Iesācējiem ticības dzīvē - 5. daļa

Pagājušā reizē mēs runājām par Jēzus piedzimšanu. Šis notikums ir pamats lielam priekam, jo mums ir Pestītājs.

Pestītājs? Kas tas ir?

Atpestīt nozīmē: izglābt, atbrīvot.

Vai tad mēs esam glābjami? Vai arī bez Pestītāja viss nav vislabākā kārtībā?

Un atbrīvot? Vai mēs, modernie cilvēki, neesam brīvi? Vergu laiki taču sen ir pagājuši.


Šie jautājumi nav nemaz tik jauni. Tie bija jau Jēzus laikā. Viņš saka jūdiem, ka patiesība darīs viņus brīvus. Tie atbild: “Mēs nekad neesam bijuši neviena cilvēka vergi. Kā tad tu saki: Jūs būsit brīvi?”

Jēzus viņiem atbildēja: “Patiesi, patiesi es jums saku, ikviens, kas grēku dara, ir gēka vergs.”

Daudzi jūdi toreiz domāja, ka būtu labāk, ja Jēzus viņus atbrīvotu no apspiedējiem romiešiem, nekā no grēka.

Un vēl tagad pārmet Jēzum, ka Viņš nekā neesot panācis. Viņš neesot atbrīvojis pasauli ne no sociālām netaisnībām, ne no politiskas apspiešanas, ne no kara.

Mēs kristīgie varētu mēģināt pierādīt, ka bez Kristus verdzība nebūtu beigusies, ka Viņam ir arī nozīme sociālo apstākļu uzlabošanā, ka Viņš ir arī cīnījies par to, lai izbeigtu pasaulē naidu. Viss tas ir taisnība. Bet tas tikai nav Viņa galvenais darbs.

Mēs jau runājām par to, ka kristīgā draudze savu ticību izsaka ticības apliecībā. Mārtiņš Luters ir tai pievienojis savu izskaidrojumu: Kas tas ir? Par Jēzu Kristu viņš tur saka: “Kas mani pazudušu un pazudinātu cilvēku atpestījis un atpircis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas.”

Kas ir grēks? Vai tas nav šķobīgs jēdziens? Ko senāk uzskatīja par grēku, to tagad par tādu vairs neuzskata. Vai visām runām par grēku nav sakars ar nemodernu domāšanu, ar aizspriedumiem?

Apskatīsim pirmo stāstu Bībelē, kas runā par grēku. Tas ir 1. Mozus grāmatā 3. no­daļā. Izslasiet lūdzu paši to. Tur ir runāts par Ādamu un Ievu paradīzē. Pilnīgi nesva­rīgi ir, kur paradīze atradās un kā tur īsti izskatījās. Ir gadījies, ka cilvēki ir sākuši par to fantazēt un tā no paradīzes iztaisījuši kautko līdzīgu pasaku zemei Leiputrijai, kur cilvēkam netrūkst nekādu ārēju labumu. Bībele par to neraksta nekā. Paradīzi raksturo tas, ka cilvēks tur dzīvo pilnīgā saskaņā ar Dievu. Dievs ir Radītājs un Kungs un cil­vēks ir augstākais radījums, kas ir saņēmis Dieva garu. Viņš pilnīgi iekļaujas lielajā Dieva kārtībā.

Tad nāk kārdinātājs. Bībele mums nekā nestāsta par ļaunā izcelsmi. Mēs esam cīņā ar viņu. Ko gan mums līdzētu zināt, kas ir bijis mūsu ienaidnieka tēvs un māte un kādos apstākļos viņš piedzimis. Cīņā pēc tā neviens neprasa. Mums ir jātiek ar viņu galā.

Runāt par ļauno nav moderni. Vēl nemodernāk ir pavisam skaidri runāt par velnu. Bet te nu nelīdz mūsu domas par moderno un nemoderno – velns ir. Protams, viņš jums neparādīsies pusnaktī ar ragiem un ar zirga kāju. Viņa atrašanā nepalīdzēs jums arī teleskops. Skaidrs ir arī, ka urbjot zemē caurumu jūs neuzurbsit elli. Ļauno pašu mēs neredzam, bet viņa darbība gan ir ļoti konkrēta. Viņš runā mūsu pašu sirdī, viņš dar­bojas caur mums un caur citiem. Ja mēs pieņemam, ka viņa nav, tas pilnīgi iederas viņa plānā. Katram ienaidniekam ir visvieglāk uzvarēt tos, kas ar uzbrukumu nemaz nerēķinas un pat domā, ka tāda ienaidnieka vispār nav.


Bet nu – atpakaļ pie stāsta par pirmo kārdinājumu.

Vārds Ādams nozīmē cilvēks. Ādama un Ievas vārdu vietā mēs varam likt savus vārdus. Šis vecais stāsts attiecas arī uz mums. Gluži tāds pat ir arī mūsu kārdinājums.

Dievs cilvēkam ir devis lielu brīvību. Viss ir nodots viņa rīcībā. Bet šīs lielās brīvības vidū ir Dieva aizliegums. Ādams un Ieva drīkst ēst no visu koku augļiem paradīzes dārzā, tikai no diviem kokiem dārza vidū tie nedrīkst ēst. Kārdinātājs saka: “Vai tad Dievs ir sacījis: Jums nebūs ēst ne no viena koka dārzā?” Cilvēkam vienā brīdī liekas, ka dzīvojot ar Dievu viss viņam ir aizliegts. Tie ir skaidri meli. Bet uz brīdi cilvēks tic tiem un uzskata Dievu par savu apspiedēju.

Kādēļ nepārkāpt Dieva noliktās robežas?

Dievs ir teicis, ka pārkāpums atnesīs nāvi. Bet kārdinātājs saka, ka pārkāpums atnesīs lielo brīvību – “jūs būsit kā Dievs.”

Un cilvēks tic kārdinātājam, nevis Dievam. Viņš grib būt kā Dievs. Viņš pats grib būt savas pasaules centrs. Ja es esmu centrā, tad protams Dievs un citi paliek kautkur nomalē. Dievs Kungs kļūst par dievu, kam ir jāpalīdz man palikt vidus punktā.

Arvienu no jauna cilvēks ir mēģinājis un mēģina būt pats savs dievs. Arvienu no jauna viņš pats mēģina noteikt kas ir labs un kas ir ļauns. Arvienu no jauna viņš meklē paradīzi, kur nevalda Dievs, bet viņš pats. Ilgas pēc lielās saskaņas, pēc laimes, pēc ideālā stāvokļa nebeidzas. Bet viņas neatrod piepildījumu. Paradīzi solījuši ir daudzi, bet devis to nav vēl neviens.

Salauzdams Dieva noliktās robežas cilvēks saskaņu ir izpostījis. Harmonijas vietā ir stājušās bailes. Bailes no Dieva, no otra cilvēka, no nezināmā.

Ādams un Ieva apslēpjas, lai nebūtu jāsastop Dievs, lai neatklātos patiesība par viņiem pašiem. Vēl arvienu cilvēks bēg no patiesības, jo tā viņam nesaka: “Tu esi lielākais, tu tiešām esi visa viduspunkts.”

Cilvēks cīnās ar cilvēku un cīnās ar pārējo radību. Patstāvīgais cilvēks, kas grib būt kā Dievs, ir daudz sasniedzis. Bet vai viņš ir laimīgs? Vai viņš tiešām ir brīvs? Daudzi sapņi par to, ka mēs paši atpestīsim sevi, ir izgaisuši. Tieši modernais cilvēks nesa­redz vairs nekādu jēgu. Mēs grimstam kā purvā. Viens saka: Tā var glābties, otrs saka: nē – tā var glābties. Un jo vairāk mēs spārdāmies, jo dziļāk mēs grimstam.

Minhauzens stāsta, ka viņš reiz ar visu zirgu ir iegrimis purvā. Tad viņš ir satvēris pats sevi aiz matiem un izvilcis sevi un zirgu.

Ka Minhauzena piedzīvojumi ar pilnīgi brīva fantazija, to mēs zinām. Un tomēr vēl arvienu mēs gribam izvilkt sevi no purva.

Nav pašatpestīšanās, bet ir Pestītājs. Jēzus ir nācis pasaulē, lai darītu mūs patiesi brīvus. Mēs visi esam purvā, jo visi esam sacēlušies pret Dievu. Jēzum vienīgajam ir stingrs pamats zem kājām. Kārdināts ir arī Viņš, bet Viņš nav ļāvis sevi izraut no kopības ar Dievu.


Viņa kārdināšanās stāsts ir Jaunajā Derībā, Mateja ev. 4. nodaļā. Tas notiek pašā Jēzus darbības sākumā. Viņš tikko ir nepārprotami piedzīvojis Dieva tuvumu. Evan­ģēlists saka: “Debesis atvērās un viņš redzēja Dieva Garu kā balodi nolaižamies un uz viņu nākam. Un redzi, balss no debesīm sacīja: Šis ir mans mīļais dēls, pie kā man ir labs prāts.”

Ievērosim, ko Dievs saka – “Šis ir mans mīļais dēls.” Tūliņ pēc tam Jēzus ir 40 dienas tuksnesī. Šinī laikā viņš nekā nav ēdis. Tad pie Viņa piestājas kārdinātājs un saka: Ja tu esi Dieva dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.

Viņš iesāk ar to pašu metodi, kā pie Ādama. – Dievs tur ir teicis, ka tu esi Viņa dēls. Vai tas ir tik droši? Šaubies! Ja tu esi Dieva dēls, tad tev taču ir sevišķas spējas. Lieto tās savā labā! Esi arī tu savas pasaules centrs. Domā par sevi. Liec, lai Dievs tev kal­po. Pārvērt akmeņus maizē. Tev būs ko ēst.

Jēzus neielaižas prātojumos, bet atbild ar Sv. Rakstu vārdiem: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Viņš paliek saskaņā ar savu Tēvu. Vēlreiz ļaunais mēģina Viņu pavedināt uz šaubām. Jēzus atvaira arī šo uzbrukumu. Beidzot kārdinātājs Viņam piedāvā valdīt pār pasauli – tikai ar vienu noteikumu: Atteikties no Dieva un pielūgt ļauno. Jēzum ir iespēja ne tikai iedomās, bet arī īstenībā kļūt par pasaules centru. Vienā pusē ir vara par visu pasauli, otrā pusē – paklausība Dievam. Ar šo paklausību saistās pazemojumi, ciešanas un briesmīga nāve. Kas gan negribētu iet varas un panākumu ceļu?

Jēzus saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu savu Kungu pielūgt un Viņam vien kalpot.” Viņš vienīgais paliek pilnīgā paklausībā Dievam un līdz ar to arī pilnīgā saskaņā ar Viņu. Tā Viņš vienīgais no cilvēkiem nav tanī purvā, kas saucas grēks. Un Viņš vienīgais var palīdzēt mums, jo Viņš pats negrimst.

Uz lapas sākumu / Zum Seitenanfang