Iesācējiem ticības dzīvē - 4. daļa

Katrā dievkalpojumā kristīgais apliecina: “Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzi­mušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas...”

Pirms mēs pamatīgāk padomājam par to, ko šie vārdi īsti izsaka, mums ir jāapskata daži iebildumi, kas ir dzirdēti pret ticības apliecību.

Mēģināsim vispirms pasekot jautājumam, vai Dievam tiešām var būt dēls?

Pats par sevi saprotams, ka gribas teikt: nē, tas nevar būt, par tādām lietām runā tikai teikas un pasakas. Mēs arī tiešām atrodam piemēram seno grieķu mitoloģijā varoni Heraklu, kura tēvs ir Dievs Zevs, bet māte – sieviete, cilvēks. Vai runa par to, ka Kristus ir Dieva Dēls, nav uz tādas pašas pakāpes?

Paskatīsimies, ko par Dieva Dēlu saka Bībele.

Šo apzīmējumu mēs atrodam jau Vecā Derībā. Tur 2. Mozus grāmatā, 4. nodaļas 22. pantā ir rakstīts: “Izraēls ir mans dēls, mans pirmdzimtais.” Par Dieva dēlu tur ir apzīmēta visa izraēla tauta. Vārds dēls izsaka Dieva attieksmes pret šo tautu, Viņa mīlestību, Viņa rūpību.

Jaunajā Derībā šis vārds ir diezgan daudz lietots un vienmēr attiecināts uz Jēzu. Jautājums par Jēzus izcelsmi tur ir maznozīmīgs. Jēzus pats nekad nerunā par to, ka viņš ir kādā pārdabīgā veidā piedzimis. Neko par Viņa dzimšanu mēs arī neatrodam lielā Kristus sludinātāja apustuļa Pāvila rakstos. No četriem evanģēlijiem divi – Jāņa un Marka evanģēlijs – arī nemaz nepiemin Jēzus piedzimšanu. Viņi sāk savu aprakstu ar Jēzus darbību. Bet viņi visi runā par Jēzu kā par Dieva Dēlu, un pats Jēzus ļoti bieži apzīmē Dievu par savu Tēvu. Viņam ir vienreizēja tuvība ar savu Debesu Tēvu. Domājot par Viņa attieksmēm ar Dievu liekas, ka vārds Dēls drīzāk izsaka par maz, nekā par daudz. Dēls var uz tēvu arī neklausīties – Jēzus dara pilnīgi Dieva prātu; dēls var arī pret tēvu sacelties – Jēzus ir pilnīgi paklausīgs Dievam arī tad, kad Viņam ir jācieš. Jāņa evanģēlija 14. nodaļā 10. pantā mēs lasām, ka Jēzus saka savam māce­klim Filipam: “Vai tu netici, ka es esmu Tēvā un Tēvs manī? Vārdus, ko es jums saku, es nerunāju no sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir manī, dara savus darbus. Ticiet tam, ka es esmu Tēvā un Tēvs ir manī.”

Mēs gribam paši kautkas būt. Mēs cīnāmies, lai citi atzīst mūsu lielumu. Jēzus pats par sevi negrib būt nekas. Viņš ir pilnīgi pazemīgs. Viņš grib tikai, lai citi caur Viņu ierauga Dievu. Viņa vārdus nosaka Dievs, Viņa darbus nosaka Dievs. Mums ir pat grūti iedomāties, ka tā tas varētu būt. Jēzum tas ir pats par sevi saprotams.

Kā tas ir, ka Jēzus ir Tēvā un Tēvs Viņā, mēs varbūt labāk sapratīsim, apskatot kādu salīdzinājumu:

Aplūkojiet savu istabu. Tur ir sienas, grīda, griesti, istabas iekārta. Katrs gabals ir kautkas. Ja jūs skataties uz galdu, jūs redzat galdu, skatoties sienā jūs redzat sienu. Bet ja jūs skataties logā? Jā, tur ir gan logs, bet tā stiklu jūs nemaz neievērojiet. Cauri tam jūs redzat veselu pasauli – mājas, ceļu, kokus, debesis, sauli. Tā pasaule, ko jūs redzat savā logā nav nekāda glezna, nekāds pasaules atveidojums, bet gan tiešām tā pati pasaule, kas ir aiz loga.

Gluži tāpat ir ar Jēzu. Viņš iederas pasaulē, kā logs jūsu istabā. Viņš ir cilvēks Jēzus no Nācaretes. Bet Viņš nav tāds kā citi, kas spēj parādīt tikai paši sevi, savu lielumu vai mazumu. Jēzū mēs redzam Dievu, Viņa mīlestību, Viņa līdzcietību, Viņa piedo­šanu, Viņa varenību, Viņa patiesību, Viņa godību. Jēzus mums tikai nestāsta vien par Dievu, Viņš nav Dieva glezna, vet Viņā ir pats mūžīgais, visuvarenais Dievs – tāpat kā jūsu logā ir tā pasaule, kas ir aiz loga. Tāda kopība ar Dievu – tas ir īstais, lielais brīnums, ko mums sludina Bībele. Visi brīnumdarbi, arī Jēzus piedzimšanas brīnums, ir tikai zīme, kas norāda uz šo lielo brīnumu.

Ja jūs kautko esat nomanījuši no šī Dieva atklāsmes brīnuma Jēzū Kristū, tad var gadīties, ka Jēzus piedzimšana no jaunavas Marijas jums nemaz vairs neliksies tik absurda.

Kāds jaunietis reiz ir jautājis mācītājam: “Vai, lai es būtu kristietis, man ir jātic tam, ka Jēzus ir ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no jaunavas Marijas?”

Mācītājs ir atbildējis: “Nē. Tev vispirms ir jābūt kristietim, lai tu varētu ticēt piedzim­šanai no jaunavas Marijas.”

Tiešām – ticība brīnumiem nav kristīgās dzīves priekšnoteikums. Bet tur, kur Jēzus Kristus mūsu dzīvē kļūst par īstenību, nevar vairs lāga pateikt, kur brīnums sākas un kur viņš beidzas. Viss ir brīnums.

Ka bērns rodas sievietei un vīrietim savienojoties, tas tiešām nav mūsu laika zinātnes atklājums. To zināja arī Marija. Lūkas evanģēlija 1. nodaļa apraksta, kā Marija dzird eņģeļa sludinājumu, ka viņai piedzims bērns, kuru sauks Jēzus. “Tas būs liels un Viņu sauks par Visaugstākā Dēlu.”

Marija tūliņ saka: “Kā tas var notikt, jo es vīra neapzinos?”

Viņa nav mazs bērns, kas tic pasaciņai par stārķi, bet pieaugusi sieviete.

Eņģelis tālāk saka: “Svēts Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc tas, kas no tevis dzimis, būs svēts un taps saukts Dieva Dēls.”

Ka jūs šos vārdus nevarat pilnīgi saprast, par to nav ko brīnīties. Var gadīties, ka arī Marija visu neaptvēra, kas viņai tika teikts. Skaidrs gan viņai bija: Te darbosies Dievs. Un par Dieva darbību viņa nešaubījās. Viņa paļāvās uz tiem vārdiem, ko viņa dzirdēja un uz to, ka Dievam nekas nav neiespējams un teica: “Redzi, es esmu tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda.”

Tā ir ticība: dzirdēt to, ko Dievs saka un pieņemt to – “lai notiek ar mani pēc tava vārda.” Kur tāda ticība ir, tur Dievs darbojas.

Bībelē nav tādas vietas, kur būtu rakstīts, ka Dievam savienojoties ar Mariju būtu radies Jēzus. Lūkas evanģēlija 1. nodaļa mums tikai mēģina parādīt, ka Jēzus nākšana pasaulē nav nekāds gadījums, bet ka tā ir Dieva griba. Brīnums ir tas, ka Dievs Jēzū kļūst mums tuvs, ka Viņš ienāk mūsu nabaga pasaulē.

Ja jums tas, ka Jēzus ir ieņemts no Svētā Gara un piedzimis no jaunavas, vēl arvienu ir kā dadzis acī, tad atstājiet šo jautājumu pagaidām pie malas. Iepazīstieties vispirms ar pašu Jēzu. Viņā ir atklājies Dievs. Šis fakts nav atkarīgs ne no kādas brīnišķas pie­dzimšanas, bet tas nav arī atkarīgs no dabas likumiem. Dievs atklājas tādēļ, ka Viņš to grib un tā, kā Viņš to grib.

Ticības apliecībā teikts: “Es ticu uz Jēzu Kristu, ... mūsu Kungu.” Atzīt to, ka Jēzus ir jūsu Kungs, tas ir nozīmīgi. Atzīt Viņu nozīmē Viņam pakļauties. Ko Viņš saka, attiecas uz jums, un ko Viņš dara, attiecas uz jums.

Jau Jēzus dzimšanas stāstā Dieva vēsts cilvēkiem skan: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: Jo jums šodien Pestītājs dzi­mis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, tas Kungs. Un to ņemieties par zīmi: Jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu.”

Kristus nākšana pasaulē nav vis kāds neitrāls notikums, gar kuru mums nav nekādas daļas.

Jums tiek sludināts prieks, kas var pārvērst jūsu dzīvi. Jums ir Pestītājs, kas jūs var darīt brīvus, pavisam brīvus, ne tikai ārīgi. Jūs Viņu atradīsit. Kur?

Ganiem Dievs toreiz norādīja uz autiņiem un sili. Nebija nekur tālu jāiet. Turpat jau viņš bija, šis bērns. Bet jāiet tomēr bija. Jāpārliecinās bija, ka Dieva teiktais ir patie­sība. Un lai ietu, bija jātic.

Tāpat tas ir vēl tagad. Kristus, Dieva Dēls, Pestītājs ir pavisam tuvu. Nevajaga lielas filozofijas, lai Viņu atrastu. Mārtiņš Luters saka, ka autiņi, kuros Viņš ir ietīts, esot Dieva vārds – tā pati vecā Bībele, par kuru mēs šeit runājam. Bet vispirms šis vārds ir jādzird un uz to ir jāmācās paļauties. Tikai ticot jūs atklāsit šī vārda patiesību un tad arī priecāsities ar tādu prieku, kas jums līdz tam ir bijis svešs.

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang