Rakstu sērijas 2. daļa, kas tika publicēta Baltiešu Kristīgo studentu apvienības žurnālā “Vēstnesis” Nr. 68, 1964. gadā.
Pēdējā “Vēstnesī” mēs sākām pārdomāt par Bībeli un teicām, ka šo grāmatu ir gan cilvēki sarakstījuši, bet ka tur tomēr uz mums runā Dievs.
Pirmā tā puse – Vecā Derība – ir sarakstīta ebreju valodā, otrā puse – Jaunā Derība – grieķu valodā. Mūsu latviešu Bībele tātad ir tulkojums.
Sevišķi jauniem lasītājiem mūsu Bībeles valoda liksies ļoti vecmodīga. Mūsu Jaunās Derības tulkojums gan atbilst tagadnes valodniecības prasībām, bet valoda Vecajā Derībā, kaut tā arī ir vairākkārt pārlabota, tomēr vēl arvienu ir ļoti slikta. Tas ir pirmais šķērslis Bībeles lasīšanai. Valoda ir kā ietinamais papīrs kādam sainim. Ja papīrs ir saplosīts un izbalējis, tad rodas neuzticība, un var gadīties, ka cilvēks saiņa saturu nemaz neatklāj. Ja viņš zina, ka tur iekšā ir labas mantas, tad gan viņš papūlēsies saturu izsaiņot.
Tā nu vienīgais, ko mēs varam teikt ir: nenobīstieties no vecmodīgā tulkojuma. Bībeles saturs ir arvienu pa jaunu, arī mūsu laikā, pārsteidzoši aktuāls un nozīmīgs. Ja jūs veclaicīgā valoda ļoti traucē, tad negaidiet tomēr, kamēr jums būs pieejams jauns tulkojums. Lasiet to pašu veco un mēģiniet tad saturu pateikt saviem vārdiem, nelietojot veclaicīgos izteicienus.
Tas prasa drusku pūles, prasa arī laiku, bet izbraukt Bībelei cauri ātrvilciena tempā tā kā nav nekādas jēgas. Ja kāds apgalvo, ka viņš ir trīs reizes izlasījis Bībeli, tas vēl neko daudz neizsaka. Svarīgākais ir jautājums, vai viņš tiešām ir ticis klāt Bībeles saturam.
Kā tam var tikt klāt?
Vispirms nozīmīga ir paša lasītāja nostāja. Ko viņš Bībelē grib atrast? Tur ir aprakstīti seni notikumi. Tādēļ Bībeli var lasīt kā jūdu tautas vēstures grāmatu. Ar to lasītājs iegūs vēstures zināšanas, ko pielikt klāt pie savām citām zināšanām. Dažam tas varbūt liksies interesanti, vairumam tas būs garlaicīgi.
Bībeli var lasīt arī no literātūras vēstures viedokļa. Tur var atklāt senās literātūras veidus. Tur var meklēt arī lielu personību biogrāfijas vai nodarboties ar tur izteiktajām filozofiskajām atziņām. Viss tas Bībelē ir atrodams, bet tādēļ tikai viņa nav rakstīta. Tie ir samērā nenozīmīgi blakus produkti. Var gadīties, ka lasītājs pie viņiem aizķeras un iedomājas, ka viņš jau ir atradis Bībeles saturu. Tas būtu liels pārpratums.
Es lasīju par kādu jaunu cilvēku. Jau savā bērnībā viņš ir iepazinies ar Bībeles stāstiem. Tad viņš ir gājis iesvētīšanas mācībā un ticis arī iesvētīts. Viņam pašam ir licies, ka nu viņš apmēram zina, kas ir kristīgā ticība.
Pēc kāda laika šis jaunais cilvēks ir atnācis pie sava mācītāja. Satraukts un reizē priecīgs ir izņēmis no somas Bībeli un teicis: “Mācītāj, šinī grāmatā viss ir dzīvs. Tā taču ir rakstīta tieši man. Tur ir atbilde uz manas dzīves jautājumiem. Un kāda atbilde!”
Šī jaunā cilvēka pieredze ir nozīmīga. Tiešām Bībele ir rakstīta katram no mums un tur ir atbilde mūsu dzīvei. Tāpēc jau mēs viņu arī saucam par Dieva vārdu. Mūsu dzīvei atbildi un jēgu tur dod pats Dievs. Viņa vārds ir dzīvs. Ne pa velti tā ir pasaulē visvairāk lasītā grāmata.
Var gadīties, ka mūsu dzīve kļūst trula, netīra, ka mēs neredzam vairs nekādas jēgas. Ķersimies ar visu savu tukšumu, ar visu savu netīrību, ar visu savu nemieru un ar visu neziņu pie Bībeles. Nemeklēsim tur nekādu teorētisko atbildi, bet mēģināsim jautāt: “Ko man saka Dievs?” Var gadīties, ka kādā no Bībeles personām mēs tad ieraudzīsim paši sevi un Dieva rīcībā ar šo personu atbildi savai dzīvei.
Bībele un dzīve sader kopā. Bībeles patiesības mēs varam pārbaudīt tikai ar to dzīvojot. Es mēģināšu to vēl skaidrāk pateikt ar kādu piemēru:
Pieņemsim, ka Jūs esat iebraucis kādā svešā pilsētā. Tur Lielā ielā dzīvo Jūsu draugs. Bet Jūs nezināt, kur Lielā iela ir, uz kuru pusi Jums jāiet.
Jūs jautājat kādam vietējam iedzīvotājam. Tas Jums saka: “Nākošā krustojumā Jums ir jānogriežas pa labi. Ejiet tad, kamēr Jūs nonāksit pie baznīcas. Aiz tās nogriezieties pa kreisi. Tad Jūs nonāksit uz Garās ielas. Ejot pa to, otrā iela būs Lielā iela.”
Ko Jūs darīsit? Jūs taču iegaumēsit, kas Jums ir teikts un iesit. Tad Jūs atradīsit baznīcu un Garo ielu un Jums vairs nebūs šaubu, ka ceļš Jums ir pareizi izstāstīts un ka Jūs tiešām nonāksit pie sava drauga.
Izstāstītā ceļa pareizību Jūs varat pārbaudīt tikai ejot.
Ja es jums teikšu, ka kāds ir gan noklausījies kur un kā viņam jāiet, bet tad apsēdies un sācis domāt: “Kādēļ gan lai es daru tā, kā man stāstīts? Es varu arī vispirms nogriezties pa kreisi, es varētu iet arī taisni, un varbūt man nav jāiet vis līdz Garai ielai, bet gan līdz tirgus laukumam, varbūt arī tā es varu nonākt pie sava drauga.” Ja nu viņš tā sēdētu un domātu un domātu un beigās brīnītos, ka viņš nekur nav nonācis – ko jūs teiktu par šādu cilvēku? Man liekas, ka mēs būtu vienis prātis: Viņš ir mazliet jocīgs.
Dzīves ceļu meklējot tādi jocīgie gadās diezgan bieži. Bībele jums parādīs jūsu dzīves ceļu. Jūs tur atradīsit pat kādu, kas ir ar mieru Jums iet pa priekšu, lai jums būtu drošība un jūs nenomaldītos. Tā vārds ir Jēzus Kristus.
Bet nu lūdzu nepalieciet sēžot un nesāciet spriedelēt un kritizēt Bībeles rādīto ceļu, to nemaz neiedami. Īsti mēs dzirdēsim ko Dievs mums saka tikai tad, ja būsim gatavi Viņam paklausīt.
Mēs piedzīvosim arī, ka Viņš mūs jautā. Dieva jautājumi mums var būt ļoti nopietni. Var gadīties, ka mums nebūs ko atbildēt – ne tādēļ, ka mēs pārāk maz zinātu, bet gan tādēļ, ka Viņš ir aizskāris kādu vārīgu mūsu dzīves punktu, par kuru mēs negribam runāt. Mēs manīsim, ka Viņš mūs pazīst un vienā brīdī sapratīsim arī, ka Viņš mūs mīl.
Bet nu vēl par Bībeles lasīšanu. Ar ko lai iesāk?
Ja jūs Bībeli vēl nemaz nepazīstat, vai stipri maz pazīstat, tad es ieteiktu iesākt ar kādu no četriem evanģēlijiem. Tā jūs nonāksit tūliņ pie paša Bībeles centra – pie Kristus. Bez Viņa jūs visu pārējo arī nevarēsit saprast.
Iesākt ar kādu no evanģēlijiem – tas gan ir tikai padoms, tā nav nekāda likumība. Var gadīties, ka cilvēki ir ļoti labi sadzirdējuši Dieva vārdu pilnīgi citādi iesākot.
Tas nav pats par sevi saprotams, ka Dieva vārds jūs tūliņ uzrunā, tikko jūs paņemat rokā Bībeli. Šis vārds kļūst mums dzīvs tad, kad Dievs to dara dzīvu. Mēs nevaram Dievam pavēlēt, mēs varam Viņu tikai lūgt. Tā Bībeles lasīšana ir saistīta ar lūgšanu, lai Dievs mums ļauj Viņa vārdu patiesi uzņemt. Lūgt nenozīmē tikai pateikt dažus vārdus, bet arī pievērsties ar savu sirdi un savām domām Dievam.
Ja jūs mēģināsit Bībeli lasīt, jūs drīz vien manīsit, cik ātri domas aizklīst pie pavisam citām lietām. Var gadīties, ka jums liksies: “Nav vērts! Es tur tik un tā netieku uz priekšu. Es nespēju koncentrēties.”
Neuzdodiet lūdzu! Sakiet arī Dievam, ka jūs nespējat koncentrēties. Un atstājiet sev Bībeles lasīšanai pietiekami daudz laika. Pāris minūšu tur nepietiek. Pat cilvēkiem ar lielu garīgu pieredzi paiet krietns brīdis, līdz viņi tiešām var klausīties uz Dievu. Mūsu laikos gandrīz nevienam nav daudz miera. Dažādie iespaidi mūs mētā un mēs paši esam kā saduļķots ūdens. Mūsu sirdī ir juceklis. Ir vajadzīgs laiks, lai duļķes nosēstas un mums tiešām rastos miers.
Nesteidzieties! Jums nav dažās minūtēs jāizlasa vairākas Bībeles lapaspuses. Var lasīt ātrāk, lai orientētos, lai vispirms redzētu kādā sakarībā kāda Bībeles vieta ir rakstīta, kas tur runā un ar ko viņš runā. Nav labi izraut kādu pantu no sakarības. Tā mēs varam viņu pilnīgi nepareizi saprast. Bet lai tiešām saprastu, ko Dievs grib teikt, mums ir mierīgi jāiedziļinās atsevišķā Bībeles vietā, varbūt pavisam nedaudzos pantos.
Mārtiņš Luters ir teicis, ka Svētos Rakstus, kas ir kā Dieva vēstule mums, vajagot trīs-, četras-, desmit-, simts-, tūkstošreiz lasīt, jo tur esot pati patiesība.
Jūs redzēsit, ka jo ilgāk jūs gar kādu Bībeles vietu nodarbosities, jo vairāk viņa jums izteiks. Var būt, ka viņa jums nemaz neteiks to, ko jūs vēlētos dzirdēt. Var būt viņa runās arī pretī jūsu prātam. Var būt, ka viņa jums liksies pat muļķīga. Bet nevērtējiet pārāk zemu Dieva vārdu un pārāk augstu savu gudrību. Apustulis Pāvils saka: “Dieva ģeķība ir gudrāka par cilvēkiem.”
Neuzdodiet! Mēģiniet iekārtot sev katru dienu laiku Bībeles lasīšanai. Bez Bībeles nav garīgas dzīves, un bez garīgas dzīves visam nav nekādas īstas jēgas.
