Iesācējiem ticības dzīvē - 1. daļa

Paldies Ainai Urdzei par šī materiāla pārrakstīšanu!

Padomāsim par kristīgo ticību. Runājot par ticību mums protams ir jārunā arī par Dievu. Pie šī vārda jau sākas pirmie pārpratumi un pirmās domstarpības. Mūsu senči runāja par balto dieviņu un iedomājās viņu kā sirmu tēvu, kas svētīdams iet pa tīru­mu. Senie grieķi saviem dieviem pierakstīja gan nemirstību, bet citādi iedomājās tos pavisam cilvēciskus.

Bet ko lai mēs sakām par to Dievu, kam ticam mēs kristieši? Mēs varētu diezgan daudz teikt par to, kāds Viņš nav. Viņš nav tas vectētiņš, kādu to iedomājās bērna fantāzija. Mēs varētu turpināt. Bet vai katrs Dieva priekšstats nav tikai fantāzija?

Bībelē ir teikts, ka neviens cilvēks nevar Dievu redzēt un pie tam palikt dzīvs. Dievu nevar arī attēlot, ne gleznā, ne tēlā. Kā lai attēlo to, ko nevar redzēt? Dievs pats saka par sevi: “Es esmu, kas es esmu.”

Ko mēs ar to varam iesākt? Ap Viņu var riņķot mūsu domas. Var rasties arvien jauni priekšstati, bet visi viņi būs vienādi nepareizi. Mēs Dievu nevaram ne izpētīt, ne izdo­māt, ne iztēloties. Viņš nav pieejams ne mūsu prātam ne mūsu jūtām.

Bet kāda jēga tad ir par Viņu runāt? Mēs tik un tā nekā nezinām. Ja Dieva atrašana atkarātos tikai no mums cilvēkiem, no mūsu domātspējas, no mūsu sasniegumiem un no mūsu zinātnes, tad tiešām prātīgākais būt par Viņu nerunāt.

Bet nu Dieva atziņa neatkarājas tikai no mums. Viņš pats mums ir darījis zināmu, kāds Viņš ir, ko Viņš no mums grib, ko Viņš mums apsola un kā mēs varam nonākt ar Viņu saskarē.

Saprašanās līdzeklis cilvēku starpā ir vārds. Ja jūs gribat ar kādu cilvēku iepazīties, jūs viņu uzrunājat. Jūs ļaujat arī viņam runāt. Jūs klausāties, ko viņš saka. Tā jūs arvienu vairāk un vairāk saprotat viņu. Protams, jūs neklausāties tikai uz viņa vār­diem, jūs skatāties arī, ko viņš dara. Pēc kāda laika tad jūs varat teikt: nu es viņu pazīstu, varbūt gan ne pilnīgi, bet tomēr – es viņu pazīstu.

Arī Dievs runā un darbojas. Vispirms Viņš ir uzrunājis atsevišķus cilvēkus izraēla tautā. Viņš ir devis pavisam konkrētus norādījumus, kas ir jādara. Šie cilvēki ir klausījušies un rīkojušies pēc Dieva vārda.

Tad viņi ir piedzīvojuši, kā Dievs vada, kā Viņš darbojas tautas vēsturē. Viņi ir pieredzējuši, kā Dievs piepilda to, ko Viņš apsola. Dievs viņiem ir pateicis arī, ko Viņš no cilvēkiem grib. Tā Viņš aizvien vairāk ir kļuvis no nepazīstamā par pa­zīstamu.

Nekad gan Viņš sevi nav tā nodevis cilvēku rokā, lai nu Viņu cilvēks izpēta pēc patikas. Viņš nav sevi padarījis par mūsu pētniecības objektu. Arvienu vēl Viņš ir neap­tveramais, nepieietamais, svētais. Dievs nekad nav lieta, ko mēs ar savu prātu varam izplucināt, Viņš ir persona, ar kuru mēs varam dzīvot.


Īstu kontaktu mēs varam atrast tikai pie cilvēka, jo mēs paši esam cilvēki. Līdzīgs var saprast līdzīgu. – Ir noticis neiedomājamais: Dievs ir kļuvis mums līdzīgs. Viņš ir kļuvis cilvēks. Cilvēkā Jēzū Kristū mēs varam redzēt, kāds ir Dievs; vēl vairāk – mēs varam tur Dievu sastapt.

Jēzus izsaka mums visu par Dievu, kas mums ir vajadzīgs. Viņš ir Dieva vārds mums.

Es nebrīnīšos nemaz, ja jūs teiksit: “To es nevaru saprast!” To, ka Dievs kļuva cilvēks, tiešām neviens ar savu prātu nevar saprast. Bet mēs varam gan ar šo Jēzu iepazīties, uz Viņu klausīties, ar Viņu dzīvot. Tad reiz pienāks arī brīdis, ka mēs vairs nemaz nebrīnīsimies par to, ka šinī cilvēkā virs zemes ir staigājis pats Dievs.

Viss tas, ko es jums te stāstu, nav manis izgudrots, to visu jūs atradīsit Bībelē. Tās centrā ir Jēzus Kristus.

