus. Nometne ir ierīkojums, kur cilvēkam pagaidām apmesties. 15 gadus nodzīvot „pagaidām”—tas nav pa jokam! Uzmācās pagurums. Nospieda ne tikai dzimtenes trūkums un primitīvie dzīves apstākļi, bet arī vilšanās. Cerēja uz politiskām pārmaiņām un drīzu atgriešanos mājās—,,Nākamos

Valsts svētkus svinēsim dzimtenē!” Neiznāca. un tad..." — Neiznāca. „Sākšu strādāt, tad." Palika dzīve no valsts pabalsta. Tas, sevišķi darba nespējīgajiem, bija niecīgs. Bet badā nebija jāmirst.

Auga mūža gadu skaits. Septiņdesmitgadīgie likās vēl tīri jauni un spēcīgi. Bija daudz vieninieku, gan veci ļaudis, gan bijušie karavīri. Piederīgie gan miruši, gan palikuši Latvijā, gan izceļojuši.

Auga latviešu kapu kopu rindas. Tā Oldenburgā tagad ir nepilni divi simti latviešu un — ap 300 latviešu kapu.

Protams, arī latvieši Vācijā nesvinēja tikai bēres. Tie arī nesēdēja, rokas klēpī salikuši, un negaudās. Bija kori, teātra

trupas, koncerti, organizāciju sapulces, svētki. Bet tā nebija ikdiena. Daudziem viss bija—pagaidām. Laiks bija it kā apstājies. Daudzi bēga atmiņās: „Vai tu atceries, toreiz, mājās..." „Atceries, kad gājām uz operu...''; „atceries — pie Volchovas...'” Vairums no nometnes iedzīvotājiem bija piederējuši vidus šķirai. Šī piederības sajūta palika. Bijušo, to, kas ir kādreiz sasniegts, nevar vienkārši nolikt pie malas. Bet vācu apkārtnei bieži vien likās, ka no nometnes nevar nākt nekas labs. Bija aizspriedumi. Tiem, kas kaut kur strādāja bija citādi. Darba biedri ar viņiem iepazinās un viņus respektēja.

Nometnēs turpināja darboties draudzes. Notika dievkalpojumi, Bībeles stundas, jauniešu darbs, svētdienas skolas, draudžu vakari. Bija laba oikumēniska sadarbība. Dzīve ar Dievu vienmēr, visos apstākļos, ir jēdzīga, pilnvērtīga. Bet ticību nevar paņemt kā grāmatu no plaukta. Labi tam, kam Dievs to dod.

Samērā liels skaits no gados vecākajiem bija bezdzimtenes ārzemnieku veco ļaužu mītnēs. Viņi bija aprūpēti, bet mītne, kas atradās vecās kazarmas, ar saviem tumšajiem gaiteņiem tomēr nospieda. Vairākiem bija jādzīvo vienā istabā. Stāvoklis uzlabojās sešdesmito gadu vidū, kad uzcēla jaunas mītnes.

Citi, sevišķi no bijušiem karavīriem, bija plaušu sanatorijās. Tās parasti bija barakās. Gribējās dzīvot, bet daudzus aizsauca Mūžībā. Oldenburgas tuvumā, Huntlozenas mežā, kur kādreiz bija sanatorija, ir palikuši bezdzimtenes ārzemnieku kapi. Tur atdusas arī 25 latvieši, visi miruši ap divdesmit gadu vecumā. Laikā ap Mirušo piemiņas dienu, kādā pievakarē, noturam tur kapu svētkus. Metas krēsla. Uz kapiem deg sveces. Sveču gaisma apspīd arī dievlūdzēju sejas.

Varētu vēl daudz rakstīt par tumsu. Tā nav izgaisusi arī pēc nometņu likvidēšanas. Darbinieki ir kļuvuši veci. Nav vairs svētdienas skolu, jo trūkst bērnu. Gada laikā ir 10 bēres un kristības.

Bet ir arī gaismiņas, kā zīmes, kās norāda uz lielo Gaismu. Pastāstīšu dažus sīkus gadījumus: Kādā veco ļaužu mītnē

dievkalpojumā sprediķis ir par Jēzus mācīto lūgšanu: „Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Atstājot dievkalpojuma telpu mācītājam ir saruna ar kādu gandrīz 80 gadu vecu kundzi. Viņa saka: "Tagad es esmu piedevusi arī mana vīra slepkavām. Viņu atrada pēc vācu ienākšanas, atrokot masu kapu. Viņa rokas bija sasietas ar dzeloņdrātīm. Viņam bija izgriezta mēle. Šausmīgi! Bet tagad es esmu piedevusi, jo Dievs piedod man. Tagad ir miers.” To varēja redzēt arī viņas sejā. Kā tas it iespējams? Cilvēks pats tādu netaisnību nevar pārvarēt. Bet mēs neesam vieni paši. Mums ir Pestītājs.

Cits gadījums: Vietējam sociāldarbiniekam ir ienākuši daži simtu marku. Viņš grib kādam trūcīgam cilvēkam sagādāt prieku. Aizejam pie vecas kundzes. Zinu, viņa dzīvo ļoti pieticīgi, saņem tikai sociālo pabalstu. No savas nabadzības viņa palīdz vēl radiem Latvijā. Sociāldarbinieks piedāvā naudu. Vecā kundze saka: „Paldies, ka jūs par mani domājat. Bet man nevajag. Man visa kā pietiek.”

„Bet jūs taču sūtīsit atkal kādu saini uz Latviju”, es piebilstu.

„Tam es iekrāšu. Man nu gan nekā nevajag. Es dzirdu kā kapsētā zvana. Kapā līdz neviens neko nepaņem.”

Mēs atvadāmies. Sociāldarbinieks ir pārsteigts, ka ir cilvēki, kuriem nevajag naudas. Pēc dažām dienām avīzē ir ziņojums par dabas katastrofu kādā tālā pasaules malā. Vecā kundze atnes prāvu naudas zīmi: „Vai jūs nevarētu parūpēties, lai šo naudu saņem katastrofas upuri?*” Es esmu nokaunējies. Man nebija ienācis prātā, ka vajadzētu palīdzēt. Gadījumu, kas liecina par lielu neatkarību no naudas un mantas un par gatavību palīdzēt, ir daudz.

Vairāk kā naudas cilvēkam vajag cilvēka. Atkal sīks gadījums: Kāds vecs pāris dzīvo diezgan noslēgušies. Gadās, ka abi saslimst. Uz slimnīcu negrib iet. Sākumā viņiem palīdz viens otrs kaimiņš. Bet slimība ieilgst. Nav īsta atrisināju man. Tad redzu, ka slimo virtuvē uz grīdas ir nolikts matracis un sega. Tur apmeties kāds vīrs, no kuņa neviens neko nesagaidīja. Viņš nespēja pats sev lāga līdzēt. Nu viņš ir atnācis, neviena nemudināts, lai dažas nedēļas, dienu un nakti, koptu šos vecos ļaudis. Tādi gadījumi atradina no cilvēku šķirošanas vērtīgos un mazvērtīgos.

Senāk man ļoti patika jaunatnes darbs. Tagad arī vēl patīk — bet esmu mācījies, cik daudz var dot veci cilvēki. Kāda veca māmiņa bija jau ilgāku laiku uz gultas, vārga, izdilusi. Kad jautāju: „Kā jums iet?*"—atbilde bija: „Paldies Dievam, man iet ļoti labi!'' Viņa tiešām bija priecīga. Kā to var? Laikam tikai apzinoties, cik Dievs ir labs. Vecā māmiņa kļuva vēl vārgāka. Viņa vēlējās pēdējo reizi saņemt Svēto Vakarēdienu. Kāda no apkopējām vēl jautāja, vai vēl ko nevajag. Slimā viņu gandrīz bargi noraidīja. Uz Svēto Mielastu viņa bija gatavojusies kā uz kāzām. To nekas nedrīkstēja traucēt. Bija miers. Mūžīgā gaisma bija ļoti tuvu. Bija prieks — kā kāzās. Ja cilvēks zina, ka viņš iet pie savā Kunga, tad arī nāve nav vairs tumša. Dzīve ir piepildīta.

Būtu daudz lielāku notikumu, ko aprakstīt: Dziesmu svētku dievkalpojumi, Draudžu dienas, jubilejas. Bet kā lai zina, kas tiešām ir liels un kas ir mazs? Tādēļ šie sīkumi.

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang