Mācītājs Paulis Urdze

dzimis 21.11.1920 - miris 14.07.1985

Gita Putce

Dzimšanas dienas var būt tā reize, kad pārdomāt cilvēka dzīves gaitas. Sevišķi, ja ir lielāks gadu skaits, mēdz atskatīties uz īpašiem notikumiem un meklēt saiti ar šodienu. Arī es to daru.

21. novembrī manam vīram, mācītājam Paulim Urdzem, būtu 100. dzimšanas diena. Viņš vairs nav mūsu vidū, mūžībā aizsaukts 1985. gada 14. jūlijā, 64 gadu vecumā.

Ar Pauli iepazinos 1955. gada vasarā. viņš tikko bija beidzis teoloģijas studijas Bonnā. Latvijas Evanģēliski Luteriskā Baznīca Vācijā viņu aicināja darbā uz Oldenburgu, lai aprūpētu latviešu draudzes Lejassaksijā. Darba netrūka - mācītāju un dievvārdus gaidīja latvieši Hanoverā, Goslārā, Zalcgiter-Lebenštetē, Osnabrikā un kādu laiku arī Dīpholcā. Dažus gadus vēlāk nāca klāt vēl trīs veco ļaužu mītnes: Farelē, Delmenhorstā un Oldenburgā. Par dzīves un galveno darba vietu kļuva latviešu bēgļu nometne Omštēdes apkaimē Oldenburgā.

Paulis Urdze Omštēdes nometnē

Omštēdes bēgļu nometnes pagātne

Nometne tika veidota bijušā Oldenburgas hipodroma (vāc. Rennplatz) teritorijā. Pirms Otrā pasaules kara tā bija izcila vieta, kur notika lieli pasākumi, piemēram, 1912. gadā tur nolaidās cepelīns un 1932. gadā pat Hitlers tur uzstājās. Karalaikā tur uzcēla nometni ārzemju strādniekiem, kurus spaidu kārtā atveda, galvenokārt, no vāciešu iekarotām austrumu valstīm un lika strādāt, kur vien pilsētai bija vajadzīgs darbaspēks. Apstākļi bija drūmi un apkārtne naidīga.

1944. gadā atdalīja vienu nometnes daļu, kur izmitināt bēgļus no vācu okupētās Latvijas. Tikai karam beidzoties, piespieddarba strādnieki atguva brīvību, bet daudzi arī nepārdzīvoja smagos apstākļus darba nometnē. Omštēdes kapos ir ap 300 piemiņas zīmju šiem cilvēkiem.

Tuvojoties kara beigām nometnē ienāca vēl citi iedzīvotāji – dažādu tautību cilvēki, kas bēga no komunisma, tai skaitā, latvieši, lietuvieši un arī igauņi. Pēc kara reorganizēja bēgļu nometnes, kā rezultātā Omštēde kļuva par latviešu nometni. Neraugoties uz šauriem un nospiedošiem dzīves apstākļiem, izveidojās plaša kultūras dzīve. Sekoja bēgļu izceļošana uz citām Rietumu valstīm. Cilvēki meklēja labāku dzīvi, un nometnes iedzīvotāju skaits strauji saruka. Palika tie, kurus citas valstis neņēma pretī: gados vecāki ļaudis, zaldāti invalīdi, tuberkulozes slimnieki. Ilgstošs bezdarbs un bezcerība daudzus noveda alkoholismā un depresijā.

Mana ģimene šajā nometnē dzīvoja jau kopš 1948. gada. Kad 1955. gadā Omštēdē ieradās Paulis, viņam piešķīra istabu kādā no nometnes barakām. Atceros, ka tā bija izkrāsota spilgti rozā krāsā. Koka sienas bija plānas - bija jāsarunājas klusi, lai kaimiņi nedzirdētu. Tai pat laikā, nācās noklausīties kaimiņu sarunas. Latviešu skolas Omštēdē vairs nebija, jo skolēni un skolotāji bija izceļojuši. Arī mākslinieki bija aizbraukuši, bija maz jauniešu un ģimenes sarautas.

Ar Pauļa atnākšanu, daudziem no mums radās sajūta, it kā būtu iepūtis svaigs vējš mūsu kopienā. Viņš pulcināja jauniešus uz pārrunām un teātra nodarbībām, sagatavoja piecus no mums iesvētībām. Zinājām maz par ticības lietām, un sarunas bija spraigas. 1956. gadā mūs iesvētīja Omštēdes lielajā baznīcā, jo nometnes dievkalpojuma telpa bija par mazu. Tās bija pirmās iesvētības, ko Paulis vadīja.

Paulis Urdze pasākumā ar bērniem

Bet Paulis arī redzēja nometnes ļaužu skumjo situāciju. Pirms atnākšanas uz Oldenburgu viņš jau Bonnā bija iepazinies ar tā sauktajām “darba nometnēm”, kur jaunieši no dažādām valstīm savās vasaras brīvdienās iesaistījās labdarības projektos. Viņš panāca, ka arī Omštēde kļūtu par šādu projektu. Jaunieši no visas pasaules remontēja baraku istabiņas un iekārtoja bērnu dārzam telpas. Par īpašu projektu kļuva vienas barakas pārbūve: sadarbībā ar pilsētu un Oldenburgas vācu baznīcu tur radās sākums “pašpalīdzības darbnīcām”. Tur šuva, tur auda, tur apstrādāja koku, un drīz vien pilsētas firmas veica dažādus pasūtījumus - kādai kurpju fabrikai bija jāpiegriež zoles, elektrofirmai vajadzēja savienot īpašas detaļas. Atalgojums bija zems, bet darbinieki vismaz jutās kādam noderīgi. Dzīves pagurušie cilvēki bija pateicīgi, ka varēja atkal strādāt.

Paulis Urdze - remonts barakā

Piedaloties šajās darba nometnēs un draudzes pasākumos Paulis un es iepazināmies tuvāk. Bijām pārliecināti, ka mūsu dzīves var savienoties, lai gan gadu starpība bija liela - 16 gadi. 1957. gada aprīlī mūs salaulāja. Palikām dzīvot turpat nometnē, kur bija daudz darba un daudz problēmu. Vismaz mums piešķīra lielākas telpas dzīvošanai.

Par akūtu jautājumu kļuva pašas nometnes situācija. Liela daļa bēgļu nometņu Vācijā jau bija likvidētas, un uz Oldenburgu pārcēla tos, kurus citur nevarēja izvietot. Bet Oldenburgas pilsētai neesot bijis naudas jaunu māju celšanai. Vai tiešām drīkstēja samierināties ar šādu atrunu? Paulis nelikās mierā. Palīdzības biedrības Zviedrijā sāka atbalstīt Omštēdes nometni ar drēbju un mantu ziedojumiem. Bet ko darīt, lai padarītu nometnes iemītnieku dzīves apstākļus cienīgākus? Atkal sarunas. Šoreiz ar paziņām Nīderlandē, un radās atsaucība. ANO Bēgļu gada ietvaros Nīderlande uzņēmās atbildību par mūsu nometni, 1959. gadā uzsākot lielu ziedojumu akciju ar nosaukumu “Het ontheemde kind" ("Bērns bez dzimtenes”). Paulis bieži viesojās Nīderlandē, stāstīja par nometni un bēgļu likteni. Kādā sarīkojumā piedalījās arī Nīderlandes karaliene Juliana. Daudzi žurnālisti brauca apskatīt apstākļus nometnē. 1960. gadā beidzot sākās jaunu dzīvojamo māju celtniecība. Arī mūsu dzīve barakās beidzās. Paulis tur bija pavadījis sešus gadus, es trīspadsmit. Mūsu dēls Mārtiņš piedzima, kad vēl dzīvojām barakās, bet Pēteris, Tabita un Toms piedzima, kad jau dzīvojām jaunajās mājās.

Paulis Urdze un Nīderlandes karaliene Juliana
Māc. Paulis Urdze un Nīderlandes karaliene Julijana

Bet Paulim dzīve nekļuva mierīgāka. Barakās bija sabiedriskās telpas, kuras tagad trūka. Atkal sarunas. Vai atradīsies kāds naudas devējs telpām, kur sanākt kopā? Jā, atsaucās Nīderlandes jaunieši ar akciju “Do Open – Atveriet”. 1963. gadā iesvētīja jaunu bērnu dārzu un gadu vēlāk “Latviešu Jaunatnes un kultūras centru” - lielu ēku sabiedriskiem pasākumiem ar skaistu baznīcas telpu, lielu zāli un mazākām telpām citām aktivitātēm.

Mūsu rajonā nedzīvoja vairs tikai latvieši. Tas bija plašāk izbūvēts un tur tagad dzīvoja vācieši un citas tautības - daudziem bija sociālas problēmas. Jaunie sociālie darbinieki centās panākt to, lai Kultūras centrs kļūtu par sastapšanās vietu iedzīvotājiem.

Rennplatzsiedlung - jaunās mājas

Ar laiku latviešu skaits samazinājās un vairojās kapu kopiņas kapsētā. Arī latviešu pasākumu skaits gāja mazumā.

Bet problēmas tomēr nebeidzās. Vienmēr atkal vajadzēja naudu Kultūras centra uzturēšanai. Atceros daudzās vēstules, kuras Paulis un centra darbinieki rakstīja, cerēdami uz atbalstu. Tā kā mūsu ģimene dzīvoja turpat uz vietas, šīs problēmas ienāca arī mūsu privātajā dzīvē. Ļaudis, kas gribēja runāt ar Pauli, nāca uz mūsu dzīvokli, un bieži vien šīs pārrunas turpinājās pie pusdienu galda. Tā arī bērni uzzināja, kas nodarbina pieaugušos.

1982. gadā zaudējām mūsu dēlu Pēteri. Viņu Anglijā sabrauca smagā mašīna. Iepirkām kapsētā kapa vietu dēlam un arī jau Paulim.