Var būt, ka jums pret šo grāmatu ir kādi aizspriedumi. Lūdzu mēģiniet nolikt tos pie malas. Iepazīstieties vispirms ar viņu. Neaizķerieties pie pirmās lapas puses, kas jums varētu likties nesaprotama, vai pat piedauzīga. Iepazīstieties ar visu.

Bībelē uz mums runā Dievs. Bet ar to nav izteikts apgalvojums, ka Bībele būtu nokritusi no debesīm. Tā ir cilvēku sarakstīta, radusies daudzos gadu simteņos. Nav šaubu, ka atsevišķo Bībeles grāmatu autori ir dzīvojuši laikā, kas stipri vien atšķīrās no mūsējā. Viņi ir arī izteikušies ar sava laika izteiksmes līdzekļiem. Viņi ir lietojuši piemērus no savas ikdienas un no savas vides. Tā nav mūsu ikdiena un mūsu vide. Bībeles grāmatu sarakstītāji ir arī dzīvojuši sava laika pasaules uzskatā. Zeme viņiem bija pasaules centrs. Tā, pēc tā laika uzskata, bija ripa, kurai pāri ir debesjums ar sau­li, mēnesi un zvaigznēm.

Būtu aplami, ja mēs gribētu no Bībeles mācīties lauksaimniecību un sāktu savus laukus, kā toreiz, Bībeles rašanās laikā, apstrādāt ar kapli vai ar koka arklu. Aplami būtu arī, ja mēs tagad pārņemtu Bībeles laika pasaules uzskatu.

Bībeles grāmatu sarakstītāji tiešām nav gribējuši mums mācīt ne lauksaimniecību, ne būvniecību, ne pasaules uzskatu. Viņi visi ir gan bijuši cilvēki, kas paši ir piedzīvo­juši Dievu, kurus Dievs ir paņēmis savā rīcībā, piepildīdams viņu dzīvi. Dievs viņus ir mācījis redzēt to, ko Viņš dara, un dzirdēt to, ko Viņš saka. Dievs viņiem ir arī devis iespēju visu to uzrakstīt.

Bībele tātad ir grāmata par Dievu un par Viņa attieksmēm pret cilvēku, pret tautu, pret pasauli. Tā ir Dieva atklāsmes grāmata.

Viņas izteiksmes veids ir cilvēcisks. Kādu Jēzus dzīves notikumu neapraksta pilnīgi vienādi Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evanģēliji. Katram evanģēlija sarakstītājam ir bijis savs skatījums. Gadās arī, ka kādu notikumu viens evanģēlijs nemaz nepiemin, bet otrs tam pievērš sevišķu uzmanību.

Ja kāds dažādajās Bībeles grāmatās grib meklēt atšķirības un pretrunas, tas viņas arī atradīs. Ja kāds Bībeli grib kritizēt, tam arī radīsies iespēja. Bet ja kāds tur grib meklēt Dievu, tas tur Viņu arī sastaps. Viņš ir atrodams šinī vecajā, vienkāršajā, cilvēciskajā vārdā.


Runāt par Dievu bez Bībeles un bez Jēzus Kristus ir tukšu salmu kulšana.

Mūsu laikā diezgan daudz diskutē par to, kas dažādās Bībeles grāmatas ir sarakstījis. Piemēram ir skaidrs, ka 5. Mozus grāmatas sarakstītājs nav Mozus. Tā ir grāmata par Mozu. Ir arī problēma, vai Pētera vēstuli tiešām ir rakstījis Jēzus māceklis Pēteris vai Jāņa evanģēliju ir sarakstījis māceklis Jānis.

To jau visu var pārbaudīt un pētīt. Tas var būt pat diezgan interesanti. Nepareizi būtu tikai iedomāties, ka šauboties par to, kas kādu grāmatu sarakstījis, būtu jāšaubās arī par tās saturu.

Laikā, kad vēl nekādu diskusiju par Bībeles grāmatu autoriem nebija, 16. gadu simtenī, Mārtiņš Luters raksta tā: “Tas ir visām krietnām svētajām grāmatām kopējs, ka viņas visas sludina Kristu un ar Viņu nodarbojas. Tā ir arī īstā mēraukla visas Bībeles grāmatas pārbaudot. Ir jāredz, vai viņas nodarbojas ar Kristu, vai nē. Kas nemāca Kristu, tas nav apustulisks, kaut arī to mācītu svētais Pēteris vai Pāvils. Un atkal – kas Kristu sludina, tas būtu apustulisks arī tad, ja to būtu rakstījis Jūdass, Pilāts vai Herods.

Tādēļ visi Svētie raksti rāda Kristu un Pāvils negrib neko citu zināt, kā Kristu”.

Tā mēs varam līdz ar lielo mūsu baznīcas reformātoru teikt, ka nemaz nav svarīgi, kas kādu grāmatu ir sarakstījis. Kaut to arī būtu darījis pēdējais pagāns – ja kāda grāmata mūs noved pie Kristus, pie visas Bībeles centra, pie Vārda, kas tapa miesa, tad šinī grāmatā uz mums runā pats Dievs.

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang