Elmārs Ernsts Rozītis

Māc. Paulis Urdze – mūžīgās dzīvības draugs

Ar šo virsrakstu labprāt un ar lielu pateicību atminos Pauli Urdzi kā cilvēku, kas vienreizējā, saistošā un pārliecinošā veidā spēja uzrādīt mūžīgās dzīvības liecības kā Bībelē, tā mūsu ikdienas dzīvē. Neaizmirstamas bija viņa Bībeles stundas, kurās apvienojās teoloģiska izpratne ar cilvēcīgu dzīves gudrību, ne augstprātīgi apmācot vai pat nosodot, bet ar laipnu, aicinošu smaidu, patiesi Dievam par godu un cilvēkam par atelpu. Pauļa Urdzes Bībeles stundas tādēļ bija iecienītas ne tikai mūsu pašu vidū, bet arī piemēram Ziemeļamerikā un pie Baltijas vāciešiem. Sevišķu vietu tās ieguva Draudžu dienu ietvaros, un Paulis bija galvenais ierosinātājs, šo kustību iedzīvināt arī Vācijā – Annabergā.

Minētā dzīves gudrība īstenojās daudzās vietās, kur Paulis iesaistījās: Oldenburgā apvienojot latviešu draudzes un plašu sociālo darbu. Labprāt atminos pārnakšņošanu baznīcas tornī, kur šādas iespējas praktiski un ērti bija iekārtotas – raksturīgi māc. Pauļa Urdzes domāšanai! Padomu un palīdzību Paulis arī neliedza ne Annabergai nedz bērnu darbam Sandbijā, un sevišķa ieguvēja bija mūsu Baznīca Vācijā. Vai tas bija kā pārvaldes sekretārs jeb kā Latviešu Evaņģēliskās Diakoniskās Apvienības līdzi dibinātājs, Paulis Urdze zināja padomu un tad arī uzticīgi palīdzēja īstenošanā. Kopā ar viņu nebija garlaicīgi, bet sekmīgi.

Kad mans tēvs 1981. gadā aizgāja mūžībā, bija jālemj, kam uzticēt Vācijas prāvesta iecirkņa vadību. Esmu pārliecināts, ka Paulis to būtu spējis darīt ļoti veiksmīgi. Tomēr viņš līdz ar citiem amata brāļiem to uzticēja man un tad arī darīja ļoti daudz, lai tas izdotos. Dzīvā atmiņā man palicis, kā mēs abi devāmies uz nopietnām sarunām ar vācu baznīcu par mūsu latviešu baznīcas nākotni, un kā tieši mūsu abu ciešā kooperācija, pārstāvjot divas paaudzes, palīdzēja gūt sekmīgus risinājumus, kas darbojas līdz pat šodienai.

Agrāk vai vēlāk tuvojoties slieksnim, kur Dieva žēlastībā varētu būt dāvāts atkal tikšanās prieks, no Pauļa gan gribētos atkal dzirdēt viņa “speciālo dziesmu” – tāda bija katram no mums mācītājiem, un pēc mācītāju konferenču darba dienas velīnā apgarotā stundā mēdzām ar tām dalīties. Kā piemēram “Tumša, tumša tā eglīte, kur caunīte nakti guļ. Ai rassasā … .”

Un ceru kopā pasmaidīt par atgadījumu Rīgas Baznīcas Ģimnazījā, kad mana māte sēdējusi tanī pašā dubultbeņķī ar Pauli. Viņai paticis Paulim tuvoties arvien ciešāk, tik tālu, ka viņš vairoties tik tikko nav izkritis ārā. Tad kautrīgais Paulis izmisumā nemaz tik kautrīgi viņai uzsaucis: “Atkāpies no manis, sātān!” Jā, Bībele Paulim bija dzīvs un spēcīgs vārds.