Rakstu sērijas 3. daļa, kas tika publicēta Baltiešu Kristīgo studentu apvienības žurnālā “Vēstnesis” Nr. 69, 1964. gadā.
Kas īsti ir ticība?
Es ticu uz Dievu Tēvu… Es ticu uz Jēzu Kristu… Es ticu uz Svēto Garu… Šos vārdus jūs dzirdat katrā dievkalpojumā ticības apliecībā. Vārdu pa vārdam mēs viņu Bībelē neatrodam. Tā ir radusies vēlāk; bet nav šaubu par to, ka tās saturs atbilst tam, kas ir rakstīts Bībelē.
Parastā dievkalpojumā lietojamo ticības apliecību sauc par apustulisko ticības apliecību. Tā sadalās trijās daļās, tā saucamajos ticības locekļos. Pirmā daļa runā par Dievu Radītāju, otrā daļa par Jēzu Kristu – Pestītāju un trešā daļa par Svēto Garu un par Viņa izpausmi kristīgajā draudzē.
Runājot par Dievu mēs teicām, ka Viņš nav pieietams cilvēka saprātam un cilvēka pētījumiem. Mēs nonākam ar Viņu saskarē tikai tādēļ, ka Viņš pats mums tuvojas. Tas ir noticis tā, ka Viņš ir darbojies Izraēla tautas vēsturē, ka Viņš ir pateicis savu gribu, dodams savus likumus un ka Viņš ir runājis caur atsevišķiem cilvēkiem – praviešiem. Pilnīgi Dievs ienāk šinī pasaulē Jēzus Kristus personā. Ja mēs gribam pamatīgi runāt par Dievu, tad mums ir jārunā par Jēzu Kristu.
Es ticu uz Jēzu Kristu… Vārdus: “Es ticu” var saprast ļoti dažādi.
Viena iespēja: “Es pieņemu, ka Jēzus Kristus ir dzīvojis.” Var gadīties, ka kāds arī to apšauba. Pagājušā gadu simtenī to darīja pat viens otrs diezgan nopietns vēsturnieks. Tagad, nepaliekot tikai uz pagājušā gadu simteņa vēstures pētījumu pakāpes, šaubīties par to, ka Jēzus no Nācaretes ir vēsturiska persona, būs pagrūti. Vispirms jau Jaunā Derība liecina par Viņu. Tā gan nav pirmām kārtām vēstures grāmata, bet viņa tomēr ar lielu precizitāti apskata arī vēstures faktus.
Viņa nestāsta par Jēzu kā par kādu mītisku personu, kas būtu dzīvojusi kautkad sensenos laikos, bet saka, ka Viņš ir piedzimis ķeizara Augusta laikā, kad Kirēnijs valdija Sīrijā. To jūs atrodat Lūkas ev. 2. nodaļā 1. un 2. pantā. Ne ķeizars Augsts ne Kirēnijs taču nepieder nekādam pasaku laikmetam, bet vēsturei. Šinī vēstures laikā, kad Palestīna ir zem romiešu varas, piedzimst un dzīvo Jēzus.
Jēzus ciešanu stāstā visi četri evanģēliji min Romas prokurātoru Ponciju Pilātu kā Jūdejas pārvaldnieku un Herodu kā Galilejas pārvaldnieku. Nav šaubu, ka abi ir vēsturiskas personas. Tātad Jēzus nāve un augšāmcelšanās arī nenotiek kādā nezināmā, bet skaidri noteiktā laikā.
Ka citos tā laika vēstures dokumentos Jēzus ir maz minēts, tas nav nekāds brīnums. Jūdeja un Galileja bija nomaļas Romas valsts provinces. Par to, kas tur notika, lielajos tā laika kultūras centros daudz neinteresējās.
Vēsturnieks Tacīts savos anāļos runā par kristiešiem un saka: “To, no kā šis vārds cēlies – Kristu – Tibērijas valdīšanas laikā prokurātors Poncijs Pilāts notiesāja uz nāvi.” Arī otrs tā laika ievērojamais vēsturnieks Josephus Flavius piemin Jēzu, “tā saukto Kristu”. Starp senajiem vēsturniekiem ir gan bijuši izteikti kristīgās ticības pretinieki, bet nav neviena paša, kas būtu apgalvojis, ka Jēzus nemaz nav dzīvojis.
Pieņemt, ka Jēzus ir dzīvojis, vēl gan nenozīmē arī tiešām Viņam ticēt. Ticēt un paļauties sader kopā. Ticība Bībelē nekad nav rādīta kā blakus nodarbošanās, kā brīvā laika aizpildījums. No tās atkarājas visa cilvēka dzīve un vēl vairāk – tas, kas ir aiz šīs dzīves.
Jaunā Derība mums rāda, ka tie, kas tic, piedzīvo Jēzus spēku. Apustulis Pāvils saka, ka ticība nāk no sludināšanas. Vispirms cilvēks dzird par Jēzu. Dzirdēto viņš pats vēl nav piedzīvojis. Tā ir kāda cita pieredze. To var apšaubīt, gar to var nelikties zinis un to var atzīt. Te sākas izšķiršanās, sākas ticība un neticība.
Ar ticību Jaunajā Derībā bieži vien saistās ārēja palīdzība, piemēram slimībā. Notiek brīnumi.
Viens otrs mūslaiku cilvēks tad varbūt teiks: “Brīnumu nav. Tātad nevar būt arī tas, kas par Jēzu stāstīts un nav arī ticības.”
Par to, ka Jēzus dara neparastas, pārdabiskas lietas, Jaunā Derībā ir rakstīts diezgan daudz, bet brīnums Jēzum nekad nav bijis mērķis. Kad Viņa pretinieki prasa no Viņa brīnumus, Viņš tos nedara. Viņš nedara arī nevienu brīnumu pats savā labā. Kad Viņš ir pienaglots pie krusta un ļaudis Viņu izsmiedami saka, lai nu Viņš, kas ir palīdzējis citiem, palīdz pats sev, nenotiek nekas. Jēzus brīnumu darbi ir tikai zīme, kas norāda uz to, ka Jēzum ir dotas pilnvaras, kas iet pāri cilvēka saprātam.
Jēzus darbi apstiprina to, ko Viņš saka – ka Viņš un Dievs ir viens. Viņš runā ar vārdiem un ar darbiem.
Bet dažam varbūt tieši Viņa darbi ir traucējums ticībai. Gribētos Viņu vienkārši racionāli saprast un tādēļ, ka Viņš ar saviem darbiem nepakļaujas mūsu saprašanai, ir grūti Viņu atzīt. Te nu jāsaka, ka kādu iemeslu, kādēļ Viņu nevar atzīt, cilvēki ir vienmēr atraduši. Citiem ir bijusi piedauzība tā, ka Viņš ir daļojies gar nabagiem un grēciniekiem, citiem, ka Viņš ir miris kā noziedznieks un citiem, ka Viņš ir augšāmcēlies un jau pirms tam parādījis dievišķu spēku. Ticībai ir vienmēr bijis jāpārvar kāda piedauzība. Jautājums tiem, kas katru brīnumu uzskata par neiespējamu, ir: kam jūs īsti ticat? Savam saprātam? Vai jūs tiešām neesat manījuši, ka tas ir ierobežots? Ja jūs meklējat tādu Dievu, kas iederas jūsu saprātā, kā roka cimdā, tad jūs tiešām velti meklējat. Tik maza Dieva nav. Tad jau lielākais katrā gadījumā būtu jūsu saprāts un galu galā Dievam būtu jādejo pēc jūsu svilpes. Tas Dievs, ko mēs atrodam Kristū, ir neaptverami liels.
Kāds jaunietis man reiz teica, ka pēdējais pasaulē esot dabas likumi. Tas izklausās diezgan zinātniski. Es viņam jautāju, vai viņš uzskata sekojošo secinājumu par loģisku: Ir likumi, tātad nav likumdevēja. To viņš īsti nevarēja.
Ka ir dabas likumi, to zinām arī mēs kristieši. Mēs zinām arī, ka tikai daļa šo likumu ir atklāta. Bet mēs zinām arī, ka Jēzus mums atklāj pašu neaptveramo likumdevēju.
Ceļš pie Viņa ir ticība.
