Par „Mērnieku laikiem“

Paulis Urdze / radio uzrunas

Kristīgās ticības atspoguļojums latviešu literatūrā

Pārdomajot, kā kristīgā ticība atspoguļojas latviesu literatūrā, apstāsimies pie brāļiem Kaudzītēm un pie viņu lielā darba – „Mērnieku laikiem“. Šī 1879. gadā izdotā gramata ir piemais latviesu romans. Par tā paliekamo vērtību nav šaubu. Tas arvien par jaunu iespiests gan dzimtenē gan svešumā. Liekas, ka arī tagad ir maz tādu latviešu, kas nepazītu „Mernieku laikus“.

Brāļi Kaudzītes ir dzīvojuši un darbojušies Vecpiebalgā. Savā romānā viņi attēlo turienes dzīvi pagājušā gadu simteņa septiņdesmitajos gados, kad no jauna nosprauda saimnieku māju robežas.

Zemes pārmērīšana sacēla daudzu dzīvē īstu vētru. Kā labais, tā arī ļaunais, kas bija apslēpts, nāca gaismā. Romānā attēlotie tipi ir ļoti spilgti parādīti, dažreiz pārspīlēti, mazliet kariķēti.

Brāļī Kaudzītes nesaudzīgi notēlo latviešu dzīves nepilnības, bet viņi to tomēr dara kristīgās milestības garā. Tas viņiem ļauj par daudz ko pasmaidīt un daudz ko piedot.

Norise, tipi un problēmas saistās ar romānā tēloto laikmetu. Tomēr būtu aplam apgalvot, ka „Mērnieku laiki“ ir tikai sava laikmeta spogulis. Ticība, mīlestība, krietnums, nekrietnums, liekulība un pāspīlējumi ir katrā laikā. Lasot „Mērnieku laikus“ mēs ieraugam savas problēmas. „Tas ir gatavais Švauksts“ - ir gandrīz vai paruna. Arī tagad ir cilvēki, kas grib izlikties par kaut ko sevišķu. Vai nu viņi buldurē vāciski, angliski vai krieviski, tas nav tik svarīgi. Nav izmiruši arī Pietuka Krustiņi. Kaudzītes rāda viņu ka skolotāju, kas aizmirst savu īsto uzdevumu, bet toties pie katras izdevības tura garas runas, lai pārliecinatu citus par savu ideoloģiju. Lai runa būtu iespaidīgāka, viņš lieto dažādus gudrus, zinātniskus vardus. Ļaudis tos nesaprot, pati runa arī nav sakarīga, bet kas par to! Pietuka Krustiņš runā tālāk.

Ideoloģijas mainās, Pietuka Krustiņi paliek. Kas gan varētu sūdzēties par propagandistu trūkumu, kas līdz apnikumam kuļ tukšus salmus?

Brāļu Kaudzīšu kritika skar visus, arī tos, kas liekas būt kristieši. Visā romānā ir tikai viens tips, kas saka: „Es nepazīstu nedz Dieva, nedz velna, dedz debesu, nedz elles, tādēļ arī man par tiem visiem nav nekādu rūpju.“ Tas ir mērnieka palīgs Ranķis. Viņš krāpj kur vien var un pret samaksu kļūst par slepkavu. Tomēr šo ateistu moka bailes. Tās viņu arī nobeidz. Kaudzītes ir pārliecinati par Dieva tiesu. Kad Ranķis ir miris, palicēji, bez viņa vēlēšanās uzliek viņam krustu ar liekulīgu uzrakstu: „Kristus ir mana dzīvība un nāve man nes augļus.“ Krustu atrod apgāstu un uzrakstu pārlabotu - „Kristus ir mana nāve“. Autori ļoti neuzbāzīga veidā parāda Kristu kā glābēju, bet arī kā soģi.

Kristus viņiem ir liels un svēts. Tieši tādēļ viņi ļoti asi spriež par tukšu, liekulīgu Viņa vārda lietošanu.

Ikvienam visvairāk traucē netīrumi viņa paša istabā. Tie ir jācenšas izmēst. Kaudzītes cenšas viņus izmēst no kristīgās baznīcas, kurā paši ir atraduši sev garīgās mājas.

Iespaidīgs ir liekulīgās Oļinietes tips. Kāds bībeles vārds viņai gandrīz vienmēr ir uz lūpām, bet viņa to vienmēr iztulko tā, ka tas viņai pašai nāk par labu. Visa viņas dievbijība ir paštaisna. Pret savām kļūdām viņa ir pilnīgi akla, bet pie citiem saskata kļūdas arī tur, kur to nemaz nav. Savu audžu meitu Lienu viņa ienīst un nold tikai tadēļ, ka tā negrib precēt nekrietno un mantrausīgo Prātnieku.

Par savu kaimiņu Kasparu Gaitiņu, kas tiešām ir taisns un godīgs, viņa izplata visbriesmīgakās baumas. Kopa ar Prātnieku izdomā krāpšanas plānu, lai varētu tikt pie Gaitiņu īpašuma. Kad tas ir izdevies, viņa pateicas Dievam, itkā viņš būtu palīdzējis krāpt.

Ar savu cietsirdību un paštaisnību viņa iedzen vispirms ārprātā , tad nāvē Lienu, kas īstenībā ir viņas pašas meita.

Iespaidīgi ir tēlots kā Oliņiete un Prātnieks mēģina sakūdīt ļaudis, lai tie nelaiž Lienu apglabāt kapsētā, bet lai aprok to aiz kapsētas mūra. Liene ir bijusi ārprātīga un ir noslīkusi celdamās pari upei. Oliņiete apgalvo, ka ta ir izdarījusi pašnāvību un tādēļ tai nav vietas kapsētā. Kas gan grib gulēt tādai blakus?

Žēlsirdību pret nelaimīgo Lienu Oliņiete nepazīst ne dzīvē ne tad, kad tā ir mirusi. Viņa saka:

„Es lūgšu pat Dievam debesīs, lai izdzēš viņu no manas grāmatas. Lai pastara dienā pie tiesāšanas nav jāvazā mans vārds visu enģeļu un zēravu priekšā.“ „Tīši viņa meklēja posta, tīši traka prāta un tīši gala! Tā viņai vajadzēja. Lai nu cep ellē septiņas reizes karstākā ugunī kā bagātais vīrs, mūžīgi mūžam! Lai brēc un lūdzas no manis ūdens pilītes, kad es sēdēšu Ābrāma klēpī. Es neiešu vis dzisināt viņas mēli, lai vai noslāpst.“

Kāda paštaisnība un cietsirdība! Oliņiete grib, lai Lienu apglabājot nezvana zvans un lai pie kapa nav Dieva vārda: „Arī mana Dieva vārdu viņi nedrīksta pie tās elles pagales aprakšanas cilāt. Ja viņiem pašiem priekš šādām vajadzībām cits Dievs, tad lai ņem tā vārdu“.

Īsteniba Oliņietei pašai ir cits, paštaisīts Dievs. Viņai šķiet, ka viņa ir tā, kas var noteikt, kā šim dievam jārīkojās. Viņai, Oliņietei viņš drīkst tikai piedot, bet pārējie viņam jatiesā.

Ikdienas dzīvē tik izteiktu liekuli kā Oliņieti mēs laikam neatradīsim. Kaudzīši liekulību un paštaisnību cenšas parādīt visā riebīgumā. Te arī saudzīgums nebūtu vietā. Pret varizējiem pats Jēzus ir bijis ļoti nesaudzīgs.

Gaiši ir divi veco sieviešu tēli – Ilze un Annuža. Ilze ir saimniece, Annuža – kalpone, bet sadzīvē nekā nemana no tā, ka viņas viena gribētu būt par otru augstāka. Vieno draudzība un un kopējā skaidrā ticība. Abas ir pateicīgas Dievam arī tad, ja dzīve nav viegla. Abām ļoti nopietns ir jautājums par paša grēku. Viņas netiesā citus, bet cenšas saprast. Runājot ilze, tāpat kā Oliņiete bieži iepin Bībeles teicienus, bet viņai arī ir bībeles gars, nav nakadas liekulības. Ilze tic tam, ko viņa saka.

Lieliski ir parādīta viņas gatavošanas uz miršanu. Savam dēlam Kasparam viņa saka:

Es zinu tik to krusta ceļu, kas iezīmēts ar Kristus asinīm. Šis ceļš iet no necienības un cilvēcīgas vājības caur žēlastību uz godību un beidzās mūžībā. No šā ceļa cilvēks nevar maldīties, ja viņš pats to tīši negrib.“

Par saviu miršanas stundu Ilze runā tik priecīgi, „kā cietumnieks, kurš zin savu atlaišanas dienu tuvojamies“ „Pret to godību, ko tur skatu, ir tagad viss tas , ko otra krastā atstāju, tik kā jauki sapņi.“

Pirms nāves sapnī viņa redz atvērtas debesis. Tur apžēloto vidū viņu gaida Kristus. Viņš ir mīļš, laipns, skaists un godības pilns.

Savus tuviniekus viņa skubina, lai arī viņi ir gatavi pēdējai stundai un svētī katru ar dziesmas panta vardiem. Viņas aiziešana mūžībā nav drūma. Kaudzītes raksta:  „Pat nāvas mokas nespēja dzēst vājniecei no vaiga tā jaukā ticības un cerības pilnā klusuma, kurā atspīd visas debesis.“

Ticība dod mieru nomirstot un drosmi dzīvojot.

Kalpu sieva Annuža uzdrošinās pie Lienes kapa stāties pretīm visam Oliņietes un Prātnieka sakūdītam pūlim: „Jūs gribat laikam Dievu mācīt un Viņam izskaidrot, kas ir grēcinieks? Dievs nav vis apmānams! Dievs neļaus sevis no cilvēka paštaisnības niecināt (...)  Jūs visi pārdrošie tiesātāji, kuri iedrošinājās sēsties neiecelti soda krēslā, pielūkojiet, ka pasaules pastar gadā neuzceļas no ārpus sētas dažs, pret kura sūdzībām būs jadreb citiem, kas gulējuši varbūt pašā kapsētas vidū apakš spīdīgiem rakstiem.“

Annuža pati bīstās Dievu, tādēļ viņai drosme brīdināt arī citus.

Skaidri ir arī divi jaunakie romānā radītie tipi – Liene un Kaspars. Pie Ilzes nāves gultas Liene nomana Kristus mīlestības lielumu. Viņa pati to vēl nav izjutusi, bet tā viņai tomēr izliekas „svēta un cienīga“.  Viņa panes viņai nodarītās netaisnības, bet tomēr nepakļaujas Oliņietes gribai. Viņas ticību raksturo maza aina: Viņa mīl Kasparu. Kādā brīdī viņa atrod savā dziesmu grāmatā Kaspara bildīti, ko Oliņiete niknumā ir sagraizījusi ar nazi. Dziesmu grāmata izslīd no rokām. „Viņa pacēla no zemes mīļo, svēto gramatu, ko zinaja pa pusei no galvas, bet kurai apzinājās tagad darījusi pārestību  ...  Itkā pielūgdamās  un no jauna salīdzinādamās , viņa grāmatu noskūpstīja.“

Kaspars ir iedaudzināts par neticīgu tadēļ, ka viņš maz iet baznīcā, daudz lasa un maz biedrojās ar citiem. Bet viņa darbi ir taisni. Viņš uzdrošinās aizstāvēt taisnību un teikt varas vīriem patiesību acīs. Viņa rīcībā neviens nevar uzrādīt nekādas aplamības.

Savu patieso nostāju ticības ziņā Kaspars izsaka sarunā ar savu māti īsi pirms viņas nāves. Viņš salīdzina ticību un darbus ar ziediem un augļiem un sadala cilvēkus, kā stādus četrās grupās. Vieni, kas krāšņi zied, bet nenes augļus; otri, kas krāšni zied un nes krāšņūs augļus; trešie, kam niecīgi ziedi, bet brangi augļi; ceturtie, kas nedz krāšņi zied, nedz nes augļus.

Ne ziedi, bet augļi ir svarīgi. Sevi viņš pieskaita pie trešās grupas, pie tiem „kuru ziedi ir neievērojami, kas ar ticību nelepojās, bet darbus dara. Tie nebaidās soda, bet baidās netaisnības.“

Kaspara priekšzīme ir žēlsirdīgais samarietis, kas noliecās pie sasistā un negaida algu. Viņš zina, cik grūti ir piepildīt Kristus bauslību, jo pat ienaidnieks iz jāmīlē, bet viņš nešāubās par to, ka šī bauslība ir spēkā.

Kaspars vēl nav atradis Kristus žēlastību; varbūt tādēļ, ka turpat blakus Oliņiete ar savām runām to novazā. Nav tomēr apšaubāms, ka Kaspars grib būt Kristus sekotājs. Citi par viņu runā dažādi , bet viņš pats gan savu ticību nenoliedz.

Viena no pēdējām Mēŗnieku laiku ainām rada veco Annužu un Lienes atstāto  meitiņu Anniņu kapsētā.

Annuža māca Anniņu: „Bīsties bērniņ no grēkiem un nedari ļauna nevienam cilvēkam, bet panes ļaunu ar pacietību! Neatriebies tam, kas pie tevis noziedzies, jo atriebšana pieder Dievam.“

Viņa pate māca, lai bērns netur ļaunu prātu uz sava tēva slepkavu, bet lai pieiet pie tā kapa un noskaita lūgšanu.

Kaudzītes pazīst Kristus mīlestības spēku. Tiem, kam tas ir svešs, grib labot ļaunumu ar ļaunumu, aizmirsdami, ka tā ļaunums tikai aug.

Tās nakotnes pamatā, kurā autori grib ievest mazo Anniņu ir mīlestība, skaidra, neliekuļota ticība un paļāvība Dievam.

Mērnieku laiki beidzās ar sirmā, cienījamā macītāja vardiem Anniņai:

„Kas zvaigznes gaisos stāda,
Kas saulei ceļu spriež,
Lai tas par Tevi gādā,
Kad bēdas Tevi spiež.“
Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang