Vija Linga (dzimusi Kalniņa) un Klaudija Hēla

Mācītājs Paulis Urdze
Mans mācītājs, nē, mūsu bēgļu nometnes jauniešu mācītājs. Mans, mana brāļa Edgara -  mūsu garīgais tēvs, pie kā es, un arī visi pārējie jaunieši, varēju iet ar visām savām bēdām un priekiem. Viņš vienmēr mani uzklausīja, padomāja un tad tikai atbildēja un mēģināja palīdzēt. Esmu tik ļoti pateicīga, ka drīkstēju viņu paspārnē dažus gadus uzaugt.
“Dievs ir mīlestība” – mācītāja moto – tas man pavada līdz šai dienai.
Mans brālis, mana mamma un es sākam dzīvot Omštēdes nometnē laikam ap 1949. gadu. Mēs pārvācamies no citas nometnes, Dobendīķis (Dobbenteich), Oldenburgas pilsētas centrā.  Šī jau bija labāka nometne, un tad, kad daudzi jau bija aizbraukuši uz citām zemēm, mēs pat dabūjām 2 telpas klāt, kur dzīvot. Pielieku šeit ari fotogrāfijas no šī laika. Dažās var redzēt daudzus jauniešus no visas pasaules, kuri atbrauca renovēt un strādāt Omštēdes nometnē. Viņi dzīvoja pie mums nometnē. Pārsvarā studenti. Arī to organizēja mācītājs.
Mācītājs aktīvi piedalījās mūsu nometnes dzīvē. Mēs daudz dziedājām kopā, spēlējam teātri, dejojām pirmos Rock n Roll soļus. Viņš mūs jauniešus saturēja kopā, lai mēs varētu labākā un garīgā vidē uzaugt. Viņš mums jauniešiem lika noticēt labajam un parādīja īstās vērtības, kas ne vienmēr bija saprotamas šinī laikā nometnē. Mums bija daudz jautājumi. Mācītājs ierosināja mums veikt labus darbus un tā radās “Rūķis Labrencis” – mēs jaunieši palīdzējām citiem cilvēkiem nometnē, viņiem nezinot, kas to dara – piemēram, kādai atraitnei bērēm uzdāvinājām melnu lakatu; citam vecākam cilvēkam uzrakām dobi dārzā utt.
Mācītājs noturēja mums jauniešiem Bībeles stundas un iedrošināja mūs izteikties. Mēs dedzīgi diskutējām. Regulāri apmeklējām dievkalpojumus, jo mācītājs nesprediķoja, kā parasti to darīja mācītāji, bet pie viņa vienmēr bija tā sajūta, ka viņš tieši uzrunā Tevi. Tikai Tevi. Tāpat to izjuta mani draugi.
Arī kad vairāk nedzīvoju Omštēdē, braucu uz turieni apciemot draudzeni Ūdu un mācītāju ar ģimeni. Liels prieks man par to, ka mana meita Klaudija iepazinās ar mācītāja meitu Tabitu Minsteres Latviešu Ģimnāzijā, sadraudzējās un vēl šodien ir draudzenes.
Ja varu šodien teikt, ka 13 gadus bēgļu nometnē pavadītais laiks bija laimīgs, tad tas ir mūsu mācītāja Pauļa Urdzes nopelns.
Fotogrāfijās var redzēt, kā mēs kā mācekļi bijām kopā ar viņu – Dzidra, šodien dzīvo Toronto, Kanādā; Ūda, kura visilgāk dzīvoja mācītāja tuvumā; Eva; Anita Lange, kura pat no Kanādas vēlāk atbrauca pie mācītāja, lai strādātu ar jauniešiem. Anita nomira 1972. gadā ar vēzi un mūsu mācītājs, pēc viņas vēlēšanās, apglabāja viņu Omštēdes kapos blakus tēvam.
Un es, Vija, dzīvoju tagad Reinē, Vācijā. Kad pirms pāris dienām runāju ar Ūdu par mācītāju, nonācām pie slēdziena, cik mēs priviliģēti bijām tanī laikā, 50. gados pagājušā gadsimtā, kad tikām vadītas un ietekmētas no mācītāja Pauļa Urdzes.
1958. gadā mana mamma, mani brāļi un es aizbraucām prom no nometnes uz Manheimu, un mācītājs ar savu mazo mašīnu aizveda mūs uz staciju. Bieži man vēl jāsmaida, kad atceros, kad mācītājs man uz atvadām teica: “Paliec tāda pati zirgu galva, kāda Tu esi!” (lietuvieši sarunvalodā latviešus sauc par  “žirgu galvām”). Un tāda es arī paliku līdz pat šodienai – latviete.
Es vienmēr turēšu viņu pateicībā un mīlestībā savā sirdī. Paldies Tev, mācītāj!

Klaudija Hēla

Šodien sazvanījos ar savu māsu Patrīciju un izstāstīju par jūsu brīnišķīgo projektu. Viņa atcerējās, ka Ziemassvētkos mamma mums lasīja priekšā mācītāju apsveikumu un sprediķi. Viņai tas likās kaut kas ļoti īpašs.
Man Tabitas tētis paliek atmiņā ar īpašiem notikumiem, kas atkārtojās tikai vienu vienīgu reizi. Pirmā satikšanās pie jums mājās, pirmās pusdienas ar jums visiem un pipargraudu skaitīšana zupā - kam bija visvairāk, tam vajadzēja nomazgāt traukus - un viens vienīgais dievkalpojums, kurā dzirdēju klātienē Tabitas tēvu. Arī man viņa sprediķis tik ļoti saistīja un pirmo reizi piedzīvoju, ka sprediķu laikā nebija jādomā par ikdienas lietām, bet dzirdēju visu sprediķi un šķita, ka tas bija tieši man, tāpat noteiktu arī visi citi domāja. Tabitas tētis manai mammai nozīmē ļoti daudz un viņa bieži mums par viņu stāstīja.
Paldies jums par iespēju dalīties un novēlu mums visiem izlasīt ļoti foršas un jaukas atmiņas par mācītāju. Mīļi un sirsnīgi sveicieni jums visiem
Vija un Klaudija


Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang