Rakstu sērijas 6. daļa, kas tika publicēta Baltiešu Kristīgo studentu apvienības žurnālā “Vēstnesis” Nr. 72, 1965. gadā.
Parasti cilvēks nogrozas pats ap sevi. Jau bērns tik labprāt saka: “Es pats.” Un pusaudža gados nāk sapņi par to, ko es pats visu izdarīšu. Tas būs liels un cēls, un visi mani godās. Sapņi paiet, bet šis “es pats” paliek. Viens to pavisam atklāti pasaka: “Es dzīvoju sev pašam.” Cits mēģina dzīvot kādai idejai. Tā var aizraut. Bet “es pats” paliek arī tad. – Redzi, cik es esmu liels un cēls. Es neesmu vis tāds, kā citi, kas dzīvo tikai sev, man ir liels mērķis. Tomēr: es, es, es, man! Un vēl iedomība tur klāt.
Idejas ar laiku novalkājas, zaudē savu spožumu, un ideju kalpi kļūst par karjeristiem. Kas to vairs tik skaidri var atšķirt, vai es kalpoju idejai vai ideja man?
Pasaulē, kurā lielākais vārds ir “es”, ir ienācis Jēzus. Viņš saka pats par sevi: “Es nemeklēju savu gribu, bet tā gribu, kas mani sūtījis” un “Es neko nedaru no sevis, bet runāju, kā Tēvs mani mācījis.”
Jēzum Dievs nav ne problēma, ne ideja, bet Tēvs, ar ko var par visām lietām runāt, kas parāda, ko darīt, un dod arī spēku to veikt. Dievam ir savs plāns ar pasauli un cilvēkiem. Viņa vadmotīvs ir mīlestība.
Jēzus neplāno pats, bet iekļaujas Dieva plānā. Dievs grib cilvēkus atpestīt, darīt tos patiesi brīvus, dot jēgu viņu dzīvei un nāvei, darīt tos par saviem bērniem. Jēzus ir šī plāna īstenotājs. Nekas Viņu nešķir no Debesu Tēva. Viņš un Tēvs ir viens. Tas, ko Viņš dara un runā, nav ne iemācīts, ne paša izdomāts. Dievs darbojas Viņā.
Bet tas nenotiek kautkādā pārcilvēciskā veidā. Jēzus ir cilvēks. Daudzi pazīst Viņa māti un Viņa brāļus un zina to māju, kur Viņš ir uzaudzis. Tur nav nekā sevišķa.
Bet šis pats Jēzus saka kādam cilvēkam: “Tavi grēki tev piedoti.” Citi par to uztraucas. Ļaunumu, kas ir izdarīts, taču nevar padarīt par nebijušu. Ja kāds to vispār var, tad vienīgi pats Dievs. Tā Jēzum pārmet, ka Viņš zaimo Dievu.
Ar pāris vārdiem Viņš dziedina nedziedināmi slimos. Triekas ķertajam Viņš saka: “Celies un staigā!”, aklajam: “Topi redzīgs”, kādam, kas jau ir kapā: “Nāc ārā”. Un ko Viņš saka, tas notiek. Jūs teiksit: Tas nevar būt. Tāpat teica arī Jēzus dzīves laikā. Kā gan kāds vienkāršs cilvēks var darīt tik neparastas, jā – tik neiespējamas lietas!
Vienam Jēzus brīnumu darbi palīdzēja saskatīt Dieva roku, otram tie bija tikai piedauzība.
Piedauzīgi likās arī tas, ka Jēzus neizmeklēja sev labāko sabiedrību. Viņam pietika laika palīdzēt kādai laulības pārkāpējai, un Viņš ēda kopā ar grēciniekiem. Kopējais mielasts toreiz bija ciešas kopības zīme. Kas ar šādiem tādiem kopā ēda, to pašu uzskatīja par šādu tādu.
Tiem, no kuriem krietnie ļaudis novērsās, Jēzus parādīja, ka Dievs arī viņus mīl. Daudzi krietnie to nespēja saprast. Kā gan Dievs var izšķiest savu mīlestību pie tādiem, kas to nemaz nav pelnījuši?
Ka Dievs varētu nemeklēt nopelnus, bet vienkārši žēlot, tas viņiem likās nepieņemami. – Vai Jēzus tiešām rīkojās Dieva uzdevumā? Vai tad Viņam nevajadzēja daudz vairāk pievērsties tiem, kas centās pildīt Dieva likumus? Vai Viņš nesajauca visu kārtību?
Viņš uzdrošinājās teikt ļoti asus vārdus tiem, kurus tauta uzskatīja par priekšzīmīgiem: “Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs šķīstāt biķera un bļodas ārpusi, bet no iekšpuses tie ir pilni laupījuma un negausības. Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs esat līdzīgi nobaltētiem kapiem, kas no ārienes izskatās jauki, bet no iekšienes ir pilni miroņu kauliem un visādu netīrību. Tā arī jūs, no ārienes gan izrādāties ļaužu priekšā kā taisni, bet iekšķīgi esat pilni liekulības un netaisnības.” (Mat. 23,25,27-28)
Kas tādus vārdus var panest? Tur taču ir jāaizvainojas.
Jēzus mērī tos, kas liekas krietni, ar Dieva mēru, un tā izrādās, ka krietnums ir liekulība. Kamēr tas kādam citam notiek – tas vēl nav tik traki. Jēzum ir taisnība. Bet kad šī taisnība trāpa mani pašu, tad paliek tikai divas iespējas – vai nu arī tad teikt: “Tev ir taisnība. Man nav ar ko lielīties. Es esmu grēcinieks. Dievs, piedod man un palīdzi sākt visu no jauna, pazemībā!”, vai arī otra iespēja: Nostāties pret Jēzu. Teikt, ka Viņš pats ir grēcinieks un nekā nesaprot.
Daudziem tuvāka ir otrā iespēja. Tā nesatriec. Cilvēks var paturēt savu poziciju. Nav nekāds brīnums, ka Jēzum rodas pretinieki. Dieva patiesība ir grūti panesama.
Arī asajos Jēzus vārdos ir mīlestība. Nekas tā nešķir no Dieva, kā paštaisnība. Jēzus grib salauzt iedomāto, tēloto taisnību, lai dotu patieso. Īstā taisnība nekad nav paštaisīta. To dod Dievs, piedodot, izdzēšot visu veco. Bet tad arī gods vairs nenākas pašam, bet Dievam. Jēzus grib novest pie vienīgās jēdzīgās dzīves iespējas – pie dzīves no Dieva žēlastības. Viņš sniedz Dieva mīlestību. Bet atbilde uz to ir naids un plāni, kā tikt no Viņa vaļā.
Jēzus nemaz nerīkojas diplomatiski. Viņš nepielāgojas. Patiesība nevar pielāgoties liekulībai. Tad tā vairs nebūs patiesība. Jēzus pretinieki nevar gan pierādīt, ka Viņš melotu vai darītu kādam ļaunu, bet viņos tomēr arvien vairāk nostiprinās doma, ka Jēzum ir jāmirst. Viņš apdraud viņu stāvokli. Viņam ir arī sekotāji, ir zināms iespaids tautā. Ja tauta sāks tiešām uz Viņu klausīties un Viņam paklausīt, kas tad iznāks? Vadoņiem liekas, ka pašas tautas dēļ Jēzus ir jāiznīcina. Viens no viņiem, augstais priesteris Kajafa, to izsaka: “Mums ir labāk, lai viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums, nekā kad visa tauta iet bojā.” Tā patriotisma vārdā tautas vadītāji plāno, kā no Jēzus tikt vaļā, nedomājot par to, ka viņi grib iznīcināt Dieva sūtīto tautas un cilvēces glābēju. Jēzu, kas taču ir viens ar Dievu, apsūdz pat kā Dieva zaimotāju.
Reiz Dievs deva izraēla tautai savus likumus. Ar laiku cilvēki pielika tiem klāt savus izskaidrojumus. Lielās prasības pārvērta mazākās. Bauslībā Dievs prasīja, lai cilvēks Viņam nodod pats sevi. Bauslību izskaidrojot iznāca, ka ir jāpilda dažādi noteikumi un jāievēro dažādas formas. Šiem izskaidrojumiem pretī Jēzus lika savu “Bet es jums saku!” Savā kalna runā Jēzus saka: “Jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: Tev nebūs nokaut, un kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet es jums saku: Kas ar savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet kas saka uz savu brāli: ģekis! tas sodāms augstā tiesā; bet kas saka: bezdievis! Tas sodāms elles ugunīs.
Jūs esat dzirdējuši: Tev nebūs laulību pārkāpt. Bet es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.” Farizeji nemaz nejautāja, vai tas, ko Jēzus saka, ir patiesība. Viņi tikai meklēja atrast vainu. Naids pret Viņu pieaug. Kādu laiku farizeji vēl baidās atklāti pret Viņu uzstāties.
Jēzus nāk no Galilejas uz Jeruzalemi. Ļaudis sagaida, ka nu Viņš atnesīs izraēla tautai brīvību un jaunus ziedu laikus. Uz ceļa klāj palmu zarus un drēbes. Viņu godina kā karali. Tauta Viņam uzgavilē.
Bet Jēzus pats zina, ka Viņš iet briesmīgai nāvei pretī. Viņam nozīmīga ir tikai Dieva griba. Nāve pie krusta ir Dieva plānā. Bet tautas doma visos laikos ir bijusi viegli iespaidojama, un tautas balss nekad nav bijusi Dieva balss.
No vistuvāko cilvēku pulka, no mācekļu vidus nāk nodevējs. Kādēļ? Ir vairāki saprātam pieņemami izskaidrojumi. Bet aiz visa noris kāds liels plāns, ko cilvēks vēl nekad nav varējis pilnīgi saprast – Dieva pestīšanas plāns.
