St. Paul, Minnesota, USA,
2020. gada 22. novembrī
Sveiki:
Vispirms, liels paldies par e-pastu ar saiti „paulis.urdze.lv”. Bija ļoti saistoši lasīt par Pauļa dzīves gaitām un darbu. Arī ļoti interesants bija apraksts par Omštēdes nometnes vēsturi jo es tur pavadīju kādus 11 gadus. Es vienmēr zināju ka iela blakus nometnei saucās „Rennplatzstrasse”, bet nekad nebiju padomājis kāpēc ielai tāds vārds. Arī nezināju kā nometne tapa un kas beigās ar barakām notika.
Mazliet par mūsu Pakalnu ģimeni. Mēs nodzīvojām Omštēdes nometnē no 1945. līdz 1956. gadam. Kautgan lielākā daļa Latviešu emigrēja uz ārzemēm jau ap 1950. gadu, mūsu ģimene nevarēja emigrēt jo mana Māte bija saslimusi ar tuberkulozi. Kad viņa atveseļojās, mēs, kā varbūt viena no pēdējām Latviešu ģimenēm no Omštēdes nometnes, 1956. gadā emigrējām uz Amēriku. Manus vecākus apglabājām Balvos, Latvijā un mana māsa Silvija nomira 2019. gada janvārī Čikāgā.
No Omštēdes nometnes laikiem man ir daudz labas un interesantas atmiņas. Kaut gan vispārējie apstākļi bija ļoti grūti un vecākiem cilvēkiem dzīves bija izputinātas, man kā zēnam un jaunietim tie bija „zelta” laiki. Nometnē nepārtraukti kaut kas jauns notika, sestdienās varēja lielajā zālē skatīties Tarzana filmas, un gandrīz nekad nebija garlaicīgi. Skolas gaitas es uzsāku nometnes Latviešu Rūdolfa Blaumaņa Skolā, tad 5. un 6. klasi pabeidzu Omštēdes Vācu pamatskolā (pirmo dienu Vācu skolā es gandrīz nezināju nevienu vārdu Vāciski un arī, nākot mājās uz nometni no pamatskolas, mums Latviešiem dažreiz uzbruka Vācu zēni un iznāca kaušanās – tādā veidā es salauzu labās rokas mazo pirkstu), un 7. klasi nogāju Graf-Anton-Gunther skolā Oldenburgas centrā līdz emigrēšanai uz Amēriku.
Sakarā ar Pauli Urdzi, man ir viens gadījums kas ir palicis atmiņā. Šeit ir kā es to atceros:
Kad Paulis Urdze ieradās Omštēdē, viņš sāka organizēt visādus pasākumus. Starp tiem, viņa paspārnē nodibinājās jauniešu pulciņš kuru nosaucām par „Rūķis Labrencis”. Ideja bija darīt slepenus labus darbus. Tā mēs nolēmām mūsu Latviešu skolas vecākajam skolotājam (viņa vārdu neatceros, bet varbūt ka pieliktajā 25. fotogrāfijā viņš sēž labajā pusē) sagādāt jaunu šalli. Savācām naudu, nopirkām šalli, iesaiņojām, un slepeni atstājām paciņu pie skolotāja barakas dzīvokļa durvīm. Izrādījās ka skolotājs nosprieda ka kāds viņu domā nerrot un šalli nevalkāja. Tad nu Paulim nācās skolotāju pierunāt ka varbūt tas ir bijis labi domāts un ka tas nav bijis nekas ļaunprātīgs. Beidzot laikam skolotāju pierunāja un viņš šalli pieņēma.
Pielieku klāt dažas fotogrāfijas par nometnes dzīvi un laikiem – kultūras pasākumiem, uzvedumiem, svinībām, izbraukumiem, utt. Droši vien daudzas no tām fotogrāfijām jums jau ira. Dažām fotogrāfijām datumi varbūt ir nepareizi.
Šeit ir dažas piezīmes:
01 – Šis Omštēdes nometnes skats parāda cik pašā sākumā nometne bija klaja un neapkopta (es un mana māsa Silvija).
02 līdz 04 – Nometnes ainavas. Vēlākos gados bija daudz vairāk apstādījumi (prātā palikuši skaistie rododendronu krūmi) un mazi dārziņi.
07 – Milzīgas kāzas. Vienam saimniekam bija vairākas meitas un viena precējās. Liekās ka gandrīz vai visa nometne bija kāzu viesībās. Atmiņā palikusi svinību zāle ar klātiem galdiem un visādām kūkām un gardumiem (es un Silvija priekšā kreisajā pusē).
11-a un 11-b – Mans Tēvs gatavoja un uzstādīja Latviešiem Omštēdes kapos kapu pieminekļus. Pat 1987. gadā daži vēl stāvēja.
12 un 13 – Emigrantu izvadīšana bija iemesls lieliem svētkiem – dažreiz dzīrošana ilga visu cauru nakti un tad no rīta sekoja pavadīšana uz vilcienu staciju.
40 – Mazas svinības kopā ar Ģenerāli Bangerski īsi pirms mūsu emigrēšanas uz Amēriku.
Ceru ka dažas šīs fotogrāfijas, īsais stāsts, un piezīmes mazliet papildinās visu jūsu dzīves stāstus.
Ar labākiem vēlējumiem,
Ārijs
