Mīļie Pauļa Urdzes tuvinieki/radi,
…
Mans stāstiņš būs īss un ļoti personīgs. – Pirmkārt – no dažām retām reizēm tiekoties ar Pauli Urdzi netieši sabiedriskos trimdas notikumos – ar cieņu, prieku un apbrīnu jutu šī cilvēka brīnišķo patiesumu, vienkāršību, sirsnību, gaišo izstarojumu visapkārt. Manī tas radīja, palielināja, prieku par mums latviešiem – kā trimdiniekiem, kas neuzdod, kas tic un paļaujas un palīdz citiem…
Taču sevišķi personīgs stāstiņš ir tāds, ko atminos no manas mātes – Ainas Šildes – piedzīvotā, kam reiz arī pati – jaunībā – biju lieciniece. Mana māte bija, kā dažs labs pats atcerēsies no saviem vēlākiem skolas laikiem, matēmatikas skolotāja. Viens no viņas skolotājas mūža pirmiem skolēniem – vēl brīvā Latvijā – bija Paulis Urdze. Viņš reiz piegājis pie mātes, lai pateiktu, ka nozēlo, bet matēmatika viņam galīgi neinteresējot/to nesaprotot un nespējot iemācīties pat elementāri vajadzīgo daļu… Māte viņu bija drošinājusi – kā dzīvē arī citus šādus skolēnus – ar domu, ka elementāro izpratni katra skolēna vecumam viņa apņemas KATRAM iemācīt – to uzskata par savu pienakumu, kaut papildus pēc stundām skaidrojot – “katrs, kas pats grib un papūlas, var tik tālu iemācīties, lai izpelnītos vismaz pietiekamu atzīmi liecībā.” – Laikam pati biju klāt, kad Paulis Urdze, ļoti sirsnīgi spiezdams roku manai mātei, izteica mīļu paldies par toreiz tiešām sasniegto pamata sapratni matēmatikas uzdevumos, kas tik labi un arī itin netieši noderot viņa tālākā dzīvē!
Tagad, lasot jūsu aprakstus par Pauli, redzu, ka tiešām viņš, varbūt arī savas skolotājas cilvēcīgās izpratnes un palīdzības sakarā – iespējams – tieši papūloties arī matēmatikā – bija guvis pārliecību par neuzdošanu savas dzīves smagos izaicinājumos un it kā bezcerīgās sakarībās…
Paldies Dievam, kas svētīja Pauļa Urdzes dzīvi un darbu. Paldies jums, viņa mīļie, kas arī citiem tagad esat sagatavojuši šādu ieskatu šī labā cilvēka gaitās.
Sirsnīgi,
Maija Sinka-Gobiņa, dz.Šilde
