Labdien, mīļā Gita,
šodien ir mūžības svētdiena, mirušo piemiņas diena.
Vakar saņēmu Tavu un Tavu bērnu veidoto piemiņas un cieņas rakstu – Mācītājs Paulis Urdze
Paldies jums visiem. Ir ļoti skaists un informatīvs darbs, ko jūs esat veikuši.
Nododu jums manas atmiņas.
Pirmā zināšana par Pauli man nāca no mātes. Paulis un arī Antons Abakuks bija viņas skolnieki Rīgā baznīcas ģimnāzijā, kur mana māte bija matemātikas skolotāja.
Mana māte tanī laikā bija jauna, skaista un gudra un skolnieki viņu ļoti cienīja. Paulis un arī “mazais” Abakuks sakarā ar manu māti arī mani uzrunāja ar lielu godbijību kad mēs tikāmies. Vēlākos gados trimdā Paula bērni bija mātes skolnieki Minsteres Latviešu Ģimnāzijā.
Pirmā personīgā tikšanās ar Pauli laikam man bija 1957. gada vasarā, kad es piedalījos starptautiskā |”darba nometnē” Omštedē. Toreiz es biju gandrīz 17 gadus veca.
Uz “darba nometni” sabrauca jauni cilvēki no daudzām dažādām zemēm. Mūsu uzdevums bija piedalīties darbnīcas veidošanā. Apmetināti mēs bijām barakās. Priekšpusdienās mēs cītīgi strādājām. Spilgti atceros mūsu cilvēku ķēdi, kur mēs transportējām ķieģeļus no vienas rokas otrā līdz gala mērķim. Darbs man patika un deva labu sajūtu.
Pēcpusdienās bija “Bībeles stundas” – man kas gluži svešs. Bija arī citas kopīgas nodarbības, kādas gan vairs īsti neatceros. Iespaidīgākais notikums bija ekskursija uz Helgolandi.
Ar vienu Omštedes latviešu meiteni man radās ciešāks kontakts. Tā man toreiz stāstīja arī par jauno mācītāja kundzi Gitu. Viņa īsti nevarēja saprast, kāpēc Gita – ļoti dzīves priecīga jauna sieviete – precējās ar Pauli.
Pauli es tad piedzīvoju vēl vairākkārt Annabergā.
1959.gada vasaras semestrī uzsāku medicīnas studijas Bonnas universitātē un dzīvoju Annabergas pilī. Paliku Annabergā līdz 1961.gada rudenim. Tanī laikā Paulis šad un tad bija Annabergā, apciemoja savu māsu un viņas ģimeni un brāli Jāzepu un ģimeni, Annabergas veidotāju un vadītāju un vienmēr tad bija arī kopīgi vakari visiem Annabergas iedzīvotājiem ar dziedāšanu un nopietnām runām.
Paulis vienmēr staroja un viņa starojums pārņēma arī citus.
Dzīvojot manu dzīvi pati veidojos un impulsi, kādus jaunībā biju saņēmusi no brāļiem mācītājiem Jāzepa un Paula Urdze lēnām kļuva dzīvi un noveda mani, arī citu kristīgu cilvēku stiprināta, uz pašas saprašanu un ticību, ka pasaulē ir kas augstāks kā pašu cilvēku saprašana. Īsti nozīmīgos notikumus mūsu dzīvēs mēs cilvēki nevaram paši noteikt – tie ir katra dzīves gaitas noslēpums un vadlīnīja. Uzdevums ir pastāvēt un saprast dzīves noslēpumu, ka dzīve ir pavadīta no dzīvības devēja , ka var paļauties, ticēt, ka neviens cilvēks nav atstāts viens.
Tas dod mieru un spēku visos grūtumos.
No Paula rakstiem, kādus esat iekļāvuši viņa piemiņas lapā izvēlējos sekojošos vārdus.
Priecīgu dzīvi, Dieva Gara nestam! — To gan!
Nebīsties. Tas nozīmē: Jēzus dod jaunu iesākumu, jaunu dzīvi; ar Viņu ir drošība.
Visa dzīve ir Viņa žēlastības un Viņa brīnumu pilna.
Es zinu, kā Dievs reiz trim gudrajiem sūtīja zvaigzni kā ceļa rādītāju. Es zinu, Dievs ganiem reiz sūtīja eņģeli. Kopš Kristus ir nācis šinī pasaulē un kopš Dievs ir devis savu Svēto Garu, tiek sūtīti cilvēki. Ja Dievs mūs sūta, tad Viņš palīdz arī paklausīt.
Paļaujoties uz Kristu, mēs mācāmies ticēt, ka ir nākotne. Jautājums tad nav vis: vai var pienākt labāki laiki? — bet: vai mēs uzdrīkstamies no Dieva kaut ko sagaidīt?
Uz Viņu gaidot, rodas jauns spēks un jēga. Mēs varam raudzīties uz mūsu laika parādībām un notikumiem ar skaidru prātu, bez ilūzijām un tomēr kā tādi, kam ir cerība. Šinī pasaulē darbojas Dievs, kaut arī ne vienmēr uzskatāmi. Dievs ir mīlestība.
Dieva gars nes
Tā kunga žēlastība
Iespaidīgs ir, ko Gita raksta savās atmiņās:
Neraugoties uz visu neziņu, tieši pēdējos gados Paulis vienmēr atkal teica, ka dzīve ir skaista – jo Dievs ir labs.
Vēlu jums visiem visu labu, Dieva svētību katru jaunu dienu un pievienojos – paldies Pauli, ka Tu biji!
Vaira