Kā sevišķu garīgu veldzi Paulis piedzīvoja aicinājumu piedalīties latviešu draudžu dienās Amerikā un tur vadīt Bībeles darbu, kam viņš gatavojās ar lielu degsmi. Pirmo reizi viņš devās uz ASV 1975. gadā. Pēdējā reize bija 1984. gadā.

Pēc atgriešanās mājās viņš ar lielu uzņēmību rīkoja pirmās draudžu dienas Vācijā, kuras notika Bonnā, Annabergā. Tur darbojās viņa vecākais brālis, mācītājs Jāzeps Urdze. Draudžu dienas kļuva par spēka avotu visiem to dalībniekiem.

Vēl jāpiemin Radio Monte Karlo raidījumi “Kristus dzīvo”. Vairāki mācītāji rakstīja apmēram vienpadsmit minūšu garas uzrunas, kuras pārraidīja uz Latviju. Paulis sagatavoja īpašu iesvētību mācību raidījuma ciklu, jo komunistiskajā Latvijā tādas mācības nebija pieejamas. 1975. gadā viņš ierunāja 55 īsus apcerējumus par ticības pamatjautājumiem. 1977. gadā Latviešu Ev. Lut. Baznīca Amerikā izdeva tos grāmatiņā “Dzīve ticībā”, jo viela iesvētību mācībām trūka arī daudzām draudzēm ārpus Latvijas.

Paulis Urdze pie rakstāmgalda

Paulis ir daudzu rakstu autors, un viņš priecājās, ja viena otra apcere liecināja par dzīvē būtisko.

Kad, vēl pirms kara, Paulis sāka studēt teoloģiju Rīgā, viņš cerēja strādāt ar jaunatni un piedalīties dzīvās diskusijās. Viņam patika arī dziedāt un spēlēt teātri. Bet ko lai dara, ja Dievs tev dod uzdevumu bet neprasa vai vari, vai gribi? Man dažreiz likās, ka viņš ilgojās pēc dzīves ar mazāk problēmām.

Pārlasīju Pauļa pārdomas par sēšanu un pļaušanu. Viņš jautā, vai redzēšu kā uzdīgst un izaug? Laikam nē, viņš saka. Daudz kas nobriest un mēs pat nezinām, kas sējis. Dažreiz neticam, ka augs. Nesaprotam, kas zemei vajadzīgs. Nezinām, kas ievāks ražu un kad tas notiks. Kādā vēstulē viņš raksta: “Paļaujoties uz Kristu, mēs mācāmies ticēt, ka ir nākotne. Jautājums tad nav viss: vai var pienākt labāki laiki? Bet vai mēs uzdrīkstamies no Dieva kaut ko sagaidīt?”

Neraugoties uz visu neziņu, tieši pēdējos gados Paulis vienmēr atkal teica, ka dzīve ir skaista – jo Dievs ir labs.

Pēc Pauļa nāves pārcēlos uz dzīvi Anglijā. Apprecējos ar mācītāju Aldoni Putci. Attālinājos no dzīves Oldenburgā. Pēc 30 gadiem esmu atkal atgriezusies Vācijā un dzīvoju Bonnā. Aldonis ir miris. Palaikam aizbraucu uz Oldenburgu. Ir vēl saglabājušās ielas Kurlandallee un Rigaer Weg. Un Kurlandallee sākumā vēl stāv lielā Kultūras centra ēka. Tagad par ēkas uzturēšanu un sociālo darbu rūpējas Oldenburgas pilsēta. Lielais tornis ir kļuvis par stāvu zemāks, zvans aizvests uz Latviju. Bija prieks redzēt ēkas iekšpusi - tik sakārtota tā nekad nav bijusi, vienmēr taču trūka naudas. Darbinieki man stāstīja, ka tur tiekas pašpalīdzības grupas, notiek aktivitātes dažādām tautībām, kas dzīvo bijušās nometnes rajonā, notiek kultūras sarīkojumi.

Bet latviešu tur vairs nav. Tuvējā kapsētā vēl ir dažas latviešu kapu kopiņas, arī Pauļa, mūsu Pētera un manas mātes kapi. Tās nākamajā gadā nolīdzinās.

Aiz kapsētas, ne lielā  baznīcā, bet vācu draudzes mājā, uz latviešu dievkalpojumiem – diakones Laimas Urdzes vadībā – pulcējas jauna latviešu draudze. Arī šo cilvēku dzīves vietas ir izkaisītas, tuvāk un tālāk Oldenburgai.

Un turpat Omštēdē, netālu no kapiem, ir saceltas staltas ēkas. Tur darbojas “Gemeinnützige Werkstätten” - tā apzīmē specializētās darbnīcas. Esmu pārsteigta, cik vareni ir augušas Pauļa laikā aizsāktās pašpalīdzības darbnīcas. Tur ir nodarbināti ap 300 cilvēku ar īpašām vajadzībām, un līdzīgas darbnīcas ir ierīkotas arī citviet pilsētā. Kopējais darbinieku skaits ir 900.

100. dzimšanas dienā – Paldies, Pauli, ka Tu biji.
Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang