Raksts no publikācijas “Garīgs apskats – Informācija par reliģiskās dzīves notikumiem” (Redaktors māc. A. Arājs, 1983, Apgāds Rīga, Toronto, Kanāda).
Vecums pienāk, vai nu mēs to gribam, vai negribam. Mūžīgā jaunība paliek sapnis. Paiet arī spēka gadi. Tikai retais priecājas kļūt vecs. Un tomēr—arī šis dzīves posms var būt gaišs. Tas var būt kā piepildījums.
Dažos pantos 71. psalmā lasām:
„Tu esi mana cerība, Kungs, mana drošība, no pašas manas jaunības. Uz Tevi es esmu paļāvies no mātes miesām. No mātes klēpja Tu esi mani gaismā vedis. Lai mana mute ir pilna Tavas slavas, vienmēr apliecinādama Tavu godību. Nepamet mani vecuma dienās. Neatstāj mani, kad spēks man zūd. Ak Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības, un līdz šim es esmu sludinājis Tavus brīnuma darbus, līdz vecumam, līdz sirmiem matiem. Dievs neatstāj mani, kamēr es būšu Tavus darbus zināmus darījis nākošām paaudzēm un Tavu stiprumu bērnu bērniem. Tavs spēks un Tava taisnība, Dievs, sniedzas līdz debesīm.
Tu esi licis mums pieredzēt daudz bēdu un ciešanu, bet Tu mūs darīsi atkal dzīvus un izvadīsi mūs no zemes dziļumiem. Lai gavilē manas lūpas, kad es Tev spēlēju, un mana dvēsele, ko Tu esi atpestījis.”
Arī tur ieskanas nopietnie toņi: „Tu esi licis mums pieredzēt daudz bēdu un ciešanu. Nepamet mani vecuma dienās. Neatstāj mani, kad spēks man zūd.”
Gaišais laiks ir pagājis. Vai viņš tiešām bija tik gaišs? Arī tur bija bēdas un ciešanas. Bet bija arī prieks. Bija spēks.
Pie vecuma pieder vājums. Prieks vairs īsti negrib atgriezties. Rokas, kas bija stipras, nevar vairs paveikt to, ko pats gribētu. Dažreiz tās sāk trīcēt. Vajag palīdzības. Kājas kļūst stīvas. Solis nav vairs stingrs un drošs. Zobi? Labi, ka ir protēze. Acis? Gribētos ko palasīt. Kur brille? Skaidri dzirdēt arī vairs nevar. Pasaule aizvien vairāk paliek ārpusē. Grūtības, ko jaunībā pārvarēt likās tīrais nieks, kļūst par smagu nastu. Trūkst spara. Mācas virsū doma: Kam es vēl esmu vajadzīgs? Daudzi tuvie cilvēki ir aizgājuši Mūžībā. Nospiež vientulība. Brīžam liekas, ka notiek netaisnība: Es esmu strādājis, esmu kaut ko paveicis — un tagad tas liekas aizmirsts. Jaunajiem ir savi plāni un savi darbi.
Var jau mēģināt kādam pastāstīt, kā tas bija, kad es augu, kad es biju jauns, kad man bija atbildīgs uzdevums. Bet gadās, ka citi to negrib klausīties. Tas aizvaino. Sāp.
Ir taisnība: Spēks zūd. Bet vai senāk, spēka gados, tā bija gana? Brīžam tā likās, bet kad dzīve kļuva īsti nopietna, arī toreiz vajadzēja patvēruma.
Labi tam, kas var raudzīties atpakaļ un savā dzīvē redzēt Dieva pēdas, Viņa brīnumus. Tiem nav jābūt pārdabiskiem, sensacionāliem. Dieva klātiene, Viņa vadība, Viņa tuvums ikdienā jau ir brīnums. Dzīvei nemaz nav jārit gludi. Dieva tuvumā viss iegūst jēgu. Nemierā ienāk miers, ko nevar lāga ne saprast, ne izskaidrot. Cits saka: „Tu to tikai iedomājies”. Bet es esmu ieraudzījis Dieva pēdas. Viņš ir īstenība. Gribas par visu dzīvi Viņam teikt paldies. Viņš ir bijis klāt jau jaunībā, — vēl vairāk: jau no mātes klēpja. Vai es to vienmēr apzinājos? Brīžiem nē. Vai es to varu izskaidrot? Visu nevajag izskaidrot. Fiziķi mēģina pateikt, kas ir gaisma. Izteiktais iznāk pretrunīgs. Mani tas netraucē. Es dzīvoju no gaismas un esmu priecīgs. Tāpat es dzīvoju no Dieva.
Psalma autors saka: „Ak Dievs, Tu…’” Viņš runā ar Dievu. Viņam nav darīšana ar kādu svešu varu, bet ar to, ko var uzrunāt ar Tu, kas ir tuvs.
Nav ko sūdzēties arī tad, kad spēks zūd. Paliek lūgšana: „Līdz vecumam, līdz sirmiem matiem, Dievs neatstāj mani”, un paliek pateicība. Daudzie gadi ir Dieva dāvana, Viņa svētības pilni.
Vecajam cilvēkam ir ko teikt. Viņam ir dzīves pieredze. Protams — vecums nav garantija, ka nāk arī gudrība. Tā var iet arī mazumā. Atmiņa zūd. Spriedumi vairs nav tik asi, tik noteikti. Dzīve ir Dieva skola. Bet skolā var arī snaust vai domāt niekus. Tad beigās atklājas tukšums. Bet vecais cilvēks var arī teikt: „Ak Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības”. Dzīve ir briedusi Dieva saulē. Ir piepildījums.
Tad gribas Dieva darbus darīt zināmus nākošajām paaudzēm un Viņa stiprumu bērnu bērniem. Nav ko lielīties, nevaru teikt: Skaties uz mani! Dari tā kā es, tad būs pareizi Dzīvē ir bijušas kļūdas. Bez tam jaunajiem ir jādzīvo viņu pašu dzīve. Ir mainījušies apstākļi, prasības, ietekmes, domāšanas veids. Ir citi laiki. Ka visa dzīve būs saulaina, to arī jaunie nevar gaidīt. Būs arī vētras. Būs jāpastāv, jāiztur. Es viņiem maz varēšu līdzēt. Viņiem vajadzēs pamata, uz kā celt dzīvi, vajadzēs kāda, kas var dot spēku, vajadzēs patvēruma, vajadzēs cerības. Es viņiem to nevarēšu dot. Cik bieži es savā dzīvē biju nespēcīgs, bailīgs, bez cerības! Tu, Kungs, biji mana cerība, mana drošība. Tā pieredze bija tam vīram, kas pirms daudziem gadu simteņiem uzrakstīja 71. psalmu. Tā ir arī man. Es ļoti gribētu to dot tālāk saviem bērniem un daudziem citiem, par kuriem man jādomā. Bet vai es varu to izteikt? Vai jaunajiem neliekas, kā es saku dievbijīgus teicienus, kurus kaut kad esmu iemācījies? Es varu tikai lūgt: „Dievs, neatstāj mani, kamēr es būšu Tavus lielos darbus zināmus darījis nākošām paaudzēm.’” Es pazīstu cilvēkus, pie kuriem viņu pieredzi ar Dievu kaut kā izmana. Viņi pasludina Dieva brīnumus arī ar nedaudz vārdiem. Ko es varu? Ir nedrošība. Bet ja mēs, vecie, nerunāsim par savas dzīves patvērumu, tad jaunie paliks bez pamata. Dievs ir teicis, ka Viņš darbojas arī mūsu nespēkā. Uz to mēs varam paļauties.
Mums pašiem pienāks laiks, kad šī dzīve jāatstāj. Mēs visi ejam nāvei pretī. Jaunajiem ir vieglāk par to nedomāt. Daudz gadu vēl priekšā. Gadi paiet. Nāvi nevar nobīdīt pie malas. Vai būs ilgi jāslimo, daudz jācieš? Nav atbildes.
Man ir jādomā par kādu cilvēku, kas bija slims. Viņš baidījās no ciešanām. Viņam tomēr bija ilgi jācieš, bet lielo sāpju laiks bija pilnīgi citāds, kā šis cilvēks to bija iedomājies. Tur bija liels miers. To izskaidrot ar slimnieka lielisko stāju būtu pārāk lēti. Slimais pats tā nedomāja. Viņš piedzīvoja Dieva spēku, kas viņu turēja. To izmanīja arī draugi un piederīgie, kas bija ap viņu. Ciešanu laiks kļuva par Dieva pieredzes tālāk došanas laiku. Kādā naktī, īsi pirms miršanas, slimais sāka dziedāt: „Slavēto Kungu, ak dvēsele mana, Dievu to Kungu augstāko!” Jāpiezīmē, ka šis cilvēks pēc dabas bija kluss un atturīgs, arī garīgajos jautājumos.
„Slavēto Kungu, ak dvēsele mana” un nāve – kā tas sader kopā? Nāvei nav pēdējais vārds. „Tu, Dievs, mūs atkal darīsi dzīvus un izvedīsi no zemes dziļumiem.” To jau saka psalma autors. Mēs zinām vairāk: Kristus dzīvo. Mēs dzīvosim ar Viņu. Beigās ir gaisma, ir prieks. Nobeigsim ar psalma vārdiem: „Lai gavilē manas lūpas un mana dvēsele, ko Tu esi atpestījis.”
